Aizvēru skapīti ar aparāta paliekām.
Lai uzlabotu noskaņojumu un izrautos no uzmācīgās tieksmes pēc vientulības, atjaunoju sakarus ar Raiopiem, kuri dzīvoja netālajā muižā. Turienieši bija labvēlīgi noskaņoti pret mani, tikai abas pusauga meitas izturējās vēsi un samāksloti un nepārprotami uzskatīja mani par nepiemērotu cilvēku savām aprindām. Taču kapteinis Raiops, kura dzimta šeit bija nodzīvojusi jau daudzas paaudzes, uzdāvināja man cāļus, lai es atjaunotu saimi savos tukšajos būros, pašmāju sviesta kluci un, pats jaukākais, vairākas pudeles vīna.
Es nojautu, ka tādā veidā viņš izsaka man līdzjūtību par tiem dažiem gadiem, kas, pēc viņa domām, bijuši vistraģiskākie manā mūžā.
Attiecībā uz mežu viņš nezināja neko, pat ne to, ka tā plašumi ir pa lielākai daļai neapgūti. Dienvidu galā tika stādītas jaunaudzes, lai nodrošinātu kārtis saimniecības vajadzībām, kā arī kurināmo. Taču pēdējās ziņas par jebkāda veida darbošanos mežā, ko viņš spēja atrast savas dzimtas dokumentos, attiecās uz 1722. gadu. Piezīmes bija visai skopas.
"Mežā nav droši. Tā dala, kas atrodas starp Zemo celmaini un Briežiem, līdz pat Nožogotajam laukam, ir purvaina, un to apdzīvo savādi, primitīvi ļautiņi, kas labi pārzina meža dzīvi un gudrības. Pārvietot viņus citur būtu pārāk dārgi, tāpēc esmu izdevis rīkojumu nožogot šo apgabalu un izcirst kokus uz dienvidu un dienvidrietumu pusi, bet pēc tam stādīt jaunaudzes. Ir izlikti ķeramie slazdi."
Vairāk nekā divsimt gadu viņu dzimta nebija pievērsusies šai savvaļas meža milzu platībai. Kaut ko tādu man bija grūti saprast, un es lāgā negribēju tam ticēt, bet patiesībā kapteinis Raiops līdz pat šai dienai nebija daudz licies zinis par teritoriju starp abiem dīvaini nosauktajiem laukiem.
Tas skaitījās vienkārši "mežs", un cilvēki gāja tam gar malu vai arī izmantoja mežmalai tuvās takas, taču par tā dziļumiem pat nedomāja. Tas bija "mežs". Audzis tai vietā kopš senseniem laikiem. Labi zināms dzīves fakts. Pati dzīve ritēja tam apkārt.
Kapteinis Raiops man parādīja ierakstu muižas papīros, kas izdarīts 1536. vai 1537. gadā, īsti nesapratu, kurā. Tajā laikā viņa dzimta te vēl nedzīvoja, un viņš man to parādīja drīzāk aiz lepnuma par tajā pieminēto Henriju Astoto nekā Raiopu meža neparasto īpašību apraksta dēļ.
"Karalis ar patikšanu devās mežā medīt kopā ar četriem pavadoņiem un divām dāmām. Tika paņemti četri vanagi, un mednieki devās savvaļas laukos. Karalis jūsmoja par briesmu pilnajām medībām un pārgalvīgi drāzās caur pamežu. Muižā atgriezās tikai krēslā. Karalis pats bija nogāzis briedi. Viņš runāja par spokiem un tīksminādamies stāstīja, kā biezokņa dziļākajos klajumos viņu vajājis Robiņa Huda rēgs, kurš, cik noprotams, raidījis uz viņu bultu. Karalis solījās nākamajā sezonā atkal braukt uz šo apvidu medībās."
Neilgi pēc Ziemassvētkiem, kamēr es virtuvē gatavoju ēdienu, piepeši sajutu sev aiz muguras kādu kustību. Tas man nāca kā trieciens, un es bailēs spēji apsviedos otrādi, juzdams, ka sirds piepeši dauzās kā neprātīga.
Virtuve bija tukša. Bet kustība turpinājās kā reti, stomīgi uzplaiksnījumi redzeslauka malā. Metos caur māju uz kabinetu, strauji elpodams, apsēdos pie galda un uzliku rokas uz gludās, spīdīgās virsmas.
Kustība pazuda.
Tomēr man kļuva skaidrs, ka šī parādība vērsīsies plašumā un man pie šīs domas jāpierod. Bija sākusies manas apziņas mijiedarbība ar meža auru, un mana redzeslauka malā veidojās pirmie pirmsmitago tēli ziboši, neskaidri apveidi, kas itin kā tiecās pievērst sev manu uzmanību.
Manam tēvam bija vajadzējis izmantot "pieres tiltu", dīvaino aparātu, Frankenšteina radīšanas cienīgu ierīci, lai piespiestu savu novecojušo prātu izvilināt no zemapziņas šos "uzkrātos" mitoloģiskos tēlus. Viņa piezīmēs par eksperimentiem kopā ar Vinnu-Džonsu un arī ar Kristiānu bija izteikta doma, ka jaunākam prātam mijiedarbība ar savvaļas mežu varētu notikt vienkāršāk un ātrāk, un tā acīmredzot notika vēl krietni ātrāk, nekā tēvs būtu varējis iedomāties.
Kabinets deva īslaicīgu patvērumu no šiem uzbāzīgajiem, biedējošajiem rēgiem. Mežs ar saviem tumšajiem, psihiskajiem taustekļiem bija aizsniedzis tikai vistuvākās mājas telpas virtuvi un ēdamistabu, un, atkāpjoties no šīs joslas cauri smacīgajai priekštelpai un pa gaiteni aizejot līdz tēva kabinetam, bija iespējams izvairīties no šis neatlaidīgās ņirbēšanas.
Laika gaitā apmēram pāris nedēļās es pamazām pieradu pie šiem zemapziņas tēliem, kuri lēnām materializējās, un manas bailes pierima. Tie kļuva par uzmācīgu, bet itin nekaitīgu manas dzīves daļu. Es turējos no meža pa gabalu, cerēdams, ka tādējādi neradīšu mitago būtnes, kas vēlāk varētu mani vajāt. Pavadīju daudz laika tuvējā ciematā un, kad vien varēju, braucu uz Londonu apciemot draugus. Vairījos no sakariem ar tēva drauga Edvarda Vinna-Džonsa ģimeni, kaut gan arvien skaidrāk apjautu, cik svarīgi būtu atrast šo cilvēku un apspriesties par viņa pētījumiem.
Laikam jau gluži vienkārši biju gļēvs un tomēr atskatoties noprotu, ka iemesls bija visdrīzāk mana neziņa, manas raizes par neskaidrību attiecībās ar Kristiānu. Viņam taču kuru katru brīdi jābūt atpakaļ! Skaidri nezinot, vai viņš ir miris vai neglābjami pazudis, es vilcinājos un negribēju spert soli ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Tā turpinājās dīkstāve: laika plūdums cauri mājai, nebeidzamā ēšanas, mazgāšanas, lasīšanas rutīna bez patiesa stimula, bez noteikta mērķa.
Brāļa atstātās veltes nomedītie zaķi, iniciāļi mani izraisīja gandrīz vai paniku. Agri pavasarī es pirmoreiz uzdrošinājos pieiet tuvāk valdonīgajam mežam un saukt Kristiāna vārdu.
Un drīz pēc šī pirmā ierastās dzīves pārrāvuma, apmēram marta vidū, notika pirmais no diviem meža apciemojumiem, kuri turpmāko mēnešu gaitā atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Tajā laikā lielāka nozīme bija otrajam notikumam, taču pirmais ieguva būtisku jēgu vēlāk; tajā vējainajā, aukstajā marta vakarā tā šķita tikai mīklaina parādība, acumirklīga tikšanās, kas skāra manu dzīvi kā salta dvaša.
To dienu es biju pavadījis Glosterā, kavēdamies bankā, kura joprojām pārzināja mana tēva darījumus. Šīs pāris stundas bija bezcerīgas un nomācošas: viss bija reģistrēts ar Kristiāna vārdu, un nekas neliecināja par to, ka brālis būtu grasījies nodot darījumus manās rokās. Mani skaidrojumi, ka Kristiāns ir nozudis dziļi mežos, tika uzklausīti ar līdzcietību, taču bez nopietnas sapratnes. Protams, daļa regulāro maksājumu tika segti, tomēr mans finansiālais stāvoklis bija kļuvis tik bēdīgs, ka ļoti svarīgi būtu piekļūt tēva bankas rēķinam pretējā gadījumā atlika vienīgi domāt, kā likt lietā savu izglītību. Kādreiz es patiešām tiku sapņojis par nopietnu darbu. Tagad, kopš manas domas bija pārņēmusi pagātne, es gribēju vienīgi dzīvot tādu dzīvi, kurā pats būtu sev noteicējs.
Autobuss aizkavējās, un ceļojums mājup cauri Herifordšīrai vilkās lēni, turklāt to nemitīgi kavēja govju bari uz lauku ceļiem. Kad ar velosipēdu nobraucu pēdējās jūdzes no autobusa pieturas līdz Ozolmājai, bija jau pavēla pēcpusdiena.
Māja bija auksta. Uzvilku biezu vilnas džemperi un sāku darboties ap kamīnu, no kura vajadzēja izgrābt iepriekšējās dienas pelnus. Mana dvaša salti garoja, es nevaldāmi drebinājos un tad piepeši apjautu, ka šajā caururbjošajā aukstumā ir kaut kas nedabisks. Istaba bija tukša; aiz logiem, ko sedza plāni mežģīņu aizkari, pletās dārza brūnganais zaļums kā gaistoša vīzija biezajā, drūmajā krēslā. Iededzu gaismu un, sildīdamies aptvēris pats sevi rokām, ātri izstaigāju visu māju.