Es glabāju šo papīra gabalu kā dārgumu vairāku iemeslu pēc, bet it īpaši tāpēc, ka tas iemiesoja daļiņu no mana tēva kaismīgās aizrautības, un tomēr tas neļāva sev piekļūt, neļāva saprast un tuvoties, tāpat kā tēvs nebija ļāvis sev piekļūt, kamēr dzīvojām mājās. Tajā bija viss, ko viņš mīlēja, un viss, ko es ienīdu.
1945. gada sākumā es tiku ievainots un, karam beidzoties, paliku Francijā; mani aizsūtīja veseļoties uz dienvidiem, uz mazu ciematiņu netālu no Marseļas, kur apmetos dzīvot pie tēva jaunības draugiem. Tur bija karsts un sauss, ciemata dzīve ritēja ļoti klusi un ļoti gausi. Es pavadīju laiku, sēdēdams skvērā, un drīz kļuvu par daļu no ciemata mazās sabiedrības.
Visu garo 1946. gadu es ik mēnesi saņēmu vēstules no sava brāļa Kristiāna, kurš bija atgriezies Ozolmājā. Tās bija valodīgas un sniedza daudz ziņu, tomēr tām cauri jautās augošs sasprindzinājums; bija skaidrs, ka Kristiāna attiecības ar tēvu kļūst arvien sliktākas. Ne reizes nesaņēmu ziņas no paša tēva, taču to es arī negaidīju; jau sen biju samierinājies ar domu, ka viņš pašā labākajā gadījumā uzlūko mani ar pilnīgu vienaldzību. Ģimene viņam allaž bija tikai traucēklis darbā, un nevērība pret mums un jo sevišķi nepiedodamā izturēšanās pret mūsu māti, kura tās rezultātā pati aizgāja no dzīves, kara pirmajos gados bija strauji pastiprinājusies un beidzot izvērtusies histēriskā neprātā, kas viesa nopietnas bailes. Nevarētu teikt, ka viņš pastāvīgi kliedza, gluži otrādi, lielāko dzīves daļu viņš pavadīja klusēdams, iegrimis domās, pētīdams ozolu mežu ap mūsu māju. Sākumā šie garie klusēšanas periodi mūs tracināja, jo tie pastāvīgi padziļināja plaisu starp viņu un ģimeni, bet drīz vien mēs jau svētījām šos ilgos klusuma brīžus un gaidījām tos no visas sirds.
Viņš nomira 1946. gada novembrī no slimības, kas viņu bija mocījusi jau gadiem. Kad saņēmu šo ziņu, izjutu reizē nevēlēšanos atgriezties Ozolmājā pie Raiopu īpašuma robežas Herifordšīrā un līdzcietību pret Kristiānu, kura stāvoklis bija gaužām grūts. Viņš bija palicis viens mājā, kur mēs kopīgi pavadījām bērnību. Viegli varēju iztēloties, kā viņš klīst pa tukšajām istabām, varbūt sēž tēva drēgnajā, miklajā kabinetā un atceras garās atsacīšanās stundas, meža un trūdu smaržu, ko tēvs tika ienesis sev līdzi pa stiklotajām durvīm pēc nedēļām ilgajiem klejojumiem meža dziļumos. Mežs bija iespiedies šajā telpā, itin kā tēvs nespētu būt projām no biezajām krūmu audzēm un mitrajiem ozolu puduriem pat tad, kad maksāja formālas nodevas savai ģimenei, atzīdams tās esamību. To viņš darīja vienīgajā veidā, ko prata: stāstīja mums galvenokārt brālim stāstus par senajiem mežiem aiz mājas, pirmatnējiem ozolu, ošu, skābaržu un tamlīdzīgiem biezokņiem, kuru tumšajās dzīlēs (tā viņš reiz teica) joprojām varot dzirdēt, saost un pa pēdām sameklēt mežakuiļus.
Es šaubos, vai viņš jebkad tika redzējis kādu no šiem radījumiem, bet tovakar, sēdēdams savā istabā ar skatu uz nelielo kalnu ciematu (Kristiāna vēstule, savelta lodītē, joprojām gulēja man saujā), spilgti atcerējos, kā savulaik klausījos kaut kādu meža dzīvnieku apslāpētos rūcienus un dzirdēju smagus, nesteidzīgus krakstus, kaut kam lielam pārvietojoties pa mežmalu uz līkumotās takas pusi; mēs to saucām par Dziļo taku, un tā spirālveida līkumiem veda iekšā pašā meža dziļumā.
Es zināju, ka man būs jādodas mājās, un tomēr atliku braukšanu gandrīz veselu gadu. Šī gada laikā Kristiāna vēstules pēkšņi pārstāja pienākt. Pēdējā vēstulē, kura bija rakstīta 10. aprīlī, viņš rakstīja par Gvivenetu un savām neparastajām laulībām un lika manīt, ka es būšu pārsteigts, kad ieraudzīšu jauko meiteni, kuras dēļ viņš zaudējis "sirdi, prātu, dvēseli, apdomību, ēst gatavošanas prasmi un patiesībā arī visu pārējo, Stīv". Es, protams, aizrakstīju viņam apsveikuma vēstuli, taču pēc tam vairākus mēnešus starp mums valdīja klusums.
Beidzot pavēstīju viņam, ka braucu uz mājām, ka dažas nedēļas padzīvošu Ozolmājā un tikmēr sameklēšu sev apmešanās vietu kādā no tuvākajām pilsētiņām. Pateicu ardievas Francijai un ciemata sabiedrībai, kas bija kļuvusi par daļu no manas dzīves. Devos uz Angliju ar autobusu un vilcienu, tad ar prāmi un pēc tam atkal ar vilcienu. 20. augustā ar ponija vilktiem ratiem aizbraucu līdz nelietotajai dzelzceļa līnijai, kas stiepās gar plašā īpašuma malu. Ozolmāja atradās šī apvidus attālākajā malā, četras jūdzes tālāk pa ceļu, bet tā bija ērti sasniedzama, nogriežoties no ceļa pa labi un ejot taisni caur laukiem un mežiem. Es nolēmu doties pa taisnāko ceļu un, paņēmis savu vienīgo, piebāzto čemodānu, sāku iet pa aizaugušajām dzelzceļa sliedēm, palaikam pamezdams skatienu pāri augstajam sarkano ķieģeļu mūrim, kurš iezīmēja īpašuma robežu, un cenzdamies kaut ko saskatīt cauri krēslainajām priežu audzēm, no kurām vēdīja asa smarža.
Drīz beidzās gan mežs, gan mūris, un manā priekšā pavērās lauki, kurus gar malām norobežoja koki; tajos es nokļuvu pa ļodzīgu koka tiltiņu, ko tik tikko varēja pamanīt starp biezi saaugušajiem mežrozīšu krūmiem un kazenājiem ar gatavām, sulīgām ogām. Man vajadzēja izbrist cauri kopienas īpašumiem un aizkļūt līdz dienvidu takai, kura gar vairākiem mežu puduriem un upīti, ko dēvēja par Spītnieci, aizveda līdz efejām apaugušai ēkai manām mājām.
Kad nokļuvu vietā, no kurienes iztālēm varēja redzēt Ozolmāju, bija jau pavēls rīts, turklāt ļoti karsts. Kaut kur pa kreisi dzirdēju tālīnu traktora vienmuļo rūkoņu. Es atcerējos veco Alfonsu Džefrīzu, muižas fermu pārvaldnieku, un reizē ar šo iedegušo, smaidošo seju atmiņās uznira dzirnavu dīķis un līdaku makšķerēšana no viņa mazās airu laiviņas.
Atmiņas par rāmo dzirnavu dīķi vairs negribēja atkāpties, un es nogriezos no dienvidu takas; izbridis cauri nātrēm, kas sniedzās man līdz vidum, un biezajām ošu un vilkābeļu audzēm, aizgāju līdz lielā, ēnainā ūdens ldajuma krastam. Biezais ozolu mežs, kas pletās tā attālākajā malā, itin kā apslēpa dīķa patieso lielumu. Tuvākajā piekrastē biezi saaugušie meldri gandrīz aizsedza skatienam nelielo laiviņu, kurā mēs ar Krišu pirms daudziem gadiem bijām makšķerējuši; tagad tās baltā krāsa bija pavisam nodilusi, un, kaut gan laiva izskatījās ūdensdroša, es šaubījos, vai tā noturēs pieauguša cilvēka svaru. Atstāju to mierā un devos gar krastu uz priekšu, līdz sasniedzu pussabrukušu laivu būdu; apsēdies uz tās raupjajiem akmens pakāpieniem, sāku vērot ūdens virsmu, uz kuras šaudīgie kukaiņi riņķodami zīmēja nerimtīgus apļus un zem kuras paretam pazibēja kāda zivs.
-Pāris žagaru un auldas gabals… viss, kas vajadzīgs.
Kristiāna balss mani izbiedēja. Acīmredzot viņš bija atnācis šurp pa iestaigātu taku tieši no mājas, bet tās puses skatu man bija aizsegusi laivu būda. Iepriecināts es pielēcu kājās un pagriezos pret viņu. Pārsteigums, kādu man sagādāja viņa izskats, bija gluži kā fizisks trieciens, un šķiet, ka viņš to pamanīja, kaut arī es viņu apskāvu un pamatīgi sakratīju, kā, brāļiem satiekoties, pieklājas.
- Man vajadzēja atkal redzēt šo vietu, es teicu.
- Saprotu, viņš atbildēja, kad bijām palaiduši viens otru vaļā. Arī es pats bieži nāku uz šejieni. Bridi sekoja neveikls klusums, un mēs lūkojāmies viens otrā. Es skaidri redzēju, ka viņš nepriecājas par manu ierašanos. Tu izskaties pavisam brūns, viņš teica. Un tāds saguris. Reizē vesels un slims…