Vai jums pašam nav ienācis prātā, ko tas varētu nozīmēt?
Ir. Blēņas!
Ej nu ej. Jūs taču tā nedomājat.
Centos izlikties, ka vectēva pēdējie vārdi sapnī man vienaldzīgi, tomēr velti. Tie nelika man mieru tāpat kā murgi. Jutu, ka esmu vectēvam parādā un nedrīkstu uzskatīt viņa pēdējos šai saulē teiktos vārdus par maldinošu bezjēdzību, turklāt dakteris Golans bija pārliecināts, ka, saprotot vārdu nozīmi, es beidzot atbrīvotos no murgiem. Tāpēc centos vectēva vārdus iztulkot.
Šis tas no vectētiņa Portmena teiktā bija sakarīgs kaut vai mudinājums braukt uz salu. Viņš uztraucās, ka briesmekļi ieradīsies pēc manis, un domāja, ka tikai salā varu no tiem paglābties (tāpat kā viņš bērnībā). Taču vectēvs arī piebilda, ka vajadzēja jau sen to man pateikt. Bet, tā kā vairs nebija laika pateikt to, ko vajadzēja, varbūt viņš izvēlējās dot man mājienu vai pavedienu, kas aizvestu mani pie tā, kas zinātu viņa noslēpumu. Iedomājos, ka cilpa, kaps un vēstule ir šifrs.
Kādu laiku domāju, ka cilpa varētu būt iela Riņķa ciematā, kas sastāvēja no vienām vienīgām cilpām un strupceļiem, bet Emersons cilvēks, kuram vectēvs sūtīja vēstules. Vecs kara biedrs, ar kuru vectēvu kāds vai kaut kas saistīja. Varbūt Emersons dzīvo Riņķa ciematā, vienā no cilpām, pie kapsētas, un viena no saglabātajām vēstulēm, datēta ar 1940. gada trešo septembri, man tiešām jāizlasa. Zināju, ka tas izklausās traki, taču vēl neprātīgākas lietas beigās bija izrādījušās patiesība. Meklējot informāciju internetā, nonācu strupceļā, tāpēc beigās devos uz Riņķa ciemata centru, kur vecīši salasās spēlēt šaflbordu' un pārrunāt, kādu kurš pārcietis operāciju, un tur grasījos pajautāt, kur ir kapsēta un vai kāds nav dzirdējis par misteru Emersonu. Visi skatījās tā, it kā man uz kakla būtu izaugusi otra galva, pārsteigti, ka ar viņiem runā pusaudzis. Kapsētas Riņķa ciematā nemaz nebija, neviens Emersons apkaimē nedzīvoja, nevienas ielas nosaukumā nebijacilpa. Viss izrādījās liels blefs.
Tomēr dakteris neļāva man padoties. Viņš ieteica pievērsties Ralfam Valdo Emersonam, acīmredzot slavenam senlaiku dzejniekam.
Emersons bija liels vēstuļu rakstītājs, viņš sacīja. Varbūt tāpēc jūsu vectēvs viņu pieminēja.
Man tas šķita šāviens uz dullo, tomēr, lai tiktu vaļā no Golana, kādudien palūdzu tēvu aizvest mani uz bibliotēku, lai varētu daktera teikto pārbaudīt. Atklājās, ka Ralfs Valdo
Emersons tiešām rakstījis daudz vēstuļu un tās tikušas publicētas. Trīs minūtes biju stāvā sajūsmā, domādams, ka tuvojos mērķim, bet tad uzzināju divus faktus: pirmkārt, Ralfs Valdo Emersons dzīvojis un nomiris deviņpadsmitajā gadsimtā, tāpēc viņš nevarēja uzrakstīt vēstuli 1940. gada 3. septembri, un, otrkārt, viņš rakstīja tik nesaprotami un noslēpumaini, ka diez vai būtu spējis ieinteresēt manu vectēvu, kurš nebija nekāds lielais lasītājs. Emersona ieaijājošās īpatnības ar mokām apguvu, beigās aizmigdams ar seju uz grāmatas, nosiekalojis viņa esejuPašpaļāvība un tonedēļ jau sesto reizi redzēdams sapnī tirdzniecības automātu. Pamodos kliegdams un bez vārda runas tiku padzīts no bibliotēkas. Devos projām, nepārtraukti lādēdams dakteri Golanu un viņa stulbās teorijas.
Vadzis lūza pēc dažām dienām, kad vecāki nolēma, ka pienācis laiks pārdot vectētiņa Portmena māju. Pirms izrādīt to potenciālajiem pircējiem, vajadzēja telpas iztīrīt. Klausot doktora Golana padomam, kurš domāja, ka man ietu labumā konfrontēšanās ar traumas gūšanas vietu, tiku deleģēts palīgā tētim un krustmātei Sūzijai sašķirot vectēva mantojumu. Kad aizbraucām, tētis ik pa brīdim pasauca mani sāņus un apjautājās, vai ar mani viss kārtībā. Pārsteidzoši, bet jutos labi, par spīti policijas lentēm krūmu zaros un verandas noplēstajai malai, kas šūpojās vējā: gaisotne mani apbēdināja, nevis biedēja, tāpat ari iznomātā atkritumu kaste, kas stāvēja kaujas gatavībā, gaidot, kad varēs aprīt to, kas palicis no vectēva dzīves.
Kad kļuva skaidrs, ka ar putām uz lūpām neālēšos, ķērāmies pie darba. Apbruņojušies ar atkritumu maisiem, drūmi apstaigājām māju, tukšodami plauktus, skapīšus un pagrabu un atklādami putekļu ģeometriju zem gadiem nekustinātām mantām. Būvējām to priekšmetu piramīdas, kuri jāsaglabā, un piramīdas, kas lemtas izgāztuvei. Krustmāte un tēvs nav sentimentāli ļautiņi, tāpēc otrā bija lielāka. Izmisīgi mēģināju šo to glābt, piemēram, vairākus metrus biezo, no ūdens cietušo žurnāluNational Geographic ķīpu garāžas stūri ai, cik daudzas pēcpusdienas biju aizvadījis, tajos rakdamies un iztēlodamies, ka esmu Jaungvinejas dubļu cilvēku vidū vai atklāju pili Butānā klints virsotnē! Taču neviens manī neklausījās. Nedrīkstēju paņemt par piemiņu nedz vectēva veco boulinga krekliņu kolekciju (tētis uzskatīja, ka tie ir bezgaumīgi), nedz bigbenda un svinga skaņuplates ar 78 apgriezieniem (Par to var dabūt labu naudu), nedz masīvās, vēl aizslēgtās ieroču lādes saturu (Tu taču joko, vai ne? Ceru, ka joko…).
Pateicu tētim, ka viņam nav sirds. Krustmāte aizlaidās, pamezdama mūs kabinetā, kur šķirojām vecu finanšu dokumentu kaudzi.
Mēģinu būt praktisks, neko vairāk. Tā tas notiek, kad cilvēks nomirst.
Tiešām? Bet kā būs, kad nomirsi tu? Vai tad man būs jāmet ugunī visi tavi manuskripti?
Tēvs nosarka. Nevajadzēja gan tā teikt. Pieminēt viņa nepabeigtās grāmatas bija sitiens zem jostasvietas. Taču tēvs man neuzbrēca, kā gaidīju, bet gan klusēja.
Paņēmu tevi līdzi, cerēdams, ka esi pietiekami nobriedis. Laikam kļūdījos.
Kļūdies tu! Tavuprāt, atbrīvojies no vectētiņa mantām, izdzēsīsi viņu no manas atmiņas. Tu maldies.
Tēvs pameta rokas augšup.
Zini ko? Man apriebies strīdēties. Paturi visu, ko gribi! -Viņš pagrūda man pie kājām sadzeltējušu papīru žūksni. Te ir detalizēts atvilkumu grafiks kopš gada, kad noslepkavoja Kenediju. Ņem un ierāmē!
Paspēris papīrus malā, izgāju laukā, aizcirzdams aiz sevis durvis, un gaidīju dzīvojamā istabā, kad tēvs nāks atvainoties. Dzirdot papīra smalcinātāja rūkoņu, sapratu, ka esmu velti lolojis cerības, tāpēc apstaigāju māju un beigās ieslēdzos guļamistabā. Gaiss tur bija sastāvējies, smaržoja pēc ādas kurpēm un vectēva skābenā odekolona. Atbalstījos pret sienu, un tad manu skatienu piesaistīja izdilusi svītra paklājā starp durvīm un gultu, kur vārgs saules gaismas kvadrāts sasniedza kastes malu, kas līda laukā no gultas pārsega. Piegājis nometos ceļos un izvilku to laukā. Vecā cigāru kārba, galīgi apputējusi, it kā bija atstāta ar nolūku, lai es to atrastu!
Kārbā atradu labi pazīstamos fotoattēlus ar neredzamo zēnu, gaisā peldošo meiteni, laukakmeņu cilātāju, cilvēku ar galvas otrā pusē uzkrāsotu seju. Bildes bija nobružātas un izliekušās, arī mazākas nekā manās atmiņās, un, skatoties uz tām tagad, ar gandrīz pieauguša cilvēka acīm, biju pārsteigts, cik nepārprotami tās ir viltotas. Mazliet padedzināt, paberzēt, unneredzamā zēna galva izgaist. Laukakmeni, kuru pacēlis kaulu kambaris, viegli izgatavot no putuplasta vai plastmasas. Taču sešgadīgs bērns tādu viltību neievēroja, sevišķi, ja gribēja ticēt.
Zem šiem attēliem atradu vēl piecus, kurus vectētiņš Port-mens man nebija rādījis. Nesapratu, kāpēc, bet tad ieskatījos vērīgāk. Trīs bija tik rupji viltojumi, ka pat bērns to redzētu: nudien, jāsmejas pudelē iesprostota meitene, vēl kāds bērns gaisā uz tumšu durvju fona, bet trešajā attēlā ieraudzīju suni ar acīm redzami pielīmētu zēna galvu. It kā ar to vien nepietiktu, pēdējie divi attēli atgādināja Deivida Linča filmu murgus: vienā nelaimīgs jauns akrobāts bīstami saliecies atpakaļ, otrā divi ērmoti dvīņi saģērbti neredzēti jocīgos tērpos. Pat vectēvs, kas stūķēja man galvā stāstus par briesmekļiem ar taustekļiem-mēlēm, bija sapratis, ka tādi attēli jebkuram bērnam uzdzīs murgus.