Nebija nekādu šaubu. Šis aukstums bija nedabisks. Logu iekšpusē uz rūtīm abās mājas pusēs jau veidojās ledus kārtiņa. Es paskrāpēju to ar nagu un pa spraugu palūkojos ārā pāri pagalmam.
Uz meža pusi.
Tur bija jaušama kustība, tik tikko manāms virmojums, tikpat niecīgs un netverams kā zibošie pirmsmitago atplaiksnījumi, kuri joprojām ņirbēja mana redzeslauka perifērijā, tikai mani vairs nesatrauca. Es raudzījos, kā attālā kustība mežā aizvirmo cauri kokiem un pamežam un kā šaudīga ēna pārskrien pāri dadžiem aizaugušajam laukam starp mežu un mūsu dārza malu.
Tur kaut kas bija kaut kas neredzams. Tas vēroja mani un lēnām tuvojās mājai.
Nesaprazdams, ko darīt, un baiļodamies, ka mežmalā varbūt atgriezies Urskumugs, lai uzmeklētu mani, es satvēru smago, aso šķēpu, ko biju pagatavojis decembra nedēļās. Tas bija rupjš un primitīvs aizsardzības līdzeklis, tomēr deva lielāku drošības sajūtu nekā šaujamierocis. Kas gan vēl labāk var derēt aizsardzībai pret primitīvu būtni kā primitīvs ierocis!
Iedams lejā pa kāpnēm, es sajutu nosalušajiem vaigiem pieskārāmies siltu dvašu, it kā man būtu uzpūtis elpu kāds tuvu pienācis cilvēks. Brīdi jutu virs sevis tādu kā ēnu, bet tā ātri pazuda.
Tēva kabinetā neatlaidīgā parādība pazuda, varbūt nespēdama sacensties ar spēcīgo intelekta uzkrājumu mana tēva rēgu. Raudzījos ārā pa logu uz to meža daļu, kas no šejienes bija saskatāma, tīrīdams aizsalušo rūti un, tāpat kā savulaik tēvs, ar bailēm un ziņkāri tiekdamies ielūkoties mīklainajās norisēs aiz cilvēkam paredzētās robežas mūsu mājā un tās tuvumā.
Gar žogu zibēja dīvaini apveidi. Tie šķita nākam no meža malas riņķodami un lēkdami; pelēkas ēnas, kas izgaisa tikpat ātri, kā bija radušās, līdzīgi dūmu mēlēm virs ugunskura. Arā no meža un atpakaļ mežā, sniedzoties, taustoties, pētoši apskraidot mājas apkārtni.
Viena no stīgām pāršāvās pāri žogam un aizzibēja līdz logam; es izbiedēts atrāvos atpakaļ, ieraudzījis no āra skatāmies sev pretī svešu seju, kas nākamajā brīdī pazuda. Sirds man sāka neprātīgi dauzīties, un šķēps nokrita zemē. Liekdamies pakaļ smagajam ierocim, dzirdēju, kā grab logu rūtis. Šķūņa durvīs ietriecās kaut kas smags un skaļš, un izbiedētās vistas sāka neganti kladzināt.
Taču es spēju domāt tikai par redzēto seju. Tā bija tik savāda: cilvēka seja, kam tomēr piemita kaut kas līdzīgs elfu burvībai; ieslīpas acis, smīnā atplestā mute koši sarkana, ne deguna, ne acu, tikai savēlies, adatains matu vai spalvu ērkulis uz galvvidus un vaigiem.
Blēdīga, ļaunīga, jocīga, biedējoša seja.
Gaišums debesīs spēji izplēnēja, un apkārtne kļuva pelēka un miglaina; koki šķita ietinušies pārdabiskā dūmakā, kurai cauri no upītes puses spīdēja spokaina gaisma.
Beidzot mana ziņkāre ņēma virsroku pār bailēm. Atvēris stiklotās durvis, es iegāju dārzā un pustumsā lēni aizgāju līdz vārtiņiem. Rietumu pusē, Grimlijas virzienā, apvārsnis bija gaišs. Skaidri varēju saskatīt mājas, birzis un pakalnus. Arī austrumu mala, kur slējās muižas ēkas, bija labi saredzama dzidrajā vakara gaismā. Vienīgi pār mežu un Ozolmāju bija izpleties melns mākonis, kā vēstīdams par vētras tuvošanos.
Tad mani spēji apņēma ragainās parādības, kas itin kā iznira no zemes, pacēlās virs manis, lidinājās man apkārt, stiepās pēc manis un bārstīja gaisā dīvainas, smiekliem līdzīgas skaņas. Es grozījos un locījos, cenzdamies saskatīt starp šaudīgajiem rēgiem kādu konkrētu apveidu, un brīžam manīju tādu kā seju, roku, garu, izliektu pirkstu, spožu putna vai zvēra nagu, kas tiecās ieķerties manī, taču nozuda jau pirms pieskāriena. Manīju lunkanus, jutekliskus sieviešu apveidus. Tomēr visbiežāk redzēju sašķiebtas sejas, kas drīzāk varēja piederēt elfiem nekā cilvēkiem: plandoši mati, dzirkstošas acis, platās mutes pavērtas mēmā kliedzienā. Vai tie būtu mitago? Man nebija laika par to prātot. Jutu pieskārienus saviem matiem un ādai. Neredzami pirksti skraidīja pa manu muguru, kutināja ap ausīm. Pelēkā mijkrēšļa klusumu palaikam pārtrauca īsās, aprautās, vēja pūsmai līdzīgās smieklu šaltis vai ari spokaini ķērcieni man virs galvas lidinājās naktsputni platiem spārniem un cilvēku sejām.
Koki meža malā ritmiski šūpojās; cauri miglas plīvuram es to zaros redzēju zibam vēl citus apveidus, un dīvainas ēnas tvarstīja cita citu virs satumsušā lauka. Mani bija apņēmusi poltergeista rosība, turklāt milzīgos, baismos apmēros.
Tad kādā bridi šī rosība noplaka tikpat spēji, kā sākusies, un gaisma no upītes puses iemirdzējās spožāk. Iestājās stindzinošs, baigs klusums. Aukstums paralizēja visus locekļus, un es sajutu ķermeni krampjus. Stāvēju, vērodams gaismu, kas pamazām iznira no miglas un meža, un jutos bezgala pārsteigts, kad saskatīju to tuvāk.
No koku aizsega izpeldēja kuģis, daudz platāks nekā straume, kas nesa to uz priekšu. Tas bija koši izkrāsots, taču gaisma, kas no tā strāvoja, plūda no priekšgalā stāvošā cilvēka, kurš cieši lūkojās mani. Gan kuģis, gan cilvēks bija tik dīvaini, ka neko līdzīgu es nebiju redzējis. Kuģim bija augsts priekšgals un pakaļgals un viena šķērsām uzvilkta bura; ne pelēkajā audeklā, ne melnajā takelāžā nepūta vējš; kuģa malas rotāja kokā izgriezti ornamenti un zīmes, gan priekšgalā, gan pakaļgalā bija izgrebtas ķēmīgas figūras, un šie koka briesmoņi šķita staipām kaklus, lai paskatītos uz mani. Vīrieti apņēma zeltaina aura. Galvā viņam bija spoža bronzas bruņucepure ar smalki veidotu virsdaļu, un seju pa pusei slēpa izlocīti vaigu aizsargi. Platās krūtis sedza kupla bārda, kuras sniega baltumu vietām pārtrauca sarkanas svītras. Vīrietis balstījās pret kuģa apmali, mugurā viņam bija izrakstīts apmetnis, un gaisma, kas staroja no viņa, meta spožus atspulgus uz metāla bruņojumu.
Ap viņu zibēja mežmalas rēgi un biedi; tie itin kā stūma un vilka kuģi, lai tas tiktu uz priekšu pa seklo straumi.
Šī abpusējā vērošana no nepilnu simt jardu attāluma ilga veselu minūti. Tad sacēlās savāds vējš, kas piepūta spokainā kuģa lielo buru; melnā takelāža izstiepās un iestrinkšķējās, kuģis sašūpojās, un mirdzošais vīrietis pacēla skatienu pret debesīm. Ap viņu sapulcējās tumšie nakts pavadoņi, kas, vaimanādami un brēkdami meža balsīs, apsēda kuģi no visām pusēm.
Vīrietis svieda kaut ko uz manu pusi, tad pacēla labo roku labi pazīstamā sveiciena žestā. Es spēru soli viņam pretī, bet piepeši man acis aizmigloja smilšu brāzma. Apkārtne šķita sagriežamies virpulī. Redzēju, kā zeltainais spožums lēni atkāpjas meža virzienā; kuģa pakaļgals tagad bija kļuvis par priekšgalu, un burā pūta spēcīgs vējš.
Lai kā centos, es nevarēju izkļūt cauri sargājošo spēku joslai, kas apņēma noslēpumaino svešinieku.
Kad beidzot varēju pakustēties, kuģis jau bija projām, tumšais miglas mākonis piepeši izgaisa kā ventilatorā ierauta dūmu vērpete. Vakars bija skaidrs, un man kļuva silti. Aizgāju līdz svešinieka nosviestajam priekšmetam un pacēlu to.
Tā bija ozola lapa apmēram manas plaukstas lielumā, kaldināta no sudraba meistara roku darinājums. Platām acīm lūkodamies tajā, ieraudzīju tās virsmā sekli ieskrāpētus kuiļa galvas apveidus un tajos burtu "K". Lapa bija pārdurta, un garenā, tievā sprauga metālā izskatījās pēc naža dūruma. Es nodrebēju, lai gan tobrīd pats nespēju saprast, kāpēc šim talismanam vajadzētu izraisīt manī tik baisas izjūtas.
Gāju atpakaj uz māju, lai nodotos domām par šiem visneparastākajiem mitago veidoliem, kādi jebkad bija izniruši no meža biezokņiem.
2
Lietus lija straumēm, izmērcēdams visu savā ceļā, kaut gan debesis izskatījās pārāk gaišas tik spēcīgai lietusgāzei. Lauki un ceļi, pa kuriem es steidzos atpakaļ uz Ozolmāju, kļuva dubļaini un slideni. Mans biezais svīteris un garās bikses viscaur samirka, un ādu skāra netīkams saltums. Lietus bija mani pārsteidzis negaidot, atceļā no muižas, kurā biju dažas stundas pavadījis dārza darbos, atlīdzinādams par sālīto jērgaļas gabalu no Raiopu krājumiem. Izskrēju cauri dārzam un iesviedu smago saini virtuvē, tad, joprojām stāvēdams lietū, norāvu piemirkušo svīteri. Gaisā jautās spēcīga zemes un meža smarža, un, kamēr es kratīju slapjās drēbes, lietusgāze pārgāja un debesis kļuva mazliet gaišākas.