Meklēju viņa pēdas, meldēju viņu pašu, taču neatradu pilnīgi neko; uzgāju vienīgi kāda liela dzīvnieka ķetnu nospiedumus, un vairāku ozolu stumbri apakšdaļā izskatījās tādi, it kā tos būtu saskrāpējuši pamatīgi ilkņi.
Tomēr pēc kāda laika mana nomāktība izgaisa, un ap novembra vidu es atkal jutos pilnīgi pārliecināts, ka
Kristiāns ir dzīvs. Tagad man likās, ka viņš kaut kā nokļuvis šī rudenīgā meža gūstā.
Pirmo reizi pēc divu nedēļu pārtraukuma es aizgāju uz ciematu un, sagādājis ēdamo, nopirku žūksni avīžu, kas bija sakrājušās mazajos kioskos. Šķirstīdams vietējā nedēļas izdevuma lappuses, es pamanīju ziņu, ka grāvī netālu no Grimlijas atrasti divi trūdoši līķi vīrietis un īru vilku suns. Aizdomu par slepkavību nebija. Es nejutu nekādas emocijas, vienīgi dīvainu saltumu un līdzcietību pret Kristiānu, kura sapnis par Gvivenetas brīvību noteikti beigsies līdzīgā veidā tā bija drudžaina cerība, ilgas, kas jau iepriekš lemtas iznīcībai.
Sastapt mitago man gadījās tikai divas reizes, un tās abas bija visai nenozīmīgas. Pirmoreiz redzēju neskaidru vīrieša apveidu, kas virzījās gar izcirtuma malu un vēroja mani, līdz beidzot ieskrēja meža tumsā, sizdams pa koku stumbriem ar īsu koka rungu. Otrā tikšanās bija ar Zarukroni, kuram es zaglīgi sekoju, kamēr viņš aizgāja līdz dzirnavu dīķim un brīdi stāvēja kokos, skatīdamies pāri uz laivu būdu. Man nebija īstu baiļu no šiem veidoliem, jutu tikai zināmu piesardzību. Bet tikai pēc otrās tikšanās es sāku saprast, cik mežs mitago būtnēm ir svešs un cik sveši mitago ir mežam. Šie tēli, kas radīti tik tālu no sava dabiskā izcelsmes laika, šīs materializētās pagātnes atbalsis ieguvušas dzīvību, valodu un pirmatnēju mežonību, kas nepavisam nesaderējās ar kara nomocīto pasauli 1947. gadā. Nav nekāds brīnums, ka meža aura tā piesātināta ar vientulības apjautu, ar lipīgu atsvešinātības gaisotni, kas tika pārņēmusi arī manu tēvu un pēc tam Kristiānu un kas šobrīd strāvoja pat uz mani; ja vien es tai ļautos, tā mani drīz pilnīgi sagūstītu savā varā.
Ap šo pašu laiku man sāka rādīties halucinācijas. Kad es krēslā lūkojos uz mežu, sava redzeslauka malā manīju kaut kādu kustību. Sākumā es to piedēvēju nogurumam vai iedomām, tomēr skaidri atcerējos rindkopu no tēva piezīmēm, kurā viņš minēja, ka pirmsmitago veidoli, sākotnējie tēli, vienmēr parādoties viņa redzeslauka perifērijā. Sākumā jutos izbiedēts un negribēju pieļaut domu, ka šādas būtnes varētu mājot ari manā prātā un ka mana mijiedarbība ar mežu sākusies daudz ātrāk, nekā paredzēja Kristiāns; bet pēc kāda laika es mierīgi sēdēju un centos saskatīt to detaļas. Tas man neizdevās. Manīju tikai kustību, reizēm tādu kā cilvēka apveidu, taču acīmredzot tas lauks, kas veicināja to rašanos, vēl nebija pietiekami spēcīgs, lai darītu tos labi saskatāmus, bet varbūt mans prāts vēl nespēja kontrolēt to veidošanos.
24. novembrī es atgriezos mājās un pavadīju vairākas stundas, atpūzdamies un klausīdamies radio. Pāri mājai gāja pērkona negaiss, un es lūkojos lietū un tumsā, juzdamies grūtsirdīgs un nosalis. Bet, līdzko debesis noskaidrojās un kļuva gaišāks, es apņēmu ap pleciem savu lietus apmetni un atkal devos uz izcirtumu. Nebiju domājis, ka ieraudzīšu tur kādas pārmaiņas, tāpēc pārsteiguma vietā piedzīvoju īstu triecienu.
Telts bija sagāzta, tās saturs izmētāts un iebradāts dubļainās velēnās. Gabals tauvas karājās lejup no lielā ozola augstākajiem zariem, un zeme bija tā izrakņāta, it kā tur būtu notikusi cīņa. Ieiedams klajumā, es pamanīju zemē dīvainus pēdu nospiedumus apaļus un šķeltus, kā dzīvnieka nagu atstātus. Lai nu kas būtu šis zvērs, tas bija saplēsis telts audumu sīkās skrandās.
Tad es pamanīju, cik mežs kļuvis kluss tas itin kā vēroja mani, aizturējis elpu. Mati man bija sacēlušies stāvus, sirds dauzījās tā, it kā gribētu izlauzties no krūtīm. īsu bridi stāvēju pie izpostītās telts, tad mani sagrāba panika, pārņēma reibonis, šķita, ka mežs gāžas man virsū. Drāzos projām no izcirtuma, mezdamies taisni caur izmirkušo krūmu puduri starp diviem resniem ozolu stumbriem. Biju jau gabalu noskrējis, kad attapos, ka skrienu nevis uz mežmalas pusi, betprojām no tās. Laikam iekliedzos un, apsviedies apkārt, metos atpakaļ.
Smagi dunēdams, man blakus kokā ietriecās šķēps, un nākamajā brīdī es, nespēdams apstāties, uzskrēju taisni virsū melnajam koka spalam; kāda roka sagrāba mani aiz pleca un grūda pret ozola stumbru. Es bailēs iekliedzos, skatīdamies sava uzbrucēja dubļiem notrieptajā, sašķiebtajā sejā. Viņš atkliedza man pretī:
Apklusti, Stīv! Dieva dēļ, apklusti!
Mana panika pierima, kliedziens apsīka šņukstā, un es cieši lūkojos niknajā cilvēkā, kurš mani turēja ciet. Tad es sapratu, ka tas ir Kristiāns, un mans atvieglojums bija tik spējš, ka es sāku smieties, labu laiku nepamanīdams milzīgo pārmaiņu, kas ar viņu bija notikusi.
Viņš skatījās atpakaļ uz izcirtuma pusi. Tev jātiek projām no šejienes, viņš noteica, un, pirms es paguvu atbildēt, viņš jau skriešus rāva mani projām un vilka uz telts pusi.
Izcirtumā viņš apstājās un paskatījās uz mani. Aiz dubļu un sakaltušo lapu kārtas neslēpās smaids. Kristiāna acis spīdēja, bet tās bija kļuvušas šauras un grumbu apņemtas. Viņa mati bija glumi, un asās šķipsnas slējās gaisā. Mugurā viņam bija tikai kaut kas līdzīgs gurnautam un skrandaina ādas jaka, kas diezin vai spēja saglabāt siltumu. Rokā viņš turēja trīs draudīgi izslietus šķēpus. Vasaras slimīgais kalsnums bija pilnīgi pazudis. Kristiāns bija muskuļots un sīksts, ar spēcīgu rumpi un masīviem locekļiem. Viņš bija vīrs, kas radīts karošanai.
- Tev jāiet projām no meža, Stīv, un, Dieva dēļ, nenāc vairs atpakaļ!
- Kas ar tevi noticis, Kris?… es izstomlju, bet viņš tikai papurināja galvu un atkal sāka vilkt mani caur izcirtumu un vēlreiz mežā, uz dienvidu takas pusi.
Tad pēkšņi viņš apstājās, stīvi raudzīdamies meža pustumsā un turēdams mani aiz rokas Kas noticis, Kris?
Un tad ari es sadzirdēju smagos brīkšķus; kāds lauzās caur papardēm un kokiem uz mūsu pusi. Sekodams Kristiāna skatienam, es ieraudzīju milzum lielu stāvu, divreiz lielāku nekā cilvēks, taču ar cilvēka apveidiem, salikušu un melnu kā nakts, bet ar lielu, baltu plankumu uz sejas; attāluma un krēslas dēļ tas bija neskaidrs un izplūdis.
- Ak Dievs, tas ir izlauzies ārā! Kristiāns izgrūda. Nokļuvis starp mums un mežmalu.
- Kas tas ir? Vai mitago?
- Pats īstākais mitago, Kristiāns ātri atbildēja un pagriezies metās bēgt atpakaļ pār izcirtumu. Es sekoju; nogurums bija kā ar roku atņemts.
- Urskumugs? Vai tad viņš? Bet tas taču nav cilvēks… tas ir dzīvnieks! Tik lielu cilvēku nekad nav bijis!
Skriedams es atskatījos un redzēju, kā šis milzenis iemetas izcirtumā un drāžas tam pāri tādā ātrumā, ka man likās: es skatos paātrinātu filmu. Tad tas ienira mežā netālu no mums un atkal pazuda pustumsā, tomēr mēs zinājām, ka tas skrien šurp, laužas caur kokiem, vajādams mūs, un attālums starp mums saruka neticamā ātrumā.
Pēkšņi, pavisam negaidot, man zem kājām pazuda pamats. Es smagi nokritu bedres dibenā un kūleņodams jutu, ka mani cenšas noturēt Kristiāns, kurš uzrāva mums virsū kazenājus un brīdinoši pielika pie lūpām pirkstu. Tumšajā slēptuvē es viņu tik tikko varēju saskatīt, taču dzirdēju, ka Urskumuga radītais troksnis attālinās, un pajautāju, kas īsti noticis.
- Vai tas ir prom?
- Droši var teikt, ka ne, Kristiāns atbildēja. Tas gaida un klausās. Tas vajā mani jau divas dienas, izlauzies no meža dziļajām zonām. Un nerimsies, kamēr esmu dzīvs.