Roberts Holdstoks
Mitago mežs
"Neaprakstāmi valdzinoša fantāzija slavas dziesma mīlestības bezgalīgumam. Šī ir grāmata, kas jālasa vairākkārt."
… mani spēji apņēma rēgainas parādības, kas itin kā iznira no zemes… …plandoši mati, dzirkstošas acis, platās mutes pavērtas mēmā kliedzienā. Vai tie būtu mitago? ..iesmu kļuvis par daļu no mistiskajām norisēm, kas arvien ciešāk ieskauj Ozolmāju… …atbrīvojis acis no ūdens un dubļiem, es ieraudzīju divus kailus ceļgalus un virs tiem manās glābējas smuidro stāvu… Viņa mirdzēja kā bāka meža tumsā…
Spectator
Romans "Mitago mežs" saņēmis Pasaules fantāzijas godalgu.
Romāna sižets ir stāsts par divu brāļu savstarpējo cīņu par kāda bezgala skaista love story atrisināšanu. Pakaļdzīšanās, cīņas, kuģošana pa upēm, tikšanās ar visādiem radījumiem un neradījumiem, ar dažādu laikmetu ļautiņiem — no neolīta līdz Pirmajam pasaules karam, brīnumi, maģija un mistika. Vārdu sakot, viss ir tā, kā jau tam pienāktos būt visaugstākās raudzes fantasy žanra romānā.
Guntis Berelis
Fantastiski iztēlota, skaisti uzrakstīta grāmata. Nespēju atbrīvoties no "Mitago meža" iespaidiem.
New York Times
Neaprakstāmi valdzinoša fantāzija slavas dziesma mīlestības bezgalīgumam. Šī ir grāmata, kas jālasa vairākkārt.
Spectator
Satriecoši laba grāmata, kas nes sevī seno varoņu un zudušo dievu spēku.
Locus
Roberts Holdstoks ir viens no tiem rakstniekiem, kas veido modernās fantāzijas literatūras kodolu.
Gajs Gavriels Kejs
Viena no dīvainākajām, skaistākajām un fascinējošākām fantāzijas žanra grāmatām, ko esmu lasījis. Ne grāmata, bet īsts brīnums.
Keitss Roberts
veltīts Sārai
Mani pārņēma pazīstama apjauta…
Te bija kaut kas tāds, ko esmu zinājis visu mūžu, tikai pats par to nenojautu…
Ralfs Vogens Viljamss, komentējot savu pirmo atklāsmi britu folklorā un tautas mūzikā.
PROLOGS
Edvardam Vinnam-Džonsam, eskvairam
15 Koledžrouda
Oksforda
Edvard!
Tev noteikti vēlreiz jāatbrauc uz Ozolmāju. Lūdzu, neatliec to pat uz stundu! Esmu atklājis ceturto taku, kas ved dziļākajās meža zonās. Pats strauts. Tagad tas šķiet tik skaidrs ūdensceļš! Tas ved tieši caur ārējo ošu virpuli, garām spirālveida takai un Akmens kritumiem. Es domāju, ka pa to varbūt pat var iekļūt pašā dziļmežā. Bet laiks, atkal šis laiks, kura vienmēr ir par maz!
Es esmu atradis cilvēkus, kurus sauc shamiga. Viņi dzīvo aiz Akmens kritumiem. Viņi sargā upes braslus, bet, man par lielu iepriecinājumu, viņi ir aizrautīgi stāstnieki un paši to dēvē par "dzīvesrunāšanu". Pati dzīvesrunātāja ir kāda jauna meitene, kura krāso pilnīgi zaļu seju un visus savus stāstus stāsta ar aizvērtām acīm, tā ka viņas klausītāju smaidi vai sapīkums nevar uzspiest stāstam "apveidu maiņu". Es daudz ko esmu dzirdējis no viņas, bet pats galvenais bija fragments no tā, kas var būt vienīgi Gvivenetas stāsts. Tas ir mīta pirmsķeltu variants, bet es esmu pārliecināts, ka tas attiecas tieši uz šo meiteni. Tas, kam es spēju izsekot, skanēja apmēram tā:
"Kādu pēcpusdienu, nogalinājis briedi ar deviņiem ragu žuburiem un kuili, kas divreiz lielāks par cilvēku, un vēl četriem ciemiem pamācījis, kā uzvesties, virsaitis Mogohs apsēdās krastmalā atpūsties. Viņš bija tik varens gan savos darbos, gan augumā, ka galva viņam pa pusei slēpās mākoņos. Viņš izstiepa kājas ūdenī, jūras dziļumā pie klinšu pakājes, lai tās atvēsinātu. Tad viņš atlaidās guļus uz muguras un vēroja, kā uz viņa vēdera satiekas divas māsas.
Šīs māsas bija dvīnes, abas vienlīdz skaistas, abas vienlīdz jauku valodu un abas vienlīdz prasmīgas arfas spēlē. Taču viena no māsām bija apprecējusi dižas cilts karavadoni un pēc tam uzzinājusi, ka viņas klēpis ir neauglīgs. Viņas seja bija kļuvusi tik skāba kā saulē turēts piens. Otra māsa bija apprecējusi trimdā izraidītu karavīru, vārdā Peregu. Peregu apmetne atradās dziļā aizā tāla meža vidienē, bet viņš kā naktsputns allaž ieradās pie savas mīļotās. Tagad šī māsa bija devusi dzīvību viņa bērnam meitenei, bet, tā kā Peregu bija trimdinieks, māsa ar skābo seju bija sapulcinājusi armiju un atnākusi pieprasīt jaunpiedzimušo sev.
Sekoja skarba vārdu pārmaiņa, un iešķindējās ieroči. Peregu mīļotā vēl pat nebija paguvusi dot savam bērnam vārdu, kad viņas māsa paķēra biezajos autos ietīto mazo vīstoklīti un pacēla to sev virs galvas, apņemdamās pati dot tam vārdu.
Taču debesis satumsa, un ieradās desmit žagatas. Tās bija Peregu un deviņi viņa cīņu biedri, ko pārvērtusi meža burvestība. Peregu traucās lejup, satvēra savu bērnu nagos un uzlidoja gaisā, bet viens no prasmīgajiem strēlniekiem ar katapultu notrieca viņu zemē. Bērns izkrita no putna nagiem, taču to pārtvēra citi putni un aiznesa projām. Tā viņa ieguva vārdu Hurfathna, kas nozīmē "meitene, kuru uzaudzinājušas žagatas".
Virsaitis Mogohs uzjautrināts vēroja visu notiekošo, tomēr pret mirušo Peregu viņš juta cieņu. Pacēlis nelielo putnu, viņš tam atdeva cilvēka apveidus. Taču viņš baidījās ar pirkstu rakt zemē kapu, jo tā varētu izpostīt veselus ciematus. Tāpēc Mogohs iebāza mirušo trimdinieku mutē un izļodzija sev zobu, lai tas kļūtu par pieminekli. Tādējādi Peregu tika apglabāts zem liela, balta kapakmens ielejā, kura elpo."
Nav nekādu šaubu, ka tā patiešām ir Gvivenetas stāsta agrīna variācija, un tu droši vien sapratīsi, kāpēc es esmu tik satraukts. Pēdējo reizi, kad meitene bija te, es viņai pajautāju, kāpēc viņa ir tik skumja. Viņa man atbildēja, ka esot apmaldījusies. Viņa nevarot atrast ieleju, kura elpo, un sava mirušā tēva gaišo kapakmeni. Tas noteikti ir tas pats. Es to zinu, es to jūtu! Mums viņa jāizsauc vēlreiz. Mums vēlreiz jādodas aiz Akmens kritumiem. Man vajadzīga tava palīdzība.
Kas zina, kad un kā beigsies šis karš. Drīz iesauks manu vecāko dēlu un pēc tam arī Stīvenu. Man būs vairāk brīvības, lai pētītu mežu un tiktos ar meiteni.
Edvard, Tev katrā ziņā jābrauc šurp!
Ar sveicienu, Džordžs Hakslijs.
1941. gada decembri.
I DAĻA MITAGO MEŽS
1
1944. gada maijā es saņēmu iesaukšanas pavēsti un negribīgi devos karā; pēc apmācību perioda Ezeru rajonā kopā ar 7. kājnieku pulku tiku nosūtīts uz Franciju.
Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas jutos tik aizvainots par sava tēva acīmredzamo vienaldzību pret manu drošību, ka pēc viņa aizmigšanas piezagos pie rakstāmgalda un izplēsu lapu no viņa piezīmju klades dienasgrāmatas, kas glabāja ziņas par tēva kluso, apsēstības pilno darbu. Šī fragmenta sākumā bija uzrakstīts datums "34. augusts", un es to pārlasīju daudz reižu, satriekts par to, ka tas tik nesaprotams, tomēr apmierināts par to, ka man izdevies nozagt kaut vai niecīgu daļiņu no viņa dzīves, kas man palīdzēs pārciest šo grūto, vientulības pilno laiku.
Ieraksts sākās ar rūgtiem izteikumiem par viņa dzīves neērtībām par saimniekošanu Ozolmājā, mūsu ģimenes ligzdā, par abu dēlu mūžīgajām prasībām un par sarežģītajām attiecībām ar sievu Dženiferu. (Tajā laikā, cik atceros, mana māte jau bija bezcerīgi slima.) Tas beidzās ar rindkopu, kas bija visai iespaidīga sava nesaprotamā, nesakarīgā satura dēļ:
"Vēstule no Votkinsa viņš man piekrīt, ka noteiktos gada laikos aura ap mežu var izplesties līdz pat mājai. Jāpēta šajā virzienā. Viņam ļoti rūp zināt, kāds ir ozolu virpuļa spēks, kuru esmu mērījis. Ko lai viņam stāstu? Taču ne jau par pirmo mitago. Esmu arī pamanījis, ka pirmsmitago zonas bagātināšanās notiek neatlaidīgāk, bet līdz ar to es nepārprotami zaudēju laika izjūtu."