Tātad mežs, šis milzu organisms, cenšas ievilkt arī pašu māju savā aurā. Nesapratu, vai atvases labāk atstāt vai iznicināt. Taču, kad liecos kādu no tām izraut, pirmsmitago rosība manā perifērajā redzeslaukā ieguva satrauktu, gandrīz dusmīgu raksturu. Nolēmu atstāt atvases zemē.
Tiesa, saaudzēs stiepās līdz pat mājas sienai, bet, ja atvases izstiepsies pārāk garas, tās iznīcināt varēs arī vēlāk pat tad, ja tās augtu nedabiskā ātrumā.
Tātad šī māja ir rēgu apsēsta. Tāda doma man šķita aizraujoša, kaut arī tirpas skrēja pār muguru, to apjaušot; šausmu sajūta tomēr bija atkāpusies kaut kur tālāk, un to varēja salīdzināt ar baisi kutinošajām izjūtām, kādas pārņem, skatoties šausmu filmu vai klausoties pa radio spoku stāstu. Aptvēru, ka esmu kļuvis par daļu no mistiskajām norisēm, kas arvien ciešāk ieskauj Ozolmāju, un tāpēc nespēju reaģēt uz rēgu izpausmēm un parādībām kā ikdienišķs cilvēks.
Bet varbūt iemesls bija pavisam vienkāršs: es gribēju viņu. Viņu. Meiteni no savvaļas meža dziļumiem, kura bija līdz neprātam savaldzinājusi manu brāli un kura tagad, savā jaunajā dzīvē, atkal sākusi apmeklēt Ozolmāju. Varbūt turpmākos notikumus lielā mērā izraisīja mana izmisīgā nepieciešamība pēc mīlestības, vēlme pēc tikpat kvēlas pieķeršanās sievietei, kādu bija baudījis Kristiāns savā saskarsmē ar meža būtni. Man bija tikai mazliet vairāk par divdesmit gadiem, un, ja neņem vērā īslaicīgu, fiziski satraucošu, bet garīgi nepiepildītu sakaru ar meiteni no Francijas ciemata, kurā dzīvoju pēc kara, mīlestībā biju nepieredzējis ja runa ir par gara un miesas saplūsmi, ko cilvēki dēvē par mīlestību. Kristiāns to bija atradis. Kristiāns to bija zaudējis. Nebija nekāds brīnums, ka, dzīvojot Ozolmājas savrupībā, vairākas jūdzes no apdzīvotām vietām, mani sāka vajāt doma par Gvivenetas atgriešanos.
Un beidzot viņa atgriezās ne tikai kā gaistoša smarža vai mikli pēdu nospiedumi uz grīdas. Viņa atgriezās visa, ar miesu un asinīm, vairs nebaidīdamās no manis, juzdama par mani tādu pašu interesi vismaz tā man gribējās ticēt -, kāda man bija par viņu.
Viņa tupēja uz grīdas pie manas gultas; viņas mati zaigoja skopajos mēness staros, un, kad viņa novērsa skatienu no manis nervozi, kā man likās, tas pats mirdzums staroja no viņas acīm. Redzēju tikai neskaidrus viņas apveidus un, kad viņa piecēlās visā augumā, varēju saskatīt vienīgi slaido stāvu vaļīgā tunikā. Rokā viņa turēja šķēpu, un aukstais metāla asmenis bija piespiests man pie kakla. Tam bija asas malas, un ikreiz, kad pakustējos, viņas vieglais piespiediens ievainoja manu ādu. Tā bija sāpīga tikšanās, un es nevēlējos, lai tā kļūtu liktenīga.
Tā nu es gulēju un klausījos viņas elpā; ritēja pirmās stundas pēc pusnakts. Viņa šķita mazliet satraukta. Viņa šeit atradās tāpēc, ka… Ko lai saku? Viņa meklēja. Vienīgi tā es varu to izskaidrot. Viņa meklēja mani vai kaut ko manī. Un tieši tāpat es meklēju viņu.
Viņa spēcīgi smaržoja. Šī smarža man saistījās ar dzīvi mežā vai dziļos tuksnešos, ar dzīvi, kurā regulāra mazgāšanās ir īpaša greznība un kurā smarža ikvienai būtnei nozīmē tādu pašu savdabību kā manā pasaulē ģērbšanās stils.
Un viņa smaržoja… pēc zemes. Jā. Un vēl pati pēc sevis; no viņas dvašoja kodīgi tīkamā sievietes smarža. Un sāļā, sīvā sviedru smarža. Kad viņa pienāca man pavisam tuvu un paskatījās lejup, man šķita, ka viņas mati ir sarkani un acīs mirdz mežonīga kvēle. Viņa kaut ko teica, kas izklausījās apmēram tā: Ymma m'ch buth? To viņa atkārtoja vairākas reizes, un es atbildēju: Nesaprotu.
- Cefrachas. Ichna whitch ch'athab. Mich ch'athaben!
- Es nesaprotu.
- Mich ch'athaben! Cefrachas!
- Man ļoti žēl, bet es patiešām nesaprotu.
Asmenis ieurbās dziļāk man kaklā, un es sarāvos, tad lēni pacēlu roku pie aukstā metāla. Smaidīdams uzmanīgi atbīdīju ieroci nost un cerēju, ka, par spīti tumsai, viņa redzēs manu gatavību padoties labprātīgi.
Viņa izdvesa kādu skaņu, un es nesapratu, vai tā pauž bezcerību vai izmisumu. Viņas apģērbs bija raupjš un primitīvs. Izmantoju īso izdevību, lai pieskartos viņas tunikai, un jutu, ka audums ir rupjš kā maiss un ož pēc ģērētas ādas. Viņas klātbūtne bija mulsinoša un suģestējoša. Elpa, ko jutu sejā, bija tīkama un mazliet… pikanta.
- Mich ch'athaben! viņa atkārtoja, un šoreiz balsī skanēja gandrīz vai bezcerība.
- Mich Stīvens, es teicu, neziņā, vai esmu uz pareizā ceļa, bet viņa klusēja. Stīvens! atkārtoju un piesitu sev pie krūtīm. Mich Stīvens.
- Ch'athaben, viņa neatlaidās, un asmens skaudri iedūrās man miesā.
- Pieliekamajā ir ēdiens, es piedāvāju. Ch'athaben. Lejā! Kāpnes!
- Cumchirioch, viņa nikni atcirta, un man šķita, ka tieku apvainots.
- Es cenšos darīt, ko varu. Vai tev katrā ziņā jābaksta mani ar šķēpu?
Pēkšņi un pavisam negaidot viņa pastiepa roku un sagrāba manus matus, atraudama manu galvu atpakaļ un ielūkodamās man sejā.
Nākamajā mirklī viņa bija prom, un pa kāpnēm aizdipēja klusi soļi. Lai gan es tūlīt sekoju, viņa bija aša skrējēja un drīz pazuda nakts tumsā. Mēģināju saskatīt viņu no pagalma durvīm, taču neko neredzēju.
- Gviveneta! es iesaucos tumsā. Bet vai viņa pati pazīst sevi tieši pēc šī vārda? Vai varbūt to lietoja tikai Kristiāns, runādams par viņu? Iesaucos vēlreiz, mainīdams dažas vārda skaņas. Gvineta! Gevineta! Nāc atpakaļ, Gviveneta! Nāc atpakaļ!
Nakts klusumā mana balss skanēja skaļi, spalgi, un atbalss no drūmās meža malas atsvieda saucienu atpakaļ. Pēkšņi mani pusvārdā aprāva kustība dzeloņplūmju pudurī.
Skopajā mēnesgaismā bija grūti saskatīt, kas tur slēpjas, bet es nešaubījos, ka tā ir Gviveneta. Viņa stāvēja, gandrīz nekustēdamās, vērodama mani, un man šķiet, ka viņu bija ieinteresējis tas, kā es izrunāju viņas vārdu.
- Guiwenneth, viņa klusi atsaucās; tas skanēja kā svelpjoša rīkles skaņa un drīzāk izklausījās pēc "kviv net".
Es pacēlu roku atvadu mājienā un teicu: Nu tad ar labu nakti, Kviv net!
- Inos c'da… Stivven…
Un atkal viņu paslēpa meža tumsa, bet šoreiz viņa vairs nenāca atpakaļ.
3
Dienā es staigāju pa meža ārējo malu, cenzdamies iekļūt dziļāk, bet tas man joprojām neizdevās; lai kādi spēki sargātu dziļmežu, tie uzlūkoja mani ar neuzticību. Kājas man ķērās pameža biezoknī, un ik pa laikam es klupdams atdūros pret kādu apsūnojušu, kazenājiem apaugušu stumbeni, kam nevarēju tikt garām, vai arī pret augstu, noglumējušu klintsakmeni, kas tumšs un draudīgs slējās no zemes dziļumiem, laika gaitā apdrupis un apaudzis līkumotām, apsūnojušām ozolu saknēm.
Pie dzirnavu upes es pamanīju Zarukroni. Tuvu pie upītes, kur ūdens, strauji mutuļodams, pazuda zem satrunējušajiem vārtiņiem, redzēju ari citus mitago, kuri piesardzīgi pārvietojās caur pamežu; to vaibstus bija grūti saskatīt izkrāsoto seju dēļ.
Kāds bija izcirtis jaunās atvases izcirtuma vidū, un turpat bija labi saskatāmas ugunskura paliekas; apkārt mētājās trušu un cāļu kauli, un dadžiem aizaugušajā zālē varēja redzēt ieroču darināšanas pēdas akmens drumslas un jaunu koku mizas, kas atšķeltas, gatavojot šķēpa rokturi vai bultas stiegru.