Atkāpos, atstādams Šelliju ar granātābola krāsas seju torņa
drupās, viņas niknā skatiena pavadīts.
* * *
Darbinieku atpūtas istaba bija drēgna, bez logiem, un tur mani sagaidīja aptiekas asistente Linda, kas gāzētā ūdens automāta dzīvīgajā gaismā knibinājās ap mīkstu sviestmaizi bez garozas. Ieraudzījusi mani, viņa pamāja uz sienai pieskrūvētu tālruni.
-Jums otrā līnija. Nezinu, kas zvana, bet izklausāsaptaurēts.
Paņēmu šūpojošos klausuli.
Jakub? Vai tu?
-Jā, vectētiņ Portmen!
Paldies Dievam, Jakub. Man vajag atslēgu. Kur tā nobāzta?
Vectēvs šķita apjucis un aizelsies.
Kāda atslēga?
Nespēlē ar mani paslēpes! viņš šņāca. Tu labi zini, kas par atslēgu.
Varbūt aizmirsi, kur noliki.
Tavs tēvs būs tevi pierunājis, vectēvs turpināja. Pasaki, neko vairāk man nevajag. Viņam tas nav jāzina.
Neviens mani nav pierunājis, pūlējos mainīt sarunas tematu. Vai šorīt iedzēri tabletes?
Viņi atnākuši pēc manis, saproti? Nezinu, kā atrada pēc tik daudziem gadiem, bet tas ir noticis. Kā lai stājos pretī? Ar to nolāpīto galda nazi, vai?
Vectēvs tā bija runājis ne reizi vien. Viņš kļuva arvien vecāks, un, atklāti sakot, to varēja just. No sākuma atmiņas zudums bija tikko manāms, piemēram, viņš aizmirsa nopirkt ēdamo vai nosauca manu māti tantes vārdā. Taču vasarā vectēvam uzbrūkošā plānprātība uzņēma nežēlīgus apgriezienus. Fantastiskie stāsti, kurus viņš izgudroja par dzīvi kara laikā, -briesmoņi, burvju sala kļuva pārāk cietsirdīgi reāli. Sevišķi satraukts vectēvs bija pēdējās nedēļās, un vecāki, baidīdamies, ka viņš var kaut ko sev nodarīt, nopietni domāja par pansionātu.
Kaut kāda iemesla dēļ vectēva apokaliptiskie zvani pienāca tikai man.
Kā vienmēr, centos viņu mierināt.
Tev nekas nedraud. Viss kārtībā. Paņemšu videofilmu, un abi to noskatīsimies. Ko teiksi?
Nē! Paliec, kur esi! Te ir pārāk bīstami!
Vectētiņ, briesmekļi pēc tevis nenāks. Vai aizmirsi, ka pats viņus karā nogalināji? Pagriezu seju pret sienu, lai Linda nedzird dīvainās sarunas nobeigumu: viņa jau meta ziņkārīgus skatienus uz manu pusi, lai gan izlikās lasām modes žurnālu.
Ne jau visus, vectēvs strīdējās pretī. Kur nu! Protams, daudzus nositu, bet vēl vairāk palika dzīvi.
Dzirdēju, ka viņš skraida pa māju, raustīdams atvilktnes un mētādams priekšmetus. Laikam jau galīgi sagājis sviestā.
Turies pa gabalu, vai dzirdi? Ar mani viss būs kārtībā. Izgriezīšu viņiem mēli un izduršu acis, pats redzēsi! Vienīgi jāatrod tā nolādētā ATSLĒGA!
Vectēvs meklēja atslēgu, lai atvērtu garāžā lādi, kurā viņam bija vesels šaujamieroču un nažu arsenāls ar to pietiktu nelielas zemessardzes vienības apbruņošanai. Ieročus vectēvs bija krājis pusi dzīves, braukādams uz šaujamieroču izstādēm citos štatos, dodamies garos medību ceļojumos un saulainās svētdienās vilkdams mūsu kūtro ģimeni uz šautuvēm, lai iemācītu mums šaut. Viņš tā mīlēja ieročus, ka dažreiz pat lika tos pa nakti gultā. Manam tēvam bija vecs fotoattēls, kas to pierāda: vectētiņš Portmens iesnaudies ar pistoli rokā.
Kad pajautāju tētim, kāpēc vectētiņš ir uzburts uz ieročiem, saņēmu atbildi, ka dažkārt tā gadās tiem, kas karojuši vai pārdzīvojuši traģiskus brīžus. Acīmredzot pēc drausmajiem notikumiem vectēvs nekur nejutās droši, pat savās mājās ne. Likteņa ironija: maldu un neprātīgu baiļu brīžos viņš trīcēja pat mājās ar ieroču arsenālu. Tāpēc tētis nočiepa viņam atslēgu.
Melīgi atkārtoju, ka neko nezinu. Klausulē dzirdēju lādēša-nos un trokšņus vectētiņš meklēja atslēgu.
Sasodīts! viņš beigās teica. Lai jau tavs tēvs ņem to atslēgu, ja viņam tik ļoti vajag! Varēs savākt arī manu līķi!
Iespējami pieklājīgi beidzis sarunu, piezvanīju tētim.
Vectētiņš plēš sev matus, es pavēstīju.
Vai tabletes šodien ir iedzēris?
To viņš man neteica. Izklausījās, ka ne.
Tētis nopūtās.
Varbūt aizbrauksi paskatīties, vai tiešām nav kas atgadījies? Es šobrīd nevaru izrauties.
Tētis piestrādāja par brīvprātīgo putnu glābēju, palīdzēdams rehabilitēt automašīnu notriektos sniegbaltos gārņus un pelikā-nus, kas norijuši zvejas āķus. Amatieris ornitologs, kas sapņo uzrakstīt grāmatu par dabu, par to liecināja kaudze nepublicētu manuskriptu. Kaut ko tādu var uzskatīt par darbu tikai tad, ja esi precējies ar sievieti, kuras ģimenei pieder simt piecpadsmit aptiekas.
Protams, man pašam jau arī nebija īsta darba: kad gribēju, varēju slaistīties. Apsolīju aizbraukt.
Paldies, Džeik! Apsolu tuvākajā laikā sakārtot visu vectētiņa mantību, norunāts?
Visu vectētiņa mantību.
Tu taisies nodot viņu pansionātā, es čukstēju. Nogrūst problēmas uz svešu cilvēku pleciem.
Mēs ar mammu vēl neesam līdz galam nolēmuši.
Gan jau esat.
Džeikob…
Es varētu ar viņu tikt galā, tēt. Nopietni.
Pagaidām varbūt. Bet viņam kļūs arvien sliktāk.
Labi. Tūlīt aizbraukšu.
Beidzis sarunu ar tēti, piezvanīju draugam Rikijam un palūdzu, lai aizved mani pie vectēva. Pēc desmit minūtēm stāvvietā nepārprotami dzirdēju antīkāCrown Victoria aizsmakušo tau-rēšanu. Iedams projām, pateicu Šellijai slikto vēsti, proti, ka viņasStay-Tite tornim būs jāpagaida līdz rītdienai.
Ārkārtas gadījums ģimenē, es piebildu.
Skaidrs. Viņa pamāja ar galvu.
Izgājis ārā sutīgajā vakarā, atradu Rikiju ar smēķi mutē uz daudz cietušā automobiļa pārsega. Redzot drauga zābakus ar apkaltušiem dubļiem, caur lūpām laistos dūmus un saulrieta apspīdētos zaļos matus, iedomājos panku nevīžīgo Džeimsu Dinu. Mans draugs bija dīvains subkultūru krustojums, kāds iespējams tikai Dienvidfloridā.
Ieraudzījis mani, Rikijs nolēca no mašīnas.
Neesi vēl atlaists? viņš sauca pāri stāvvietai.
Kušššš, es šņācu, skriedams uz viņa pusi. Par maniem plāniem te neviens nezina.
Rikijs uzmundrinoši ieknieba man plecā, gandrīz vai traumēdams muskuli.
Neuztraucies, Specizglītība. Rīt atkal jauna diena.
Par Specizglītību Rikijs mani saukāja tāpēc, ka skolā man bija vairākas apdāvināto bērnu stundas, faktiski iekļautas īpašajā izglītības programmā, nomenklatūras viltība, kas Rikiju gaužām uzjautrināja. Mūsu draudzība sastāvēja pa daļai no kašķēšanās, pa daļai no sadarbības. Sadarbībā ietilpa neoficiāla smadzeņu un muskuļu darbības apmaiņa: es palīdzēju Rikijam, lai viņš neizgāžas angļu valodā, bet viņš glāba mani no agresīviem kaušļiem skolas gaiteņos. Manos vecākos Rikijs viesa dziļu neomulību, bet tas bija tikai ieguvums. Laikam jau viņš bija mans labākais draugs, godīgi sakot vienīgais.
Rikijs atspēra vaļā mašīnas durvis (citādi tās atvērt nevarēja), un es iekāpu. Viņa automobilis labi iederētos muzejā kā tautas mākslas eksponāts. Mašīnu Rikijs bija nopircis pilsētas izgāztuvē par riekšavu sīknaudas vismaz viņš pats tā apgalvoja -, un tā bija tik dižciltīga, ka smaku nespēja nomākt pat gaisa atsvaidzinātājs ar meža smaržu, kas karājās pie spogulīša. Sēdekļi bija salāpīti ar līmlenti, lai kāda atspere neieduras dibenā. Tomēr visiespaidīgākie bija mašīnas bleķi -sarūsējusi mēness ainava ar caurumiem un iedobumiem: lai iegūtu papildu naudu degvielai, draugs ļāva iereibušiem uzdzīvotājiem belzt pa mašīnu ar golfa nūjām, par katru sitienu iekasēdams vienu dolāru. Vienīgais noteikums (tas gan nebija obligāts): nedrīkstēja mērķēt uz stikliem.