Cauri mākoņiem izlauzās saule, un, juzdams īslaicīgo siltuma vilni, es nodomāju, ka aprīļa beigas un maija sākums ir laiks, kad drīzumā gaidāmas vasaras pazīmes.
Tad piepeši ieraudzīju cāļu būra tuvumā slaktiņa pēdas un, ļaunas priekšnojautas pārņemts, metos uz virtuves durvju pusi…
Droši zināju, ka pirms promiešanas esmu aizvēris durvis. Bet nupat, kad, bēgdams no lietus, paskrēju zem jumta, tās taču bija vaļā!
Spaidīdams salijušo svīteri, piesardzīgi aizgāju līdz cāļu būrim. Tur zemē gulēja divas vistu galvas asiņainiem kakliem, nogrieztas ar nazi. Lietus izmērcētajās smiltīs bija redzami mazi cilvēka pēdu nospiedumi.
Iegājis mājā, tūlīt redzēju, ka manā prombūtnē te bijis apmeklētājs. Virtuves galdam bija izvilktas atvilktnes, skapju durvis atrautas vaļā, konservu kārbas un burkas izsvaidītas, kur pagadās, dažas no tām atvērtas un to saturs nomēģināts. Izstaigājis cauri mājai, redzēju dubļainas pēdas viesistabā, kabinetā, uz kāpnēm un vairākās guļamistabās.
Manā guļamistabā neskaidrie papēžu un pirkstu nospiedumi veda līdz logam. Manas, Kristiāna un tēva fotogrāfijas, kas stāvēja uz rakstāmgalda, bija izkustinātas no vietas. Pacēlis stiklotos ietvarus pret gaismu, redzēju uz tiem pirkstu nospiedumus.
Gan pirkstu, gan pēdu nospiedumi izskatījās mazi, bet ne gluži tādi kā bērnam. Šķiet, ka jau tobrīd es nojautu, kas ir mans noslēpumainais viesis, un izjutu nevis bailes, bet drīzāk spēcīgu ziņkāri.
Viņa bija staigājusi šeit pirms pavisam neilga laika. Mājā neredzēja asiņu pēdas, kas te nenovēršami būtu, ja viņa savu nomedīto guvumu būtu nesusi sev līdzi iekšā, taču mājupceļā es nebiju dzirdējis nekādu troksni. Tātad pagājušas varbūt minūtes piecas kopš viņas nozušanas. Viņa ienākusi mājā patverties no lietus, apstaigājusi telpas, ar pārsteidzošu centību visu pārcilādama un apskatīdama, tad skrējusi atpakaļ uz mežu, pa ceļam aši nogriezdama galvas divām no manām vērtīgajām vistām. Nodomāju, ka droši vien pat tagad viņa vēro mani no meža malas.
Uzvilcis tīru kreklu un apmainījis bikses, izgāju dārzā un pamāju ar roku uz biezā pameža pusi, vērodams ēnainās taku ieejas biezoknī. Nekas nebija redzams.
Tad es nolēmu, ka man jāiemācās atgriezties mežā.
Nākamā diena bija skaidrāka un krietni sausāka, un es, apbruņojies ar šķēpu, virtuves nazi un ūdensnecaurlaidīgu apmetni, piesardzīgi devos uz mežu; gāju, līdz sasniedzu izcirtumu, kur pirms vairākiem mēnešiem biju ierīkojis savu nometni. Man par pārsteigumu, no tās nebija palikušas vairs gandrīz nekādas pazīmes. Visi telts audekla gabali bija pazuduši, tāpat arī skārda trauki un katliņi. Uzmanīgi izpētīdams zemi, atradu vienu saliektu telts mietiņu. Arī pats izcirtums bija ievērojami mainījis izskatu: tajā bagātīgi kuploja jaunas ozolu atvases. Tās nebija garākas par divām trim pēdām, bet saaugušas cieši cita pie citas, pārāk daudzas, lai varētu izdzīvot, bet pārāk garas, lai būtu varējušas te izaugt šajos pāris mēnešos…
Turklāt vēl ziemā!
Paraustīju vienu no atvasēm un jutu, ka tā cieši iesakņojusies zemē; saskrambāju roku un nobrāzu vāro mizu, pirms augs beidzot padevās un atlaida stingro tvērienu.
Viņa neatgriezās ne tajā, ne nākamajā dienā, bet pēc tam es arvien skaidrāk sāku apjaust, ka mani kāds apciemo tumšajās nakts stundās. No pieliekamā pazuda ēdamais; dažādi sīkumi, galvenokārt vienkārši virtuves piederumi, atradās pārvietoti citur, reizēm pavisam nevietā. Dažreiz mājā no rīta bija jūtama savāda smarža ne isti zemes, ne sievietes smarža, bet ja varat iztēloties šādu dīvainu apvienojumu kaut kas mazliet no abām. Visspēcīgāk es to sajutu gaitenī un tādās reizēs ilgi stāvēju, ļaudams dīvaini erotiskajam aromātam ienākt visā manā ķermenī. Apakšstāvā un uz kāpnēm allaž bija atrodamas lapu un smilšu paliekas. Mana viešņa pamazām kļuva drošāka. Es pieļāvu domu, ka viņa, man guļot miegā, stāv durvīs un vēro mani. Lai cik savādi tas varētu likties, šī doma mani nemaz nebiedēja.
Mēģināju uzlikt modinātājpulksteņa zvanu, lai tas mani pamodinātu nakts vidū, taču panācu tikai to, ka pārējo nakts dalu pavadīju bez miega un nākamajā dienā biju sliktā garastāvoklī. Kad izmēģināju modinātāju pirmoreiz, secināju, ka mana viešņa ir jau projām, bet spēcīgā meža sievietes smarža joprojām pildīja māju un tā satrauca manus jutekļus, ka es gandrīz kaunējos to sev atzīt. Otrreiz pārliecinājos, ka neviens mani nav apciemojis. Mājā valdīja klusums. Pulkstenis bija trīs, un gaiss smaržoja vienīgi pēc lietus, varbūt arī pēc sīpoliem, kurus biju ēdis vakariņās.
Un tomēr es priecājos, ka esmu uzlicis modinātāju tik agri: kaut arī mana gaidītā meža nimfa nebija ieradusies, man tomēr bija ciemiņi. Kad grasījos likties atpakaļ gultā, izdzirdu satrauktu troksni cāļu būrī. Tūlīt pat drāzos lejā pa kāpnēm uz pagalma durvīm un izskrējis pacēlu gaisā eļļas lampu, īsajā brīdī, pirms lampas stikls ar troksni saplīsa un liesma apdzisa, paguvu saskatīt divus garus, plecīgus vīriešu stāvus. Vēlāk, domādams par šo starpgadījumu, labi atcerējos skaņo svelpienu, akmenim šķeļot gaisu, un secināju, ka metiens bijis nedabiski precīzs.
Stāvēju tumsā un vēroju abus neveiklos stāvus. Arī viņi lūkojās man pretī; vienam seja bija izraibināta baltiem plankumiem, un viņš likās kails. Otram mugurā bija platas bikses un īss apmetnis; mati viņam bija gari un, šķiet, rūpīgi sacirtoti, taču iespējams, ka tos papildināja mana iztēle. Katrs turēja aiz kakla dzīvu vistu, apspiezdami to ķērcienus. Kamēr es skatījos uz svešajiem, tie apgrieza katrs savai vistai kaklu, tad pagriezās un stīvi devās uz žoga pusi, kas tumsā nemaz nebija saskatāms. Vīrietis platajās biksēs pirms nozušanas pavērsās pret mani un paklanījās.
Paliku nomodā līdz pat rītausmai un, sēdēdams virtuvē, izklaidīgi knibināju maizes šķēli, turklāt uzvārīju divas kanniņas ar tēju, ko patiesībā nemaz lāgā nekāroju. Kad kļuva gaišs, apģērbos un izgāju apskatīt vistu būrus. Tagad man bija palikušas vairs tikai divas vistas, kuras satraukti skraidīja pa graudiem piebārstīto laukumu un aizvainoti klukstēja.
Darīšu, ko varēšu, es tām teicu. Tomēr man ir tāda nojauta, ka jums būs lemts līdzīgs liktenis.
Vistas stīvi aizsoļoja projām no manis, varbūt vēlēdamās netraucēti iebaudīt savu pēdējo maltīti.
Vistu aploka vidū auga apmēram četras collas gara ozola atvase, un es pārsteigts un gandrīz kā apburts pastiepos to noplūkt. Ieintriģēts par to, kā pati daba cenšas iespiesties manā cītīgi sargātajā teritorijā, es apstaigāju mājas apkārtni, pievērsdams lielāku uzmanību visam, kas spraucas ārā no zemes.
Atvases bija bagātīgi sadīgušas tai dārza daļā, kas atradās blakus kabinetam, un dadžiem aizaugušajā laukā starp dārzu un mežu. Vairāk nekā simt atvašu, īsākas par sešām collām, izkliedētā joslā stiepās pāri mazajam mauriņam no kabineta stiklotajām durvīm līdz vārtiņiem. Izgājis pa tiem, ievēroju, ka lauks, kas vairākus gadus bija tikpat kā pamests savvaļā, tagad pilns jaunām atvasēm. Tuvāk mežam tās bija garākas, dažas gandrīz manā augumā. Uzskicējis šīs joslas aptuvenu platumu un garumu, es baismi aptvēru, ka tā veido kaut ko līdzīgu meža stigai, tausteklim, kas četrdesmit vai piecdesmit pēdu platumā stiepjas uz māju sasmakušās bibliotēkas virzienā.