Kriss palaida kuģi vaļā. Tas sašūpojās, apgriezās apkārt un aiztraucās projām, ūdenī izskatīdamies mazliet nestabils. Es jutos vīlies, ka tas nepeld kā īsts kuģis, viegli sasvērdamies uz sāniem, celdamies un krizdams līdz ar viļņu šūpām. Tomēr bija aizraujoši vērot arī šo mazo laiviņu, kura virpuļodama tuvojās mežam. Un beidzot, īsi pirms nozušanas zem vārtiem, tā patiešām ieņēma īsta kuģa cienīgu stāvokli; masts šķita pat pieliecamies, kad okeāna skaistule paslīdēja zem aizšķēršļa un pazuda mūsu skatienam.
Tagad sākās pats aizraujošākais. Elpai ķeroties, mēs metāmies skriet apkārt mežam. Taka bija gara un veda cauri privātam laukam, kurā kuploja nobriedusi labība, tad tā turpinājās gar aizaugušo dzelzceļu un pēc tam šķērsoja govju ganības. (Vienā malā ganījās bullis. Tas paskatījās uz mums un iesprauslojās, tomēr palika mierīgs.)
Izskrējuši cauri šiem lauku klajumiem, mēs nonācām ozolu meža ziemeļu malā, un te atkal no biezokņa iztecēja mūsu upīte, kas tagad bija platāka un seklāka.
Apsēdāmies gaidīt savu kuģi, lai sveiktu tā atgriešanos mājās.
Tajā garajā pēcpusdienā, kamēr mēs saulē spēlējāmies un cītīgi pētījām krēslaino mežu, gaidīdami sava kuģa parādīšanos, es iztēlē redzēju, kā tas sastopas ar daždažādiem svešiem zvēriem, krācēm un atvariem. Redzēju, kā tas varonīgi cīnās ar vētraino jūru un aizdrāžas garām ūdriem un ūdensžurkām, kas zib tam apkārt. Pats galvenais bija ceļojums mūsu iztēlē, dramatiskās norises, ko mūsu prātos izraisīja šis vienkāršais koka laiviņas brauciens.
Ai, cik ļoti man būtu gribējies redzēt, kā mūsu kuģis šūpodamies parādās straumē un izpeld no meža! Cik daudz mēs tad būtu varējuši spriest un runāt par tā ceļojumu, par varbūtējām briesmām un to pārvarēšanu!
Taču kuģis neparādījās. Mums vajadzēja samierināties ar rūgto domu, ka mūsu darinājums kaut kur tumšajā meža posmā aizķēries aiz kāda zara un iesprūdis, un tur arī paliks, līdz trūdēdams pārvērtīsies par zemi.
Apbēdināti mēs krēslā devāmies mājup. Brīvdienas bija sākušās neveiksmīgi, tomēr kuģis mums drīz aizmirsās.
Pēc sešām nedēļām, neilgi pirms garā ceļojuma autobusā un vilcienā uz skolu, mēs ar Kristiānu aizgājām uz meža ziemeļu stūri, šoreiz vezdami pastaigāties mūsu tantes divus spanielus. Edītes tantes sabiedrība bija tik apgrūtinoša, ka mēs priecājāmies par jebkuru ieganstu iziet no mājas pat tad, ja laiks bija tik apmācies un slapjš kā tajā septembra piektdienā.
Mūsu ceļš veda gar upīti, un pēkšņi mēs ar pārsteigumu un sajūsmu ieraudzījām viņa majestātes "Ceļotāju", kas virpuļodams peldēja pa straumi; pēc lietus perioda augusta beigās ūdens līmenis bija krietni cēlies. Kuģis cēli peldēja uz priekšu, arvien atkal sagriezdamies taisni, strauji attālinādamies no mums.
Mēs metāmies skriešus gar upes krastu; abi suņi līksmi rēja, sajūsmināti par negaidīto skrējienu. Beidzot Kristiāns panāca kuģi un izstiepa roku, lai izvilktu mūsu sīko meistarojumu no ūdens.
Nopurinājis slapjumu, viņš starodams pacēla kuģīti gaisā. Es aizelsies pieskrēju klāt un paņēmu to no viņa rokas. Bura bija vesela, iniciāļi joprojām labi salasāmi. Mūsu mazais sapņu priekšmets izskatījās tieši tāds pats, kādu to bijām ielaiduši ūdenī.
Acīmredzot bija aizķēries un vēlāk, kad ūdens pacēlās augstāk, tika vaļā, noteica Kriss, un kā gan vēl citādi to varētu izskaidrot?
Un tomēr tajā pašā vakarā mūsu tēvs savā dienasgrāmatā bija ierakstījis:
"Pat meža perifēriskajās zonās notiek zināmas laika nobīdes. TS jau es biju domājis. Pirmatnējā meža radītajai aurai ir spēcīgs iespaids uz dimensiju dabu. Zēni savā ziņā izdarīja eksperimentu, palaizdami paštaisīto kuģīti upē, kas plūst vismaz tā man liekas pa meža ārējo joslu. Tam vajadzēja sešas nedēļas, lai šķērsotu ārējās zonas, bet realitātes izpratnē šis attālums nav lielāks pārjūdzi. Sešas nedēļas! Ja dziļāk mežā laika izvērsums pieaug un Vinns-Džonss domā, ka tā ir, kas zina, kādas dīvainības atrodamas biezoknī?"
Atlikušajos garās, slapjās ziemas mēnešos pēc Kristiāna nozušanas es arvien biežāk iegāju tumšajā, sasmakušajā istabā mājas aizmugurē sava tēva kabinetā. Starp grāmatām un daždažādajiem eksponātiem es guvu tādu kā dīvainu mierinājumu. Stundām ilgi sēdēju pie rakstāmgalda, neko nelasīdams, pat neko nedomādams, tikai lūkodamies tālumā, it kā kaut ko gaidītu. Brīžiem, kad izrāvos no tukšās sapņainības, pavisam skaidri sapratu, cik savāda ir mana uzvedība, un tas mani kaitināja.
Arvien vajadzēja rakstīt kaut kādas vēstules, galvenokārt finansiāla rakstura ziņojumus, jo nauda, no kuras es dzīvoju, strauji gāja mazumā, un šādu dīku, noslēgtu dzīvi es varēju turpināt ne vairāk kā pāris mēnešu. Bet man bija ļoti grūti koncentrēt domas tādai vienmuļai lietišķībai, kad nedēļas ritēja cita aiz citas un Kristiāna joprojām nebija, un pūta vējš, un lija lietus, kā dzīvas būtnes grabinādami stikloto durvju notrieptās rūtis, gandrīz vai aicinādami mani sekot brālim.
Es jutos pārāk izbiedēts. Kaut gan zināju, ka briesmonis -jau toreiz atteicies no manis noteikti ir sekojis Kristiānam dziļāk Raiopu mežā, neparko nespēju iedomāties vēl vienu satikšanos ar to. Tajā reizē biju izmisis un satriekts atstreipuļojis mājās, un tagad spēju vienīgi staigāt gar meža malu, saukt Kristiānu un cerēt, vienmēr cerēt, ka viņš piepeši atgriezīsies.
Cik daudz laika es tā pavadīju, vienkārši stāvēdams, vērodams meža daļu, kas bija redzama aiz stiklotajām durvīm? Stundas? Dienas? Varbūt nedēļas. Palaikam redzēju gan bērnus, gan ciemata iedzīvotājus, gan laukstrādniekus, kas gāja šurp vai turp, pāri laukiem vai gar mežu, šķērsodami apkaimi pa taisnāko ceļu. Ikreiz, kad ieraudzīju cilvēka stāvu, mani uzbangoja cerības, kas pēc brīža atkal noplaka, atstādamas vilšanos.
Ozolmāja bija drēgna, un tajā valdīja pelējuma smaka, taču tai neklājās bēdīgāk kā tās satrauktajam iemītniekam.
Es pārmeklēju kabinetu līdz pēdējam kaktiņam. Drīz biju savācis veselu kolekciju dažādu priekšmetu, kuri agrāk, pirms gadiem, mani nebija izraisījuši nekādu interesi. Vienu atvilktni gandrīz stāvgrūdām pieblīvēja bultu un šķēpu uzgaļi gan no akmens, gan bronzas. Daudz atradu arī dažādas krelles, noslīpētus un nopulētus akmentiņus, kaklarotas, dažas bija darinātas no lieliem zobiem. Divi kaula priekšmeti garas, tievas, bagātīgi izrakstītas šautras acīmredzot bija kalpojuši par šķēpu metējiem. Visskaistākais priekšmets bija mazs ziloņkaula zirdziņš, visai stilizēts, ar neparasti resnu ķermeni un tievām, bet smalki grebtām kājām. Caurums tā kaklā liecināja, ka tas nēsājams līdzīgi kulonam. Uz zirga ķermeņa bija nepārprotami atveidoti divi cilvēki in copulo.
Šis priekšmets lika man atkal pārlasīt nelielu rindkopu tēva piezīmēs:
"Zirgu Templis joprojām ir pamests, domājams, ka tagad uz visiem laikiem. Šamanis atgriezies dziļmežā, aiz uguns, par kuru viņš stāstīja. Atstājis man dāvanu. Uguns mani mulsina. Kāpēc viņš no tās tik ļoti baidījās? Kas slēpjas aiz tās?"
Beidzot es atradu "pieres tilta" ierīci, kuru bija lietojis mans tēvs. Kristiāns bija pacenties, cik vien iespējams, to izpostīt: dīvainā sejas maska bija salauzta, un visas elektriskās papildierīces izraustītas un salocītas. Tā likās savāda ļaunprātība no brāļa puses, un tomēr es sapratu, kāpēc viņš tā darījis. Kristiāns greizsirdīgi sargāja ieeju tajā pasaulē, kurā viņš meklēja Gvivenetu, un nevēlējās, lai vēl kāds eksperimentētu ar mitago veidošanu.