Kamēr mēs viesistabā malkojām skotu viskiju ar ūdeni, vērodami, kā ārā sabiezē krēsla un pagalms aiz loga pārtop pelēkā neskaidru apveidu masā, Kristiāns man pastāstija, ka mūsu tēvu vairākas reizes apmeklējis kāds cilvēks, vārdā Alfrēds Votkinss, un kartē rādījis, kā taisnas līnijas savieno maģiska vai senatnīga spēka vietas kapukalnus, akmeņus un baznīcas, kas piederējušas trim dažādām kultūrām. Šīs līnijas viņš saucis par enerģijas joslām un uzskatījis, ka tās pastāv kā zemes enerģijas veids, kas plūst zem virskārtas, bet ietekmē to, kas atrodas virs šīm joslām.
Tēvs domājis par šīm enerģijas joslām un acīmredzot mēģinājis izmērīt enerģiju zemē zem meža, taču tas viņam nav izdevies. Un tomēr viņš kaut ko ozolu mežā izmērījis to enerģiju, kura saistīta ar visu tur augošo dzīvību. Viņš atklājis ap katru koku spirālveida virpuli, savdabīgu auru, un šīs spirāles aptvērušas nevis atsevišķus kokus, bet veselus to apgabalus un izcirtumus.
Gadu gaitā viņš uzzīmējis meža karti. Kristiāns izvilka šo mežotā apvidus karti, un es atkal ieskatījos tajā, bet šoreiz ar citādu skatienu, sākdams saprast atzīmes, ko izdarījis cilvēks, kurš pavadījis tik daudz laika attēlotajā apvidū. Tur bija aplīši un tajos iekšā citi aplīši, gar tiem un tiem pāri taisnas līnijas, no kurām dažas saistītas ar divām takām, kuras mēs saucām par Dienvidu taku un Dziļo taku. Plašās meža teritorijas vidū bija burti SN, kas acīmredzot nozīmēja "Stāvās nogāzes" izcirtumu to, kuru nebija izdevies atrast ne man, ne Kristiānam. Tur bija zonas, kas nosauktas par "spirālveida ozoliem", "mirušo ošu zonu" un "svārstīgo šķērslīniju".
Vecais ticēja, ka visu dzīvību aptver enerģijas aura noteiktā apgaismojumā iespējams redzēt cilvēka auru blāva spīduma veidā. Šajos senajos mežos, pirmatnējos mežos, auru saplūdums veido kaut ko daudz spēcīgāku, tādu kā radītspējīgu lauku, kas var izraisīt mijiedarbību ar mūsu zemapziņu. Zemapziņa ir tā, kurā mēs glabājam to, ko viņš sauc par pirmsmitago myth imago, mitoloģisko tēlu, mītiskas būtnes idealizētu paveidu. Tēls materializējas dabiskā vidē, iegūst miesu, asinis, apģērbu un kā tu pats redzēji ieročus. Idealizētais mitoloģiskais tēls, senais varonis, mainās līdz ar kultūras maiņām, piesavinādamies attiecīgā laika identitāti un tehniku. Kad viena kultūra iekaro kādu citu saskaņā ar tēva teoriju -, varoņi iemiesojas visspēclgāk un ne tikai vienā vietā! Vēsturnieki un leģendu pētnieki strīdas par to, kur patiešām ir dzīvojis un karojis britu Arturs vai Robins Huds, un neaptver, ka viņi ir dzīvojuši daudzās vietās. Un vēl viens apstāklis, kas jāatceras: kad veidojas mitago tēls, tas veidojas visā populācijā… un, kad nav vairs vajadzīgs, tad saglabājas mūsu kolektīvajā zemapziņā un pāriet uz nākamajām paaudzēm.
- Un mitago mainīgā forma balstās uz prototipu, es sacīju, lai pārliecinātos, vai esmu pareizi sapratis izlasīto tēva piezīmju fragmentus, uz senu pirmtēlu, kuru tēvs sauca par Urskumugu un no kura radās visas vēlākās formas. Un viņš mēģināja izdabūt Urskumugu no savas zemapziņas…
- Un cieta neveiksmi, Kristiāns teica, bet ne jau tāpēc, ka nebūtu pietiekami pūlējies. Piepūle viņu nogalināja. Tā viņu tik ļoti novājināja, ka fiziskais ķermenis nespēja turēties līdzi šiem eksperimentiem. Tomēr diezgan droši liekas, ka viņš radīja vairākus nesenāku laiku Urskumuga variantus.
Te bija bezgala daudz jautājumu, bezgala daudz jomu, kas prasīt prasīja atbildi. Vienu es gribēju zināt tūlīt: Bet pirms tūkstoš gadiem, ja pareizi saprotu šīs piezīmes, visā zemē bija spēcīga vajadzība pēc varoņa, pēc leģendāra tēla, kas stātos taisnības pusē. Kā viens cilvēks var panākt tik kaismīgu noskaņojumu? Kā viņš varēja panākt mijiedarbību? Taču ne jau no ikdienišķajām raizēm, ko sagādāja mums un pats sev! Kā jau viņš raksta, tās tikai traucējušas viņam līdzsvaroties, un viņš nav varējis pienācīgi darboties.
-Ja uz to ir atbilde, Kristiāns rāmi teica, tad tā meklējama mežos, iespējams, izcirtumā pie stāvās nogāzes. Vecais piezīmēs rakstīja par nepieciešamību pēc vientulības perioda, pēc iedziļināšanās sevi. Es jau gadu tieši sekoju viņa paraugam. Viņš izgudroja elektrisku tiltu, kas, šķiet, saplūdina elementus no abām smadzeņu puslodēm. Es šo ierīci esmu daudz izmantojis gan viens, gan kopā ar viņu. Bet es jau jūtu, ka tēli pirmsmitago formas veidojas manā redzeslauka perifērijā bez viņa izmantotās sarežģītās norises. Viņš bija celmlauzis; viņa paša mijiedarbība ar mežu ir padarījusi šo procesu vieglāku tiem, kas nāks pēc viņa. Turklāt es esmu jaunāks. Viņš uzskatīja, ka tas ir svarīgi. Viņš guva zināmus panākumus; es esmu nolēmis pabeigt viņa iesākto. Es izcelšu gaismā Urskumugu, šo pirmcilvēku varoni.
Kāds mērķis tevi vada, Kris? es klusi pajautāju, jo pie labākās gribas nespēju saskatīt, kāda jēga ir nodarboties ar seniem spēkiem, kas mājo gan meža dziļumā, gan cilvēka prātā. Kristiānu, šķiet, bija apsēdusi doma par šo mirušo veidolu atdzīvināšanu, par tēva iesāktā darba pabeigšanu. Taču, lasīdams tēva piezīmes un runādams ar Kristiānu, es nekur nebiju dzirdējis neviena vārda par to, kāpēc tiem, kuri pētī dabu, ir vajadzīgs tik dīvains dabas stāvoklis.
Kristiānam bija gatava atbilde. Un viņa balss skanēja dobji kā allaž, kad aiz vārdiem slēpās nedrošība, kad trūka īstas pārliecības par savu taisnību. Nu, lai pētītu cilvēces pagātni, Stīv. No šiem mitago mēs varam daudz uzzināt, kāda tā bijusi, kādu to cilvēki gribējuši. Iepazīt tolaiku centienus, ieceres, tik senu kultūru, kuras akmens pieminekļus vairs pat nespējam saprast. Tas vajadzīgs, lai mācītos. Lai sazinātos ar šiem mūsu pagātnes allaž atdzimstošajiem tēliem, kuri ir ieslēgti ikvienā no mums.
Viņš apklusa, un sekoja īss klusuma bridis, ko pārtrauca vienīgi pulksteņa smagnējie, ritmiskie tikšķi. Es sacīju:
- Mani tas nepārliecina, Kris. Bridi man likās, ka viņš sāks dusmās kliegt: viņa seja pietvīka, augums saspringa sašutumā par manu rāmo noraidījumu. Tomēr kvēle noplaka, un Kristiāns tikai sarauca pieri, raudzīdamies uz mani ar gandrīz bezpalīdzīgu izteiksmi. Kā to lai saprot?
- Skanīgi vārdi bez pārliecības.
Pēc brīža šķita, ka viņš uztvēris manos vārdos kādu patiesības daļu. Nu tad varbūt mana pārliecība ir zudusi, aprakta zem… zem kaut kā cita. Zem Gvivenetas. Tagad viņa ir kļuvusi par galveno iemeslu, kāpēc es dodos atpakaļ.
Atcerējos viņa nesen teiktos bezjūtīgos vārdus par to, ka Gviveneta esot dzīvojusi tūkstoš reižu un neesot dzīvojusi nemaz. Tūdaļ visu sapratu un brīnījos, kāpēc tik ilgi neesmu varējis aptvert tik skaidru patiesību. Tātad viņa arī bija mitago, es teicu. Tagad saprotu.
-Viņa bija mana tēva mitago, meitene no romiešu laikiem, Zemes dievietes iemiesojums, jaunā karotāju cilts princese, kura caur savām ciešanām spēja apvienot ciltis.
- Kā karaliene Boadīcija, es piebildu.
- Boudika, Kristiāns izlaboja, tad papurināja galvu.
- Boudika bija vēsturiski reāla persona, kaut arī leģendas par viņu stipri ietekmēja miti un nostāsti par meiteni Gvivenetu. Viņas pašas laikā un viņas laika kultūrā mutvārdu tradīcijām bija liela ietekme. Nekas netika pierakstīts, bet neviens romiešu pētnieks un vēlāk neviens kristiešu hronists viņu tomēr nepiemin; tiesa, vecais domāja, ka senie stāsti par karalieni Gvinevjēru būtu varējuši daļēji rasties uz piemirsto leģendu pamata. Viņa ir zudusi no tautas atmiņas…
- Bet ne no slēptās atmiņas!
Kristiāns pamāja ar galvu. Pilnīgi pareizi. Viņas stāsts ir ļoti vecs un ļoti pazīstams. Leģendas par Gvivenetu radās no agrāko kultūru stāstiem, varbūt pat no pēcledus laikmeta vai paša Urskumuga laikiem!