Otrā dāvana bija digitālā kamera, kuru biju vecākiem diedelējis visu pagājušo vasaru.
Ai! es izdvesu, juzdams rokā tās smagumu. Lieliska!
Esmu iecerējis jaunu grāmatu par putniem, tētis paziņoja. Nodomāju, ka tu varētu šo to pabildēt.
-Jaunu grāmatu! māte iesaucās. Kolosāla ideja, Frenk! Starp citu, kas notika ar tavu iepriekšējo sacerējumu?
Māte, protams, bija izdzērusi vairākas glāzes vīna.
Vēl šo to pieslīpēju, tētis klusi atbildēja.
Ak,skaidrsI
Tēvocis Bobijs nozviedzās.
Labi! skaļi atbildēju, sniegdamies pēc pēdējās dāvanas. Tā ir no krustmātes Sūzijas.
Īstenībā, krustmāte, man plēšot iesaiņojamo papīru, pavēstīja, no tava vectēva.
Sastingu pusceļā. Istabā iestājās nāves klusums: visu acis pievērsās krustmātei Sūzijai, it kā viņa būtu piesaukusi ļaunā gara vārdu. Tētim saspringa seja, mamma izrāva pēdējo malku vīna.
Atver un redzēsi, krustmāte Sūzija mudināja.
Noplēsis papīru līdz galam, ieraudzīju vecu grāmatu cietos
vākos ar cūkausim, bez apvāka.Ralfa Valdo Emersona "Izlase". Skatījos, it kā gribēdams lasīt cauri vākam; nespēju noticēt, ka turu to savās drebošajās rokās. Vectēva pēdējie vārdi bija zināmi vienīgi dakterim Golanam, un dakteris ne vienu reizi vien bija teicis, ka visas sarunas paliks starp mums ar noteikumu, ka neizdomāšu ieraut tīrīšanas līdzekli vai izpildīt atmuguriski salto noSunshine Skyway tilta.
Vaicājoši uzlūkoju krustmāti, nespēdams parunāt. Izmocījusi vārgu smaidu, viņa sacīja:
Atradu tava vectēva rakstāmgaldā, kad kārtojām viņa māju. Grāmatas sākumā viņš ierakstījis tavu vārdu. Nodomāju, ka novēlējis tev.
Lai Dievs svētī krustmāti Sūziju! Galu galā viņai tomēr ir sirds.
Lieliski. Nezināju, ka tavs vectētiņš lasīja grāmatas, -mamma lūkoja padarīt gaisotni vieglāku. Prātīgi.
Laikam beidzot mani pazinis, viņš iekliedzās un, n
Piespiedis pirkstu pie lūpām, Enohs izgāja laukā.
Pagaidi! Emma iekliedzās, skrienot apkārt ēkai
-Jā, tētis, sakodis zobus, izspieda. Paldies, Sūzena.
Atvēru grāmatu. Titullapā tiešām bija novēlējums vectēva trīcošajā rokrakstā.
Sakustējos, gribēdams iet projām, lai nesāktu visu priekšā pinkšķēt, bet tad no grāmatas kaut kas izslīdēja un nokrita uz grīdas.
Pieliecies to pacēlu. Vēstule!
Emersons. Vēstule.
Jutu, ka man no sejas aizplūst asinis. Māte, pieliekusies tuvāk, saspringti čukstus pajautāja, vai negribu iedzert ūdeni, un tas mammas valodā nozīmēja:saņemies, cilvēki skatās!
Man tikai mazliet, ē… es atbildēju.
Piespiedis roku pie vēdera, laidos projām uz savu istabu.
* * *
Vēstule bija rakstīta uz smalka papīra bez līnijām cilpainā, krāšņā, gandrīz vai kaligrāfiskā rokrakstā, melnajai tintei mainot nokrāsu, it kā autors būtu lietojis senu spalvaskātu. Sāku lasīt:
Kā solījusi, autore bija ielikusi vēstulē vecu fotouzņēmumu.
Turēdams to galda lampas spožajā gaismā, lūkoju siluetā saskatīt kaut ko vairāk nekā tikai seju, taču neko īpašu neredzēju. Dīvains portrets, tomēr krasi atšķirīgs no vectēva kolekcijas. Nekādu triku: vienkārša sieviete ar pīpi mutē. Līkā pīpe karājās lejup no lūpām gandrīz kā Šerlokam Holmsam. Nespēju atraut skatienu.
Vai tas, pēc vectēva domām, man bija jāmeklē? Jā,noteikti ne jau Emersonavēstules, bet Emersona grāmatā ieliktaissūtījums. Bet kas ir direktore mis Peregrine? Nopētīju aploksni, meklēdams atpakaļadresi, bet atradu tikai izbalējušu pastmarku ar uzrakstuCairnholm Is, Cymru, UK.
UK tātad Apvienotā Karaliste. Bērnībā pētīdams atlantus, biju iegaumējis, kaCymru nozīmē Velsu.Cairnholm Is noteikti ir tās salas nosaukums, kuru mis Peregrine pieminējusi vēstulē. Vai tā pati, kur bērnībā dzīvoja vectēvs?
Pirms deviņiem mēnešiem vectētiņš Portmens mudināja mani meklēt putnu, bet pirms deviņiem gadiem zvērēja, ka bērnunamu, kurā viņš savulaik dzīvoja, sargājis putns, kas smēķēja pīpi. Septiņu gadu vecumā es to uztvēru burtiski, taču sieviete attēlā sūca pīpi, un viņu sauca Peregrine1, tātad vanagu paveids. Ko tad, ja putns, kuru vectēvs vedināja meklēt, īstenībā bija sieviete, kas viņu izglāba, bērnunama vadītāja? Varbūt viņa nu jau veca kā zeme vēl dzīvo uz salas, lai gan pagājuši daudzi gadi, un viņu uztur audzēkņi, kas izauguši, bet nav aizbraukuši projām.
Vectēva pēdējie vārdi beidzot ieguva neparastu jēgu. Viņš gribēja, lai dodos uz salu un atrodu sievieti, kādreizējo bērnunama direktori. Ja kāds zināja vectēva bērnības noslēpumus, tad tā bija viņa. Taču pastmarka uz aploksnes liecināja, ka vēstule rakstīta pirms piecpadsmit gadiem. Vai mis Peregrine vēl varētu būt dzīva? Parēķināju galvā: ja 1939. gadā viņai bija, pieņemsim, divdesmit pieci gadi, tad šodien jau ir ap simtu.
Tātad pilnīgi iespējams Englvudā taču bija sastopami pat vecāki cilvēki, kas dzīvoja vienatnē un brauca ar mašīnu. Pat tad, ja mis Peregrine pēc vēstules nosūtīšanas būtunomirusi, Kērnholmā, iespējams, atradīsies kāds, kas varēs man palīdzēt, kas pazina vectētiņu Portmenu bērnībā. Cilvēks, kas zina viņa noslēpumus.
Mis Peregrine rakstīja "mēs".Tie, kas palikuši.
Varat iedomāties, cik grūti bija pārliecināt vecākus, lai atļauj man pavadīt daļu vasaras saliņā netālu no Velsas krastiem. Abi, sevišķi jau māte, atrada daudzus nepārvaramus apstākļus, kuru dēļ mana ideja jānoraksta; starp tiem bija izmaksas un plāns pavadīt vasaru kopā ar tēvoci Bobiju, apgūstot zāļu impērijas pārvaldi. Tāpat ari nevarēju braukt viens, bet ne tēvu, ne māti ceļojums neinteresēja. Atspēkot viņu argumentus nevarēju un vēlmi doties ceļā-jutu, ka man tas jādara, nespēju pamatot tā, lai pats no malas neizskatītos vēl trakāks, nekā viņi ar bailēm sirdī uzskatīja. Protams, negrasījos vecākiem atklāt vectētiņa Portmena pēdējos vārdus un rādīt vēstuli vai fotoattēlu, jo tad es sevi nodotu. Vienīgais saprātīgais iegansts, kas ienāca prātā, bija paziņot, ka vēlos izpētīt mūsu dzimtas vēsturi, vai ari žēloties, ka Čads Krāmers un Džošs Bells šovasar ceļos uz Eiropu. Kāpēc ari es nevarētu? Atkārtoju to pie katras izdevības, mēģinādams slēpt izmisumu (vienreiz pat ķerdamies pie salmiņa:Manuprāt, naudas jums kā spaļu, taču uzreiz nožēlodams savus vārdus). Sāku jau zaudēt cerības.
Bet tad sekoja vairāki notikumi, kas nāca īsti laikā. Pirmkārt, tēvocis Bobijs vairs nepriecājās, ka pavadīšu vasaru pie viņa, -kurš gan grib savās mājās aptaurēto? Tāpēc man rokas beidzot bija brīvas. Otrkārt, tētis uzzināja, ka Kēmholmas salā dzīvo ārkārtīgi nozīmīgas putnu sugas un droši vien puse no tām ir tādas, par kurām sapņo visi ornitologi. Tētis daudz runāja par iecerēto putnu grāmatu, un es pie katras izdevības viņu uzkurināju, izlikdamies, ka ari mani interesē viņa projekts. Tomēr galavārdu pateica doktors Golans. Man vajadzēja tikai iepīkstēties, un viņš mūs visus satrieca, ne tikai atbalstīdams manu nodomu, bet ari mudinādams vecākus laist mani ceļā.