Cik viņam bija acu?
Skaidrs, vīrietis pamāja ar galvu, it kā zīmēt briesmoņus policijas māksliniekam būtu ikdienišķa lieta.
Tas bija pārlieku caurspīdīgs gājiens, lai man pielabinātos. Taču kronis visam bija mēģinājums atdot pabeigto zīmējumu man.
Vai tad jums nevajadzēs to ielikt dokumentos vai kur? -es prasīju.
Mākslinieks, pacēlis uzacis, pārmija skatienu ar policistu.
Protams. Par ko gan es domāju?
Tas bija atklāts apvainojums.
Man neticēja pat labākais un vienīgais draugs Rikijs, lai gan tonakt bija ar mani kopā mežā. Lamādamies uz velna paraušanu, viņš apgalvoja, ka nav redzējis nekādu radījumu, lai gan es spīdināju lukturīti uz visām pusēm, un tā viņš pateica ari policistiem. Tomēr riešanu Rikijs bija dzirdējis. Abi to dzirdējām. Tāpēc nebrīnījos par policijas galīgo slēdzienu, ka vectēvu nogalinājis savvaļas suņu bars. Acīmredzot līdzīgi gadījumi bija novēroti ari citur, piemēram, iepriekšējā nedēļā Mūžamežā pastaigas laikā bija sakosta sieviete. Starp citu, ari naktī.
Tad jau radījumu grūti redzēt! es secināju.
Taču Rikijs tikai grozīja galvu un murmināja kaut ko par smadzeņu lāpīšanu.
Tu gribi teikt, ka man trūkst skrūvītes, es atbildēju. Sirsnīgs paldies! Lieliski just tādu drauga atbalstu.
Sēdējām uz jumta manā terasē, vērodami saulrietu virs līča, Rikijs saliecies deviņos līkumos nesamērīgi dārgajā Adirondack krēslā (kuru vecāki bija pārveduši no ceļojuma uz Amišu zemi), pavilcis zem sevis kājas un stingri sakrustojis rokas uz krūtīm, ar drūmu nolemtību smēķēdams cigareti pēc cigaretes. Mūsmājās Rikijs vienmēr jutās neomulīgi, taču, spriežot pēc skatiena, kuru viņš man ik pa brīdim uzmeta, šoreiz draugs jutās neveikli ne jau vecāku bagātības, bet manis dēļ.
Lai nu kā, es pret tevi esmu atklāts, viņš sacīja. Ja turpināsi runāt par briesmoņiem, tevi aizvāks. Un tad tu tiešām būsi Specizglītība.
Nesauc mani tā!
Nometis cigareti, Rikijs slaidi nospļāvās uz margām.
Vai tad tu vienlaikus smēķē un zelē tabaku?
Kas tu man esi, mamma, vai?
Vai tad esizskatos pēc bargas mātes, kas tevi visu laiku zāģē?
Rikijs bieži vilka uz zoba mammas, tomēr pat viņam tas šķita par daudz. Pielēcis no krēsla, viņš iezvēla man tā, ka gandrīz nokritu no jumta. Brēcu, lai vācas laukā, bet viņš jau pats devās projām.
Tikai pēc vairākiem mēnešiem atkal satikāmies. Tas nu būtu par draugiem.
* * *
Beigās vecāki aizveda mani pie psihiatra klusa vīra ar olīvkrāsas seju -, pie doktora Golana. Es nepretojos. Pats zināju, ka bez palīdzības neiztikt.
Gaidīju, ka mani uzskatīs par smagu gadījumu, taču dakteris Golans visu paveica apbrīnojami viegli. Rāmi, bezkaislīgi viņš man visu skaidroja gandrīz vai kā hipnozes seansā un pēc divām vizītēm jau bija man iestāstījis, ka radījums ir bijis tikai pārkarsušās iztēles auglis, jo vectēva nāve mani traumējusi tā, ka redzu to, kā nemaz nav. Vectētiņa Portmena stāsti esot radījuši manā prātā briesmoni, skaidroja doktors Golans, tāpēc varot saprast, ka es, nometies zemē un saņēmis rokās viņa augumu, biju satriekts kā vēl nekad un uzbūru vectēva personisko bubuli.
Manai kaitei pat bija nosaukums: akūta reakcija stresa apstākļos.
Neredzu tur neko jocīgu, dzirdot manu svaigi izcepto diagnozi, māte teica.
Bet tas mani neuztrauca. Nekas taču nevarēja būt sliktāk par apzīmējumutrakais.
Tas, ka vairs neticēju briesmekļiem, nenozīmēja, ka man kļuva labāk. Vēl aizvien naktīs murgoju. Biju viegli aizkaitināms, baidījos no katra sīkuma un nevarēju iet sabiedrībā, tāpēc vecāki nolīga man mājskolotāju, lai es varu apmeklēt skolu tikai tad, kad gribu. Beigās viņi ļāva pat pamest darbuSmart Aid. Manu jauno darbu saucalabāka pašsajūta.
Necik ilgi, un es apņēmos atbrīvoties arī no tā. Tiklīdz mazsvarīgais jautājums par īslaicīgo trakumu bija noskaidrots, doktora Golana darbība aprobežojās galvenokārt ar recepšu izrakstīšanu. Vēl murgojat? Izrakstīsim zāles. Panikas sajūta skolas autobusā? Lūk, brīnumlīdzeklis. Nevarat gulēt? Palielināsim zāļu devu. No tabletēm kļuvu resns un stulbs, bet vienalga jutos nožēlojami, jo spēju gulēt tikai trīs četras stundas naktī. Beigās sāku doktoram Golanam melot. Teicu, ka jūtos labi, lai gan jebkurš, uzmetis man skatienu, redzētu zem acīm maisiņus un to, ka pie katra negaidīta trokšņa salecos kā nervozs kaķis. Kādu nedēļu sacerēju gandrīz vai sapņu grāmatu, apgalvodams, ka mani sapņi ir mierīgi un parasti, kādi mēdz būt normāliem cilvēkiem. Viens bija par vizīti pie zobārsta. Citā es lidoju. Divas naktis pēc kārtas sapņoju, ka staigāju pa skolu kails.
Ārsts mani pārtrauca.
Bet kā ar radījumiem?
Paraustīju plecus.
Ne ziņas, ne miņas. Laikam jau atlabstu, vai ne?
Dakteris Golans brīdi paklaudzināja ar pildspalvu un tad
kaut ko pierakstīja.
Ceru, ka nestāstāt man to, ko es, jūsuprāt, gribu dzirdēt?
Protams, ne, es atbildēju, skatienam klīstot pa ierāmētajiem diplomiem uz kabineta sienas, kuri liecināja par zināšanām dažādās psiholoģijas apakšnozarēs, ieskaitot metodi (nešaubījos, ka tāda pastāv), ar kuru noteikt, ka akūtā stresā cietis pusaudzis melo.
Bet tagad parunāsim nopietni, dakteris nolika pildspalvu malā. Jūs sakāt, ka šonedēļ nesapņojātnevienu nakti?
Jau no dzimšanas nemāku melot, tomēr, lai nekristu kaunā, nolēmu nepadoties.
Nu, es nomurmināju, varbūt vienu nakti.
Īstenībā tonedēļ biju sapņojiskatru nakti. Ar nelielām
izmaiņām sapnis gandrīz vienmēr bija viens un tas pats: es biju ierāvies vectēva guļamistabas stūri, logos dzisa dzintarkrāsas mijkrēslis, apgaismojot sārtu plastmasas gaisa šauteni pie durvīm. Gultas vietā pacēlās milzīgs, mirdzošs preču automāts, taču tajā nebija saldumu, bet gan bija asi kā žilete kaujas naži un revolveri, ar kuriem var cauršaut bruņas. Mans vectēvs, ģērbies vecā britu armijas formas tērpā, grūda automātā dolāru banknotes, taču, lai nopirktu šaujamo, vajadzēja daudz naudas, bet mums nebija laika. Beigās uz stikla pusi krita spīdīga automātiskā pistole, kas pa ceļam iesprūda. Vectēvs nolamājās ebreju valodā, iespēra automātam, bet pēc tam, nometies ceļos, mēģināja pistoli sagrābt, un tad viņa roku kāds saķēra. Pie logiem parādījāsviņi. Garas, melnas mēles iztaustīja ceļu, pa kuru tikt iekšā. Paņēmis šauteni, nospiedu gaili, taču nekas nenotika. Tikmēr vectētiņš Portmens brēca nelabā balsī: Meklē putnu, meklē cilpu, Jakub, kāpēcnekonesaproti, tu sasodīti stulbais zeņķi, un tad plīsa logi, bira stikli, ap mums sakļāvās melnas mēles, un šajā brīdī es parasti pamodos, izmircis sviedros, sirdij neprātīgi sitot un kuņģim raujoties čokurā.
Sapnis atkārtojās bez sava gala, un mēs to pārrunājām simt reižu, tomēr doktors Golans vienmēr lika man visu sīki aprakstīt. Varētu nodomāt, ka viņš pārbauda manu zemapziņu, meklēdams pavedienu, kuru deviņdesmit deviņas reizes palaidis garām.
Un ko jūsu vectēvs sapnī teica?
To pašu, ko vienmēr, es atbildēju. Par putnu, cilpu un kapu.
Viņa pēdējie vārdi.
Es pamāju ar galvu.
Tad doktors Golans pacēla pirkstus un piespieda zodam: domājoša psihiatra iemiesojums.