Viņš gulēja starp vīteņiem ar seju pret zemi, iepletis kājas, vienu roku saliecis zem sevis, it kā būtu nokritis no liela augstuma. Nešaubījos, ka jau miris. Apakškrekls bija piesūcies ar asinīm, bikses saplēstas, viena kurpe pazaudēta. Labu brīdi skatījos, luktura gaismai trīcot uz vectēva auguma. Beidzot, ievilcis elpu, saucu viņu vārdā, bet viņš nekustējās.
Noslīdzis ceļos, piespiedu plaukstu vectēva mugurai. Asinis vēl bija siltas. Jutu, ka viņš tik tikko manāmi elpo.
Pabāzis zem vectēva ķermeņa rokas, apgriezu viņu ar muguru pret zemi. Viņš vēl bija dzīvs, lai gan uz nāves sliekšņa -acis stiklainas, seja iekritusi un bāla. Ieraudzījis pie vidukļa dziļas brūces, piedzītas ar zemi un dubļiem, kas sajaukti ar asinīm, gandrīz zaudēju samaņu. Mēģināju novilkt sadriskāto kreklu, neskatīdamies uz brūcēm.
Dzirdēju no pagalma Rikija balsi.
ES TE! atsaucos, lai gan laikam pienāktos teikt ko vairāk, piemēram,briesmas vai asinis, taču vārdi nenāca man pār lūpām.
Galvā jaucās viena doma: vectēviem taču jāmirst gultā -mierīgā vietā, kur dūc medicīniskie aparāti, nevis uz izmirkušas, dubļainas zemes, skudrām skrienot pār augumu, trīcošajā rokā turot misiņa vēstuļu nazi.
Vēstuļu nazis. Vienīgais aizsargāšanās ierocis. Izņēmu to no vectēva plaukstas, un viņš bezpalīdzīgi sagrāba tukšu gaisu, tāpēc satvēru viņa roku un nelaidu vaļā. Mani pirksti ar apgrauztajiem nagiem savijās ar viņa bālajiem, zilganu vēnu cauraustajiem pirkstiem.
Man tevi jāizkustina no vietas, teicu, paslidinājis vienu roku zem viņa muguras, bet otru zem kājām.
Mēģināju celt, bet vectēvs ievaidējies sastinga, tāpēc metu mieru. Neparko negribēju sagādāt viņam sāpes. Taču atstāt ari nevarēju, tāpēc neatlika nekas cits kā gaidīt. Maigi notrausu zemi no viņa rokām, sejas un nu jau retajiem sirmajiem matiem. Un tad ievēroju, ka vectēvs kustina lūpas.
Balsi tik tikko varēju sadzirdēt, tā skanēja klusāk par čukstu. Noliecies pieliku ausi pie viņa lūpām. Vectēvs murmināja te skaidrāk, te nesaprotamāk, pārmaiņus angliski un poliski.
Neko nevaru saklausīt, es čukstēju.
Atkārtoju vectēva vārdu, līdz viņa acis beidzot apstājās pie manis, un tad viņš, dziļi ieelpojis, pateica:
Brauc uz salu, Jakub! Te ir bīstami.
Vecā baiļu mānija. Stingri saņēmis vectēvu aiz rokas, centos viņu pārliecināt, ka ar mani viss ir labi un ar viņu tāpat. Todien jau otro reizi vectēvam meloju.
Pajautāju, kas īsti notika, kāds dzīvnieks viņu savainojis, taču vectēvs mani neklausījās.
Brauc projām uz salu! viņš atkārtoja. Tur būsi drošībā. Apsoli man!
Noteikti. Apsolu.
Ko citu es varēju teikt?
Domāju, ka spēšu tevi pasargāt, vectēvs turpināja. Vajadzēja jau sen tev pateikt…
Redzēju, ka viņš dziest.
Ko pateikt? rīdams asaras, prasīju.
Nav laika, vectēvs čukstēja. Pēc tam, pacēlis no zemes galvu, piepūlē trīcēdams, viņš iečukstēja man ausi: Sameklē putnu. Cilpā. Viņpus vecā vīra kapa. 1940. gada trešajā septembri.
Pamāju ar galvu, taču vectēvs redzēja, ka es neko nesaprotu. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš piebilda:
Emersons… vēstule. Pastāsti, Jakub, viņiem visu, kas notika.
Pēc tam vectēvs atkrita atpakaļ, izšķiedis pēdējos spēkus un dzisdams. Pateicu, ka viņu mīlu. Un tad man šķita, ka vectēvs izgaist pats sevī, ar skatienu slīdēdams man garām uz debesīm, kurās jau mirdzēja zvaigznes.
Mirkli vēlāk no brikšņiem izlauzās Rikijs. Ieraudzījis manās rokās ļengano augumu, viņš atkāpās soli atpakaļ.
Ak vai… Ak kungs… Akkungs… berzēdams ar plaukstām seju, viņš runāja un tad sāka murmināt, ka jāpārbauda pulss, jāizsauc policija, vai es mežā kaut ko nemanīju.
Mani pārņēma ērmīga sajūta. Izlaidis no rokām vectēvu, piecēlos. Visos nervu galos kņudēja zemapziņa, kaut es pat nezināju, ka man tāda ir. Mežā kaut kas bija, es taču to jutu!
Debesīs mēnesi nemanīju, un krūmos nekas nekustējās, izņemot mūs, taču es nezin kā zināju, kad pacelt lukturīti un uz kuru pusi vērst gaismu, un šaurajā gaismas starā uzreiz ieraudzīju seju, kas šķita atceļojusi pa taisno no bērnības murgiem. Skatījos acīs, kas peldēja tumšā šķīdumā, bet uz kuprainā stāva karājās piķa melna miesa, izvagota ar rievām; mute bija groteski pavērta, atklājot garas, zušiem līdzīgas mēles, kas locījās uz visām pusēm. Uzkliedzu, un radījums saliecies pazuda, sakustinot krūmus un pievēršot Rikija uzmanību. Pacēlis šauteni, viņš izšāva pif-paf, pif-pafl un beigās noprasīja:
Kas tur bija? Velns parāvis, kas tur bija?
Diemžēl draugs neko nebija redzējis, bet es nevarēju parunāt un viņam pateikt; stāvēju sastindzis kā sālsstabs, tumstošajai lukturīša gaismai krītot virs neizteiksmīgā meža. Droši vien pēc tam atslēdzos, jo Rikijs teicaDžeikob, Džeik, paklau, vaiartevivisskārtībā, un tad man pārtrūka filma.
Otrā nodaļa
Pēc vectēva nāves vairākus mēnešus anonīmi riņķoju pa šķīstītavu: no smilškrāsas uzgaidāmajām telpām uz kabinetiem, kur mani pētīja un intervēja, čukstēja ausī, uzrunāti pamāja ar galvu, atkārtoja manus vārdus. Biju kļuvis par tūkstošiem nožēlas pilnu skatienu un bažās sarauktu pieru objektu. Vecāki pret mani izturējās kā pret trauslu dzimtas īpašumu baidījās manā klātbūtnē strīdēties vai raizēties, lai es nesaplīstu gabalos.
Mani vajāja murgi, no kuriem naktīs modos kliegdams, tik traki, ka vajadzēja gulēt ar īpašu ierīci mutē, lai, griežot miegā zobus, tos nenolauztu. Pietika aizvērt acis, un es redzēju meža nezvēru ar taustekļiem. Nešaubījos, ka viņš nogalināja manu vectēvu un drīz ieradīsies pēc manis. Dažreiz slimīgā panika vēlās pār mani kā plūdi, tāpat kā tonakt, un tad es nešaubījos, ka briesmeklis gaida mani tuvumā, glūnēdams no tumšo koku rindas, aiz nākamās mašīnas stāvvietā vai garāžas, kur turēju divriteni.
Neatlika nekas cits kā kvernēt mājās. Nedēļām atteicos pat aiziet uz ceļa galu izņemt no pastkastes rīta avīzi. Gulēju sajauktās segās uz veļas mazgātavas grīdas tā bija vienīgā vieta, kur mūsu mājā nebija logu un durvis varēja aizslēgt no iekšpuses. Tieši tur pavadīju vectēva bēru dienu, sēdēdams uz žāvētāja ar klēpjdatoru un mēģinādams aizmirsties interneta spēlēs.
Notikušajā vainoju pats sevi. Galvā nepārtraukti skanēja: Ak, ja es būtu noticējis! Bet es vectēvam neticēju, un neviens cits ari ne, un tagad zināju, kā viņš jutās, jo ari man neviens neticēja. Mana versija par notikumu bija pilnīgi loģiska līdz brīdim, kad vajadzēja to paust skaļi, bet tad tā izklausījās pēc neprāta, sevišķi todien, kad biju spiests visu izklāstīt policistam, kas pie mums ieradās. Izstāstīju, kas notika, pat par radījumu; tikmēr viņš sēdēja pie virtuves galda, mādams ar galvu un pat neko nepierakstīdams blokā ar spirāli. Kad beidzu, viņš tikai izmeta:
Lieliski. Paldies.
Pēc tam policists pajautāja vecākiem, vai esmu bijistajā iestādē. It kā es nesaprastu, ko viņš ar to domā. Pateicu, ka man ir vēl kas pavēstāms, un, ar žestu pasūtījis viņu uz vienu vietu, izgāju laukā.
Vecāki pirmo reizi vairāku nedēļu laikā man uzbrēca. Jutos zināmā mērā atvieglots, dzirdot pazīstamās, jaukās skaņas. Nokliedzu pretī, ka viņi priecājas par vectētiņa Portmena nāvi un ka es vienīgais viņu tiešām mīlēju.
Policists bridi ar vecākiem parunājās ceļa galā un aizbrauca, taču drīz vien atgriezās ar vīrieti, kas stādījās priekšā kā skiču zīmētājs. Viņš bija paņēmis līdzi lielu bloku un tagad lūdza vēlreiz aprakstīt radījumu. Es stāstīju, bet viņš zīmēja, ik pa brīdim apstādamies un lūgdams paskaidrot sīkāk.