Sakņupis uz istabas putekļainās grīdas ar fotouzņēmumiem rokās, atcerējos, cik nodots jutos, atklājis, ka stāsti ir izdomāti. Tagad patiesiba šķita neapstrīdama: vectēva pēdējie vārdi bija kārtējā mānīšanās, un pēdējā aina inficēja mani ar murgiem un maniakāliem maldiem, kurus vajadzēs ārstēt gadiem, lai atgūtu garīgo un miesīgo līdzsvaru.
Aizvēris kārbu, ienesu to dzīvojamā istabā, kur tētis un krustmāte ņēma no atvilktnes neskaitāmus kuponus, kas bija izgriezti, bet neizmantoti.
Atdevu kārbu. Viņi pat neprasīja, kas tajā iekšā.
* * *
Ak tad tā? doktors Golans jautāja. Tātad viņa nāve bija bezjēdzīga?
Gulēju uz kušetes, vērodams akvāriju kabineta stūri, kurā riņķoja viens zelta gūsteknis.
Varbūt jums padomā kas labāks? es prasīju. Diža vērtības teorija, par kuru neesat ieminējies. Ja ne, tad…
Kā, lūdzu?
-Ja ne, tad velti šķiežam laiku.
Ārsts nopūties ieknieba sev deguna kūkumā, it kā gribēdams izklīdināt galvassāpes.
Jūsu vectēva pēdējo vārdu nozīme man nav jāatšifrē, -viņš sacīja. Mani interesējūsu domas.
Psihopātiskas blēņas! es atcirtu. Manas domas neko nenozīmē, galvenais taču ir patiesība! Droši vien nekad to neuzzināsim, tāpēc vai nav vienalga, ko es domāju? Indējiet vien mani tālāk un audzējiet rēķinu!
Gribēju, lai dakteris sadusmojas, strīdas, pierāda, ka man nav taisnība, bet viņš sēdēja, kā norijis mietu, ar pildspalvu bungodams pa krēsla atzveltni.
Izklausās, ka jūs atmetat visam ar roku, viņš mirkli vēlāk teica. Esmu vīlies. Man gan šķita, ka tik viegli nepado-sieties.
Tātad jūs mani nepazīstat, es atbildēju.
Vismazāk man gribējās balli. Zināju, ka pienācis bridis, kad vecāki liks noprast, ka tuvākā nedēļas nogale būs garlaicīga, lai gan visi labi zināja, ka man paliks sešpadsmit gadu. Lūdzu viņus šogad iztikt bez svinībām kaut vai tāpēc, ka nevarēju iedomāties, kuru gribu ielūgt, taču vecāki uztraucās, ka es pārāk daudz laika pavadu vienatnē; viņi bija pieķērušies domai, ka sabiedrība dziedē. Es atgādināju, ka elektrošoks arī. Taču māte labprāt izmanto pat vismuļķīgāko ieganstu svinībām; vienreiz viņa salūdza draugus uz mūsu papagaiļa dzimšanas dienu pa daļai tāpēc, ka viņai patīk dižoties ar mūsu māju. Turēdama rokā vīna glāzi, māte vadāja viesus no vienas ar mēbelēm pieblīvētas istabas uz nākamo, cildinādama ģeniālo arhitektu un stāstīdama, cik kareivīgi māja tika iekārtota (Vajadzēja vairākus mēnešus, lai šos dekorus dabūtu no Itālijas uz šejieni).
Bijām tikko atnākuši no nelaimīgās vizītes pie doktora Golana. Sekoju tēvam uz aizdomīgi tumšo dzīvojamo istabu, un viņš vienā laidā murmināja:
Žēl gan, ka nesaplānojām, kā svinēt tavu dzimšanas dienu. Nu nekas, gan jau nākamgad…
Un tad pēkšņi iedegās visas gaismas, atklājot lozungus, balonus un daudzkrāsainu baru tantes, tēvočus, brālēnus, ar kuriem reti kad pārmijām vārdu, visus, kurus māte bija spējusi ar glaimiem atvilināt. Viņu vidū pārsteigts ieraudzīju Rikiju, kas grozījās blakus traukam ar punšu, savā ādas jakā ar kniedēm izskatīdamies smieklīgi nevietā. Kad ovācijas bija pierimušas un es beidzu tēlot pārsteigumu, mamma, apvijusi ap mani roku, čukstus noprasīja: Vai viss kārtībā?
Apjucis un noguris gribēju tikai vienu: uzspēlēt internetā Warspire III: The Summonig, bet pēc tam iet gulēt ar ieslēgtu televizoru. Bet ko es tagad varēju darīt sūtīt visus mājās? Teicu, ka viss ir labi, un māte pateicīgi man uzsmaidīja.
Kas vēlas redzēt mūsu jaunieguvumus? viņa nodziedāja, ieliedama sev šardonē, un tad veda radinieku trupu augšā.
Mēs ar Rikiju pamājām pāri istabai, klusēdami norunājuši paciest viens otra klātbūtni stundu vai divas. Nerunājām kopš dienas, kad viņš mani gribēja nogrūst no jumta, tomēr abi sapratām, cik svarīgi saglabāt ilūziju par mūsu draudzību. Bet tad parādījās tēvocis Bobijs, kas sagrāba mani aiz elkoņa un ievilka stūri. Bobijs bija liela auguma, ar platām krūtīm; viņš brauca ar lielu mašīnu, dzīvoja lielā mājā un beigās pēc Strasbūras pastēšu kalniem un milzu sviestmaizēm, ko bija grūdis sev vēderā gadiem, padevās lielai sirdslēkmei, atstādams visu bagātību aunagalvām (maniem brālēniem) un sīkajai, klusajai sievai. Bobijs un tēvocis Less, kā jauSmartAid līdzprezidenti, labprātāk iespieda kādu stūri kā uz sazvērnieciskām intrigām, nevis bārstīja komplimentus namamātei par avokado mērci.
Kā teica tava mamma, tu tiešām sāc atkopties… nu… no tās visas vectētiņa padarīšanas.
Atklājums! Neviens cits nezināja, kā to nosaukt.
Akūta stresa reakcija, es izmetu.
-Kas?
Man tā bija. Vēl ir. Apmēram tā.
Labi. Tiešām prieks dzirdēt. Viņš pamāja, it kā aizgai-ņādams visu nepatīkamo projām. Tad nu mēs ar tavu mammu izdomājām: ko tu teiktu par ceļojumu šovasar uz Tampu, kur tu varētu pavērot ģimenes biznesu darbībā un brīdi štābā palauzīt kopā ar mani galvu? Protams, ja tev labāk patīk pārkravāt plauktus, tad nekā!
Viņš iesmējās tik skaļi, ka es nevilšus atkāpos.
Tu varētu dzīvot tikai pa māju, bet nedēļas nogalē kopā ar mani un brālēniem iet pamakšķerēt tarponus.
Pēc tam tēvocis Bobijs minūtes piecas aprakstīja savu jauno jahtu, iedziļinoties gandrīz pornogrāfiskos sīkumos, it kā ar to vien pietiktu, lai noslēgtu darījumu. Beidzis viņš pasmaidīja un sniedza man roku.
Ko teiksi, Džeik, vecīt?
Laikam jau cilvēks domāja, ka tādu piedāvājumu nenoraidīšu, tomēr es labāk pavadītu vasaru Sibīrijas darba nometnē nekā dzīvotu kopā ar tēvoci un viņa samaitātajiem bērniem. Kas attiecas uz darbuSmartAid štābā, zināju, ka no tā, iespējams, nākotnē neizbēgšu, tomēr rēķinājos vismaz vēl ar dažām vasarām brīvībā un tad četriem gadiem koledžā, un tikai pēc tam neatliktu nekas cits kā ieslēgties korporācijas būri. Vilcinājos, domādams, kā pieklājīgi izlocīties. Beigās izspiedu:
Nezinu, vai mans psihiatrs uzskatīs, ka man tāds pasākums varētu būt lietderīgs.
Tēvocis savilka kuplās uzacis. Nenoteikti pamājis ar galvu, viņš sacīja: Nūja, protams, noteikti. Labi, lai tad viss iet savu gaitu, draudziņ! Dzīvosim, redzēsim, vai ne?
Nesagaidījis atbildi, viņš devās projām, ar skatienu meklēdams nākamo upuri, kuru sagrābt aiz elkoņa.
Māte paziņoja, ka laiks izsaiņot dāvanas. Viņa vienmēr pieprasīja to darīt visu klātbūtnē, un tas nebija viegli, jo, kā jau minēju, melot es nemāku. Tātad es nespēju notēlot pateicību par diskiem ar Ziemassvētku dziesmām kantristilā vai izdevumaField and Stream abonementu (tēvocis Less gadiem uzturēja maldinošu priekšstatu par mani kā dabas bērnu), tomēr pieklājības pēc, izmocījis smaidu, pacēlu katru izsaiņoto lietiņu, lai visi var to apbrīnot, līdz no dāvanu kaudzes uz kafijas galda bija palikušas tikai trīs. Pirmo paņēmu vismazāko sainīti.
Tajā bija vecāku četrgadīgā luksusa sedana atslēga. Viņi dzīrās pirkt jaunu spēkratu, tāpēc, kā paskaidroja mamma, es mantošu veco. Mans pirmais autiņš! Visapkārt viesi skandināja ai unvai, bet man svila seja. Jutos tā, it kā, pie-ņemdams tik pasakainu dāvanu, dižotos Rikija priekšā, kura vāģa vērtība bija mazāka par manu mēneša kabatas naudu divpadsmit gadu vecumā. Laikam jau vecāki centās modināt manī interesi par naudu, bet man tā bija vienaldzīga. Tomēr viegli tā teikt, ja tev naudas papilnam.