Kristiāns izteica vēlēšanos, lai es dotos kopā ar viņu līdz izcirtumam, kur mēs bērnībā tikām ierīkojuši nometni, un lai uzceltu tur telti. Tā mums varētu būt regulāra tikšanās vieta, viņš teica, un tādējādi viņam būtu vieglāk saglabāt laika izjūtu. Ja es uzkavētos mežā, varbūt man gadītos sastapt vēl citus mitago un es varētu ziņot viņam par to stāvokli. Minētais izcirtums atradās meža malā, pilnīgi drošā vietā.
Kad es izteicu bažas, ka manis paša prāts varētu sākt veidot mitago būtnes, Kristiāns pārliecināja mani, ka paiešot vairāki mēneši, pirms es sākšot manīt kādas pirmsmitago rosības pazīmes, kādas šaudīgas ēnas sava redzeslauka malā. Tikpat skaidri viņš man pateica, ka, palikdams tur pārāk ilgi, es noteikti sākšot veidot saikni ar mežu, kura aura, pēc viņa domām, pēdējo gadu laikā stipri tuvinājusies mājai.
Pavēlu nākamajā rītā mēs devāmies projām pa dienvidu taku. Augstu virs meža spīdēja bāli dzeltena saule. Bija vēsa, skaidra diena, un gaisā jautās dūmu smarža no tālīnās fermas, kur dega novāktās vasaras ražas salmi un stublāji. Mēs soļojām klusēdami, līdz sasniedzām dzirnavu dīķi; biju domājis, ka Kristiāns dosies mežā tepat, taču viņš saprātīgu apsvērumu dēļ nolēma vēl to nedarīt ne tik daudz bērnībā šeit redzēto parādību dēļ, bet galvenokārt purvainā apvidus dēļ. Viņš devās uz priekšu, līdz mežs gar takas malām kļuva retāks. Tad Kristiāns nogriezās no takas.
Es sekoju viņam mežā, meklēdams vieglāko ceļu cauri paparžu un nātru biezoknim un priecādamies par dunošo klusumu. Te, malā, koki bija nelieli, bet tuvāko simt jardu posmā tie sāka atgādināt par meža īsteno vecumu vareni, grubuļaini ozolu stumbri, daži izdobtiem vidiem, citi pa pusei nokaltuši, mezglaini un žuburaini, tie gandrīz čīkstēja zem savu zaru smaguma. Apvidus pamazām kļuva augstāks, un biezo pamežu vietvietām šķērsoja laikazoba nodeldēti, ķērpjiem apauguši pelēka kaļķakmens izciļņi. Pārgājām pāri uzkalna mugurai, aiz kuras nogāze strauji liecās lejup, un mežs ieguva mazliet citādu seju. Tas šķita tumšāks, itin kā dzīvāks, un es ievēroju, ka mežmalas spalgās putnu rudens dziesmas šeit kļuvušas retākas un sērīgākas.
Kristiāns lauzās caur kazenāju biezokni, un es gurdi gāju nopakaļ; pēc kāda laika mēs sasniedzām plašo izcirtumu, kur pirms daudziem gadiem bijām iekārtojuši nometni. Šeit slējās viens sevišķi liels ozols, un mēs pasmējāmies, atraduši tā mizā savus sen iegrieztos, aprepējušos iniciāļus. Ozola zaros mēs bijām iekārtojuši novērošanas posteni, taču tik lapotā vietā gan neko daudz nebijām varējuši saredzēt.
- Vai es izskatos, kā šai vietā pienākas? Kristiāns jautāja, izpletis rokas, un es pasmīnēju, pārlaizdams skatienu viņa apmetni ietērptajam stāvam un rūnu izraibinātajai nūjai, kas tagad izskatījās drīzāk praktiska nekā veclaicīga.
- Tu izskaties iespaidīgs. Kam līdzīgs, to gan es nevaru pateikt.
Viņš aplaida skatienu izcirtumam. Es centīšos atnākt šurp, cik bieži vien iespējams. Ja kaut kas nebūs kārtībā, centīšos atstāt ziņu, ja tevis te nebūs kādu zīmi, kas liktu tev saprast…
- Viss būs kārtībā, es pasmaidīdams teicu. Bija redzams, ka viņš nevēlas, lai es pavadu viņu tālāk par šo izcirtumu, un man tas bija pa prātam. Sajutu tādu kā saltumu, savādu tirpoņu, un man pēkšņi šķita, ka tieku novērots. Kristiāns pamanīja manu neveiklību un atzinās, ka ari viņu pārņēmusi līdzīga sajūta meža klātbūtnes apjauta, koku vieglā elpa.
Paspiedām viens otram roku, neveikli apskāvāmies, un viņš pagriezies aizsoļoja meža krēslā. Brīdi vēroju viņu aizejam, tad klausījos un tikai pēc tam, kad visas skaņas bija izgaisušas, sāku sliet nelielu telti.
Gandrīz visu septembri laiks turējās vēss un sauss; šis vienmuļais mēnesis darīja mani diezgan flegmātisku, un dienas pagāja visai gausi. Es šo to pielaboju mājai; turpināju lasīt tēva dienasgrāmatu (tomēr atkārtotie tēli un domas mani drīz nogurdināja) un arvien biežāk devos uz mežu, kur sēdēju telti vai tai līdzās, klausīdamies, vai nedzirdēšu Kristiānu, lamādams knišļus, no kuriem tur nebija miera, lūkodamies, vai kaut kur nav manāma kāda kustība.
Oktobris atnāca ar lietiem un spēju, gandrīz pārsteidzošu apjautu, ka Kristiāns bijis projām jau veselu mēnesi. Laiks bija aizritējis ātri, un es nebiju baiļojies par viņu, jo tiku vienkārši nolēmis, ka brālis zina, ko dara, un atgriezīsies tad, kad būs tam gatavs. Taču viņš jau mēnesi nebija nedz rādījies, nedz devis kādu ziņu par sevi. Viņš taču būtu varējis kaut reizi atnākt līdz izcirtumam un atstāt kādu zīmi!
Tagad mani sāka mākt lielākas raizes par viņa drošību, nekā, šķiet, apstākļi prasīja. Līdzko pārstāja līt, es izbridu cauri mežam un visu dienu gaidīju, patvēries zem nožēlojamā, pilošā audekla jumta. Redzēju zaķus un pūci un dzirdēju tālīnas kustības trokšņus, taču mani saucieni: Kristiān? Vai tas esi tu? palika bez atbildes.
Kļuva aukstāks. Lielu daļu laika es pavadīju teltī, ielīdis guļammaisā, ko biju sameistarojis no segām un Ozolmājas pagrabā atrastajām vaskadrānām. Pielaboju telts kabatas un piepildīju tās ar pārtikas un alus krājumiem un sausiem iekura skaliem. Ap oktobra vidu es jutu, ka nespēju vairs mājās pavadīt ilgāk par stundu, jo tad mani pārņēma nemiers, ko kliedēt varēju, vienīgi atgriezdamies izcirtumā, savā novērošanas postenī, kur vienkārši sēdēju teltī sakrustotām kājām un lūkojos dažus jardus attālā meža puskrēslā. Pāris reižu es izmetu dažus nervozus līkumus dziļāk mežā, taču mani nomāca dziļais klusums un savādā tirpoņa, kas šķita man atgādinām, ka tieku novērots. Tā, protams, bija tikai iztēle vai arī pārlieku jūtīga reakcija uz meža zvēru Idātbūtni, jo vienreiz, kad es kliegdams un aurodams metos biezoknī, kur šķitu ieraudzījis tupam slepenu glūnētāju, redzēju tikai rudu vāveri, kura izbiedēta pazuda ozola biezo, mudžekļaino zaru mājoklī.
Kur palicis Kristiāns? Atstāju viņam zīmītes, cik dziļi mežā un cik daudzās vietās vien spēju. Bet es atklāju, ka ikreiz, kad ieeju pārāk dziļi lielajā ieplakā, kura itin kā ierija mežu sevī, pēc pāris stundu klejojumiem attopos atkal sava izcirtuma un telts tuvumā. Jā, tas bija baigi un reizē tracinoši, bet man sāka rasties apjauta par Kristiāna pārdzīvojumu, kad viņš nespēja biezoknī noturēt taisnu virzienu. Varbūt patiešām tur ir kāds spēka lauks, sarežģīts un līkloču izlocīts, kas atstumj iebrucējus atpakaļ ārējā joslā.
Tad pienāca novembris, un kļuva pavisam auksts. Lietus bija sīks un salts, bet vējš lauzās caur biezajām, brūnējošajām lapotnēm, caur drēbju un vaskadrānu kārtām līdz pat stingstošajai miesai un kauliem. Es jutos nožēlojami, un mani Kristiāna meklējumi kļuva arvien piktāki un izmisīgāki. Mana balss nereti aizsmaka no saukšanas, uz ādas parādījās tulznas un skrambas no kāpšanas kokos. Man sāka zust laika izjūta, un es vairākkārt satriekts attapos, ka esmu pavadījis mežā divas vai pat trīs dienas, neatgriezies mājās. Ozolmāja kļuva pamesta un tukša. Es to izmantoju, lai nomazgātos, paēstu, atpūstos, bet, līdzko biju devis ķermenim pašu nepieciešamāko, mani atkal sagrāba raizes un domas par Kristiānu un vilktin aizvilka mani uz izcirtumu, it kā tas būtu magnēts, bet es sīka metāla skaidiņa.
Man sāka likties, ka ar brāli ir noticis kaut kas briesmīgs, varbūt nevis briesmīgs, bet dabisks: ja mežā patiešām mīt kuiļi, tie varēja viņam uzbrukt, un varbūt viņš tagad ir beigts vai arī lien caur biezokni uz meža malu, nespēdams saukt pēc palīdzības. Vai varbūt viņš ir nokritis no koka; varbūt vienkārši nolicies gulēt aukstumā un slapjumā un no rīta vairs nav varējis atžirgt?