- Un vai visi šie meitenes senākie veidoli ari atrodami mežā?
Kristiāns paraustīja plecus. Vecais tos tur nesastapa un arī es neesmu redzējis. Bet tiem tur jābūt.
- Un kāds ir šis viņas stāsts, Kris?
Viņš uzmeta man savādu skatienu. To ir grūti pateikt. Mūsu dārgais tēvs izrāva no dienasgrāmatas lappuses par Gvivenetu. Man nav ne jausmas, kāpēc viņš tā darījis un kur tās noslēpis. Zinu tikai to, ko viņš man pastāstīja. Atkal mutvārdu tradīcija. Kristiāns pasmaidīja. Viņa bija meita jaunākajai no divām māsām un jaunam kareivim, kas izraidīts dzīvot slepenā nometnē meža biezoknī. Vecākā māsa bija sieva vienam no iekarotājiem, un viņa, būdama neauglīga un greizsirdīga, nozaga jaundzimušo savai māsai. Bērnu izglāba deviņi vanagi vai tamlīdzīgas būtnes, ko sūtīja bērna tēvs. Meitene uzauga mežos Dzīvnieku virsaiša aizbildniecībā. Kad viņa bija pietiekami liela un pietiekami stipra, viņa atgriezās, atmodināja sava mirušā tēva, karavadoņa, garu un padzina iekarotājus.
- Daudz materiāla te nav, es teicu.
- Tas ir tikai fragments, Kristiāns piekrita. Vēl ir kaut kas par gaišu akmeni ielejā, kura elpo. Ja vecais vēl kaut ko izpētīja par viņu vai no viņas, tad to viņš ir iznīcinājis.
- Interesanti, kāpēc?
Kristiāns bridi klusēja, tad piemetināja: Šā vai tā, leģendas par Gvivenetu daudzas ciltis iedvesmoja cīņai pret iekarotājiem vai nu tie bija Veseksas virsaiša pulki, tātad bronzas laikmets Stounhendžas laiki, vai Beļģijas ķelti, kas nozīmē dzelzs laikmetu, vai romieši. Viņa skatiens bridi aizklīda tālumā. Un tad viņa izveidojās šajā mežā, un es viņu atradu un iemīlēju. Viņa nebija mežonīga, varbūt tāpēc, ka vecais nemaz nevarēja iedomāties mežonīgu sievieti. Viņš uzspieda tai formu, taču atbruņoja, atstāja to mežā pavisam bezpalīdzīgu.
- Cik ilgi tu viņu pazini? es jautāju, un viņš paraustīja plecus.
- Nezinu, Stīv. Cik ilgi es biju projām?
- Apmēram divpadsmit dienas.
- Tik vien? Kristiāns izskatījās pārsteigts. Man šķita, ka ilgāk par trim nedēļām. Tad jau var būt, ka es viņu pazinu tikai īsu bridi, bet man tie likās gari mēneši. Es dzīvoju kopā ar viņu mežā, cenzdamies saprast viņas valodu, cenzdamies iemācīt viņai savējo, runādams ar zīmēm un tomēr spēdams pateikt visai daudz. Bet vecais sekoja mums līdz pat meža biezoknim, līdz galam. Viņš nepadevās agrāk tā bija bijusi viņa meitene, un viņš tolaik bija tāpat zaudējis galvu viņas dēļ kā es. Kādu dienu es atradu veco pārgurušu un izmisušu meža malā, pa pusei ierakušos vecu lapu kaudzē. Aizvedu viņu mājās, un pēc nepilna mēneša viņš nomira. Tāpēc jau es tev teicu, ka viņam bija iemesls man uzbrukt. Es viņam atņēmu Gvivenetu.
- Un pēc tam viņa tika atņemta tev. Nošauta.
-Jā, pēc dažiem mēnešiem. Es kļuvu drusku par daudz laimīgs, drusku par daudz apmierināts. Aizrakstīju tev, tāpēc ka man kādam vajadzēja pastāstīt par viņu… Un tā jau bija tīrā likteņa izaicināšana. Pēc divām dienām atradu viņu guļam izcirtumā tikko dzīvu. Viņa būtu izdzīvojusi, ja es būtu varējis sagādāt viņai palīdzību mežā un atstāt viņu tur. Bet es iznesu viņu no meža, un viņa nomira. Viņš cieši skatījās uz mani, un ciešanu izteiksmi viņa sejā nomainīja apņēmība. Bet, kad es esmu atkal mežā, ir iespēja, ka no manas zemapziņas izveidosies jauns viņas mitoloģiskais tēls… varbūt viņa būs mazliet sīkstākas dabas nekā mana tēva radītais variants, bet es varu viņu atkal atrast, Stīv, ja vien cītīgi meklēšu, ja atradīšu to enerģiju, par kuru tu jautāji, ja iekļūšu meža dziļākajā daļā, tajā centrālajā virpuli…
Es vēlreiz pievērsos kartei un paskatījos uz spirāles lauku ap stāvās nogāzes izcirtumu. Un kas tevi traucē? Vai tu to nevari atrast?
- Vieta ir labi jaušama. Es tieku tai tuvumā, bet nekad nevaru nokļūt aiz lauka, kas plešas apmēram divsimt jardu platumā tai apkārt. Allaž atklāju, ka eju apļiem, kaut gan esmu pārliecināts, ka gāju taisni uz priekšu. Netieku iekšā, un tas, kas ir tur, netiek ārā. Visi mitago ir piesaistīti savai ģenēzes zonai, kaut gan Zarukronis un ari Gviveneta varēja aiziet līdz pat meža malai, līdz dīķim.
Bet tā taču nebija taisnība! Un es biju pavadījis murgainu nakti, par to pārliecinādamies. Es teicu: Viens mitago bija iznācis no meža… garš vīrietis ar neredzēti briesmīgu suni. Viņš ienāca mūsu pagalmā un apēda cūkgaļas gabalu.
Kristiāns pārsteigumā sastinga. Mitago? Vai tu esi par to pārliecināts?
- Pilnīgi pārliecināts ne. Līdz šim brīdim man vispār nebija ne jausmas, kas viņš tāds ir. Bet viņš bija netīrs un smirdēja, un, pēc visa spriežot, mēnešiem ilgi bija dzīvojis mežā, turklāt runāja nesaprotamā valodā, un viņam bija loks un bultas…
- Un medību suns. Jā, protams. Plaši izplatīts vēlīnā bronzas laikmeta un agrīnā dzelzs laikmeta tēls. īri viņu uzskata par savējo tāpat kā Kuhulinu, un padarījuši viņu par lielu varoni, bet viņš ir viens no spēcīgākajiem mitoloģijas tēliem, kas pazīstams visā Eiropā. Kristiāns sarauca pieri. Nesaprotu… Es redzēju viņu pirms gada un izvairījos no viņa, bet tolaik viņš strauji ira un dzisa… Tā ar viņiem pēc kāda laika mēdz notikt. Kaut kas ir šo mitago uzpildījis, spēcinājis viņu…
- Nevis kaut kas, bet kāds, Kris.
- Bet kas? Tad viņš saprata, un viņa acis iepletās. Ak Dievs! Es pats. No savas zemapziņas. Vecajam tas prasīja gadus, un es domāju, ka man vajadzēs vēl ilgāku laiku, daudz vairāk mēnešu mežā, garāku izolācijas periodu. Bet tas ir jau sācies manis paša mijiedarbība ar virpuli…
Viņš bija kļuvis pavisam bāls. Viņš aizgāja līdz vietai, kur, pie sienas atslieta, stāvēja viņa nūja, paņēma to un pasvārstīja rokās. Cieši lūkodamies uz to, viņš pieskārās zīmēm uz tās.
- Tu zini, ko tas nozīmē, viņš klusi teica un, pirms es paguvu atbildēt, turpināja: Viņa izveidosies. Viņa atgriezīsies, mana Gviveneta. Varbūt viņa ir jau atgriezusies.
- Neskrien tūlīt atkal projām, Kris! Pagaidi drusku un atpūties.
Viņš atkal atslēja nūju pret sienu. Neuztraucies, ja viņa ir jau izveidojusies, viņai draud briesmas. Man jādodas atpakaļ. Paskatījies uz mani, viņš atturīgi, vainīgi pasmaidīja. Piedod, brāli! Liela prieka tev nav no šīs mājās pārnākšanas.
5
Tā nu pēc šīs ļoti īsās saskarsmes es atkal pazaudēju Kristiānu. Viņš nebija noskaņots sarunām viņu bija pārlieku pārņēmusi doma par Gvivenetu un meža gūstība, un man nebija lemts dziļāk ieskatīties viņa plānos, viņa ceribās un bailēs par šīs neiespējamās mīlas dēkas iznākumu.
Kamēr viņš vāca kopā līdzņemamo mantību, es bezmērķīgi staigāju pa virtuvi un pārējām istabām. Viņš vēl un vēlreiz apgalvoja, ka būšot projām tikai kādu nedēļu vai divas. Ja Gviveneta būšot mežā, viņš šajā laikā viņu atradīšot, ja ne, tad nākšot atpakaļ un kādu laiku nogaidīšot, pirms atkal došoties meža dziļajās zonās un mēģināšot veidot viņas mitago. Gada laikā, viņš paskaidroja, daudzi naidīgie mitago būšot izgaisuši nebūtībā, un tad Gviveneta varēšot justies drošāk. Viņa domas bija juceklīgas, viņa iecere stiprināt meiteni, lai tā iegūtu tādu pašu brīvību kā vīrs ar medību suni, manuprāt, nebija pamatojama ne ar kādām liecībām no tēva dienasgrāmatas, taču Kristiāns bija neatlaidīgs un apņēmīgs cilvēks.
Ja jau viens mitago ir varējis izrauties, tad to varēs arī tā mitago būtne, kuru viņš iemīlējis.