- Bet kāpēc, Kris? Kāpēc tas grib tevi nogalināt?
-Tas ir tēva mitago, Kristiāns atbildēja. Viņš to
radīja meža dziļumā, bet tas bija vājš un nevarēja no turienes izkļūt, līdz parādījos es un piešķīru tam vairāk spēka. Bet tas bija tēva mitago, un viņš to veidoja daļēji no savas apziņas, no sava ego. Ak Dievs, Stīv, kā viņš ir ienīdis mani, ienīdis mūs, ja jau radījis to tik baismīgu!
- Un Gviveneta… es iesāku un apklusu.
-Jā… Gviveneta… Kristiāns atkārtoja ar maigumu balsī. Par to viņš man atriebsies. Ja vien došu viņam kaut niecīgāko izdevību.
Kristiāns pastiepās un mēģināja paskatīties cauri kazenāju mudžeklim virs galvas. Es dzirdēju attālu satrauktas kustības troksni, un man šķita, ka tai cauri skan kāda liela dzīvnieka dobjie rūcieni.
- Es sapratu, ka viņam nav izdevies radīt mitago pirmtēlu.
- Tā viņš pats domāja un ar šādu pārliecību nomira. Interesanti, ko viņš būtu darījis, ja redzētu, cik veiksmīgi tas izdevies. Kristiāns atkal notupās bedres dibenā. Tas ir līdzīgs kuilim. Puse no kuiļa, puse no cilvēka, vēl šis tas no dažādiem citiem meža zvēriem. Tas pārvietojas uz divām kājām, bet, kad vajag, skrien kā viesulis. Tas krāso sev baltu seju, cenzdamies veidot to līdzīgu cilvēka sejai. Lai kādos laikos tas būtu dzīvojis, viens ir skaidrs: tas radās sen pirms tā perioda, kurā dzīvoja cilvēks mūsdienu "cilvēka" izpratnē; šis radījums nāk no tiem laikiem, kad cilvēks un daba bija tik cieši saistīti, ka atdalīti uztvert tos nemaz nevarēja.
Tad viņš pieskārās man pie elkoņa; pieskāriens bija stomīgs, it kā viņš mazliet baidītos šādi tuvoties cilvēkam, no kura tik ļoti attālinājies.
- Kad skriesi projām, viņš teica, skrien taisni uz mežmalu. Neapstājies. Un, kad būsi izkļuvis no meža, nenāc vairs atpakaļ. Man šobrīd nav iespējams tikt no šejienes ārā. Kaut kas manis paša apziņā tur mani meža gūstā tik stipri, it kā es pats būtu mitago. Nenāc vairs šurp, Stīv! Vismaz ilgu, ilgu laiku ne.
- Kris… es iesāku, bet bija jau par vēlu. Kristiāns bija atgrūdis bedres pārsegu un skrēja projām no manis. Pēc īsa brīža man pāri galvai aizdrāzās milzu stāvs, un tikai plaukstas tiesu no mana pamirušā auguma zemē atspiedās liela, melna pēda. Viens zibenīgs mirklis, un tas bija projām. Bet, kad es izrāpos no bedres un metos skriet, es pametu īsu skatienu atpakaļ, un radījums, izdzirdis mani, arī pagrieza galvu; šajā īsajā savstarpējās saziņas brīdī, mums skrienot katram uz savu meža pusi, es redzēju seju, kas bija uzkrāsota virs melnajiem kuiļa vaibstiem.
Urskumugs rēcienā atpleta muti, un es redzēju veramies sev pretī tēva ļaunīgo skatienu.
II DAĻA meŽonĪgie mednieki
1
Kādu ritu agri pavasari es uz viena no virtuves āķiem atradu pakārtu pāri nomedītu zaķu; zem tiem dzelteni krāsotajā sienā bija ieskrāpēts burts "K". Tāda pati velte ieradās vēlreiz pēc divām nedēļām, bet pēc tam sekoja vairāki mēneši bez jebkādiem jaunumiem vai starpgadījumiem.
Es vairs nebiju gājis uz mežu.
Garās ziemas laikā es biju izlasījis tēva dienasgrāmatu reizes desmit no viena gala līdz otram, iedziļinādamies viņa dzīves noslēpumā tikpat pamatīgi, kā viņš iedziļinājās savējā savā noslēpumainajā zemapziņas saiknē ar pirmatnējiem mežiem. Saraustītajās piezīmēs atradu daudz apstiprinājumu viņa briesmu priekšnojautai, bailēm no tā, ko viņš pats tikai reizi nosauca par "ego mitoloģisko ideālu", radītāja apziņas pārliecīgu aktivitāti, kura, kā tēvs baiļojās, varētu ietekmēt mitago veidola izskatu un izturēšanos. Tātad viņš bija nojautis iespējamās briesmas, bet grūti pateikt, vai ari Kristiāns ir pilnībā sapratis šīs ārkārtīgi sarežģītās un mistiskās norises meža dzīlēs.
No pārdzīvojumiem un ciešanām mūsu tēva apziņā bija izveidojusies viena noteikta stīga, kas radījusi meiteni zaļā tunikā un lēmusi viņu bezpalīdzībai meža apstākļos, un tas bija pretrunā ar viņas sākotnējo dabu. Bet, ja viņa izveidotos vēlreiz, tad viņas īpašības būtu ietekmējusi Kristiāna apziņa, un Kristiānam nebija tēvam raksturīgo aizspriedumu par sievietes spēku vai vājumu. Šī būtu citāda tikšanās.
Dienasgrāmata mani gan mulsināja, gan skumdināja. Tajā bija ļoti daudz ierakstu, kas attiecās uz pirmskara laiku, uz mūsu ģimeni, uz Krišu un it sevišķi uz mani; izskatījās gandrīz tā, it kā tēvs mūs visu laiku būtu vērojis, it kā viņam tomēr savā ziņā būtu bijusi saikne ar mums, it kā viņš pat būtu bijis mums tuvs. Un tomēr visu šo vērojumu laikā viņš bija palicis vēss skatītājs no malas. Man bija licies, ka viņš nemaz nejūt manu klātbūtni; biju domājis, ka esmu tikai traucēklis viņa dzīvē, uzbāzīgs kukainis, ko gandrīz nemanot atgaina nost. Bet izrādījās, ka viņš ir pilnībā apzinājies manu klātbūtni, pierakstījis katru manu spēli un katru pastaigu uz mežu vai mežmalu, atzīmēdams pat to ietekmi uz mani.
Kāds atgadījums, kas bija pierakstīts īsi un steigā, atsauca man atmiņā garu vasaras dienu, kad biju deviņus vai desmit gadus vecs. Atcerējos koka kuģi, ko Kristiāns bija uzmeistarojis no krituša dižskābarža stumbra gabala un ko es biju nokrāsojis. Atcerējos upīti, kuru saucām par Spītnieci, un satrauktu skrējienu caur mežu lejpus mūsu dārzam. Tās bija nevainīgas bērnu izpriecas, un tēvs, drūms, tumšs stāvs, visu laiku bija vērojis mūs pa sava kabineta logu.
Diena bija sākusies labi, ar skaidrām, dzidrām ausmas debesīm, un pamodies es ieraudzīju Krišu, kurš tupēja dižskābarža zaros aiz manas istabas loga. Tāpat pidžamā es izrāpos ārā pie viņa, un mēs sēdējām savā slepenajā apmetnē, vērodami tālumā kādu laukstrādnieku, kurš apstrādāja zemi. Kaut kur mājā bija dzirdama rosība, un es nodomāju, ka apkopēja ieradusies agrāk no rīta, lai labāk izmantotu šo skaisto vasaras dienu.
Krišam rokā bija koka gabals, kuram viņš jau bija piešķīris nelielas laivas apveidus. Izplānojām garu ceļojumu pa upi un ierāpāmies atpakaļ istabā, saģērbāmies, pakampām miegainās mātes padotās brokastis un aizskrējām uz šķūni. Drīz tika pagatavots masts, kuru ievietojām kuģa korpusā. Es uztriepu darinājumam sarkanas krāsas kārtu un uzvilku mūsu iniciāļus, katru savā pusē mastam. Vēl vajadzēja sagādāt papīra buru, kaut ko līdzīgu takelāžai, un mūsu lieliskais kuģis bija gatavs.
Izskrējām no pagalma un gar biezā, klusā meža malu nokļuvām līdz upītei, kurā bija iecerēts tālais ceļojums.
Atceros, ka bija jūlija beigas, karsts un rāms laiks. Ūdens līmenis bija zems, krasti stāvi un sausi, nobārstīti aitu spirām. Ūdens izskatījās iezaļgans, jo smiltis un akmeņi upes dibenā bija apauguši ar aļģēm. Tomēr straume bija spēcīga, un upe līkumodama tecēja caur pļavām, garām atsevišķiem zibens skartiem kokiem līdz biezākam pamežam un beidzot pazuda zem pussagruvušiem vārtiem. Šie vārti bija aizauguši ar nezālēm, kazenājiem un sīkiem krūmiem. Tos virs upītes bija uzcēlis fermeris Alfonss Džefrijs, lai neļautu "zeņķiem", tādiem kā es un Kristiāns, piekļūt tālākajiem, bīstamākajiem ūdeņiem, jo gan dīķis, kas pletās priekšā, gan upes lejasgals bija krietni dziļāki un draudīgāki.
Taču vārti bija pussagruvuši, un zem tiem bija pietiekami liela sprauga, lai mūsu sapņu kuģis varētu netraucēti peldēt tālāk.
Kriss ļoti ceremoniāli iestūma kuģi ūdeni. Lai Dievs palīdz visiem, kas ar to ceļo! viņš svinīgi noteica, un es piebildu: Lai tavs lielais piedzīvojums tevi sveiku un veselu aizved galā! Lai Dievs palīdz viņa majestātes kuģim "Ceļotājs"! (Šo kuģim piemēroto dramatisko nosaukumu mēs bijām aizguvuši no tolaik iecienītas zēnu komiksu grāmatas.)