Visu laiku jutu ap sevi rosību, kas nebija redzama, toties bija labi dzirdama: paslepena kustība, piepešs straujš skrējiens, dīvains, nedzirdēts kliedziens itin kā putna sauciens, tomēr nepārprotami no cilvēka mutes. Mežs bija pilns dzīvības, ko radījusi mana vai Kristiāna apziņa, un šķita, ka visi šie tēli drūzmējas ap mūsu izcirtumu un upīti, bet naktī virzās uz priekšu pa jauno ozolu joslu, kas sniedzas līdz kabinetam.
Es ļoti vēlējos iekļūt dziļāk mežā, bet šī mana vēlēšanās nekādi nebija piepildāma. Tieksme izzināt, kas atrodas aiz divsimt jardu platās ārējās meža joslas, manī nemitīgi auga, un mana iztēle zīmēja tikpat pārdrošas ainas un radījumus kā tolaik, kad es iztēlojos mūsu "Ceļotāja" neredzamo braucienu pa straumi.
Trīs dienas pēc pirmās saskarsmes ar Gvivenetu man iešāvās prātā doma, kā varētu ieskatīties mežā dziļāk, un es brīnījos, kāpēc neesmu iedomājies par šādu iespēju jau agrāk. Varbūt tāpēc, ka Ozolmāja atradās tik tālu no ikdienišķās dzīves rituma un Raiopu meža apkaime tik ļoti atšķīrās no tehnoloģiski civilizētās vides, kas to ietvēra no visām pusēm, ka es biju pieradis domāt tikai visvienkāršākajos jēdzienos: staigāšana, skriešana, izpēte no zemes.
Jau vairākas dienas biju dzirdējis un palaikam arī redzējis nelielu vienplāksni, kas riņķoja gaisā meža austrumu pusē. Divas dienas šis vienplāksnis bija pielidojis pavisam tuvu Raiopu mežam, tad atgriezies un atkal pazudis tālumā.
Pēc tam Glosterā, iedams uz banku, es atkal ieraudzīju šo pašu vai kādu ļoti līdzīgu lidmašīnu. Izrādījās, ka tā fotografē pilsētu karšu zīmēšanas vajadzībām. Šīs darbības centrs bija Maklstonas lidlauks, un pēc Ēku celtniecības ministrijas pasūtījuma no gaisa vajadzēja nofotografēt apmēram četrdesmit kvadrātjūdžu plašu teritoriju. Ja vien man izdotos pierunāt lidmašīnas apkalpi, lai kādu pēcpusdienu ļauj man vienā no lidmašīnām izmantot pasažiera sēdekli, es varētu pārlidot pāri ozolu mežam un ieskatīties tā vidienē no ļoti izdevīga novērošanas punkta, kuru pārdabiskie spēki, jādomā, nespēj aizsniegt…
Pie Maklstonas lidlauka vārtiem mani sagaidīja kāds aviācijas seržants, kurš klusēdams aizveda mani līdz nelielam nobalsinātu celtņu pudurim, kur bija ierīkotas kantortelpas, vadības kabineti un ēdnīcas. To iekšpusē bija aukstāks nekā ārpusē. Viss izskatījās nepatīkami nolaists un pamiris, par spīti kaut kur dzirdamajai rakstāmmašīnas klaboņai un attāliem smiekliem. Uz skrejceļa atradās divas lidmašīnas, un viena no tām pašlaik uzņēma degvielu. Bija dzestra pēcpusdiena, pūta dienvidaustrumu vējš, un tā vien likās, ka tas pilnā sparā svilpo cauri mazajai, piekrautajai istabiņai, kurā pavadonis mani ieveda.
Vīrietis, kurš, man ienākot, izklaidīgi uzsmaidīja, bija gadus trīsdesmit vecs, gaišiem matiem, vērīgām acīm un neglītu apdeguma rētu uz zoda un kreisā vaiga. Mugurā viņam bija Karalisko gaisa spēku formastērps ar zlmotnēm, bet krekla apkaklīte bija vaļā un zābaku vietā kājās audekla kurpes. Ap viņu valdīja nevērīgas pašpārliecinātības gaisotne. Paspiezdams man roku, viņš mazliet sarauca pieri un teica: Es īsti nesaprotu, ko jūs vēlaties, mister Hakslij. Lūdzu, apsēdieties!
Darīju, kā teikts, un pievērsu skatienu apkārtnes kartei, kuru viņš bija izklājis sev priekšā uz rakstāmgalda. Zināju, ka viņu sauc Harijs Kītons un ka viņš kara laikā ir dienējis aviācijā. Apdeguma rēta bija reizē īpatnēji pievilcīga un atbaidoša, bet viņš to nēsāja lepni kā medaļu un acīmredzot nepavisam neraizējās par šo kroplīgo zīmogu sejā.
Viņš, šķiet, uzlūkoja mani ar tādu pašu ziņkāri kā es viņu, un, kad bijām pārmijuši vairākus stomīgus skatienus, viņš nervozi pasmējās un teica: Man reti kāds lūdz iespēju izmantot lidmašīnu. Parasti to lūdz fermeri, kas grib, lai nofotografē viņu mājas. Un vēl arheologi. Viņi vienmēr grib, lai uzņēmumus izdara krēslā vai rītausmā. Saules ēnas, saprotat? Tās izceļ lauku robežas, vecus pamatus un tamlīdzīgi… Bet jūs gribat lidot pār mežu… Vai es pareizi saprotu?
Es pamāju ar galvu. Nevarēju īsti ieraudzīt, kurā vietā uz kartes redzami Raiopu īpašumi. Tas ir mežs pie manas mājas, diezgan pamatīgs. Man gribētos pārlidot tam pāri un izdarīt dažus uzņēmumus.
Kītona seja pauda tādas kā bažas. Tad viņš pasmaidīja un pieskārās rētai uz zoda. Pēdējo reizi, kad lidoju pār mežu, kāds snaiperis izdarīja vislabāko trāpījumu mūžā un notrieca mani zemē. Tas bija četrdesmit trešajā gadā. Lidmašīna bija laba, viegli vadāma. Bet tas šāviens… taisni degvielas tvertnē, un gatavs. Gāžamies lejā kokos. Laimīgā kārtā paguvu tikt ārā. Meži mani uztrauc, mister Hakslij. Bet es ceru, ka jūsējā snaiperi neslēpjas. Viņš draudzīgi pasmaidīja, un es atbildēju ar smaidu, negribēdams sacīt, ka nevaru droši to apsolīt. Kur īsti ir tas mežs? viņš jautāja.
Raiopu īpašuma teritorijā, es atbildēju un pārliecos pār karti. Nākamajā brīdi ieraudzīju meklēto vārdu. Dīvainā kārtā mežs vispār nebija atzīmēts, tikai punktota līnija apzīmēja liela īpašuma robežu.
Kad izslējos taisni, Kītons lūkojās manī ar savādu skatienu. Es teicu: Tas nav iezīmēts. Savādi gan.
- Ļoti savādi, viņš piekrita. Viņa tonis bija lietišķs… bet vai tajā neieskanējās kāda zinoša nots? Cik liels tas ir? viņš jautāja. Kāda platība? viņš joprojām nenovērsa skatienu no manis.
- Ļoti liels. Perimetrs vairāk nekā sešas jūdzes…
- Sešas jūdzes! viņš izsaucās, tad mazliet pasmaidīja.
- Tas taču ir milzīgs mežs!
Klusums, kas pēc tam iestājās, izraisīja manī pārliecību, ka šis cilvēks zina vismaz kaut ko par Raiopu mežu. Es teicu:
- Jūs esat lidojis pavisam tuvu tai vietai. Vai arī kāds cits no jūsu lidotājiem.
Viņš aši pamāja ar galvu un atkal uzmeta skatienu kartei. Tas biju es. Tātad jūs mani redzējāt?
- Tāpēc jau man radās doma atnākt uz lidlauku. Kad viņš neko neteica, bet rādīja diezgan izvairīgu seju, es piebildu:
- Tad jūs droši vien ievērojāt šo dīvainību. Kartē nekas nav atzīmēts…
Tomēr Harijs Kītons uz to neko neatbildēja, tikai apsēdās un sāka rotaļāties ar savu zīmuli. Viņš vēlreiz pievērsās kartei, tad atkal paskatījās uz mani, pēc tam atkal ielūkojās kartē. Tad viņš tikai piemetināja: Es nezināju, ka mums te ir tik liels viduslaiku ozolu mežs, kas nav atzīmēts kartē. Vai tā ir apgūta teritorija?
- Pa daļai. Bet lielākie plašumi ir pilnīgā savvaļā.
Viņš atlaidās dziļāk krēslā; apdeguma rēta bija kļuvusi mazliet tumšāka, un izskatījās, ka viņš cenšas apspiest augošu satraukumu. Tas jau pats par sevi ir apbrīnojami, viņš teica. Dina mežs, protams, ir milzīgi liels, bet tas ir apgūts. Norfolkā ir viens mežs, kas arī ir savvaļā. Es tur esmu bijis… Viņš bridi klusēja, mazliet savilcis pieri. Ir vēl citi. Bet visi nelieli vienkārši mežainas platības, kas aizlaistas savvaļā. Taču tie nav īsti savvaļas meži.
Piepeši Kītons izskatījās pavisam satraukts. Viņš nenovērsa skatienu no kartes, no Raiopu teritorijas, un man šķita, ka viņš nomurmina: Tātad man bija taisnība.
- Vai jūs varēsiet noorganizēt šo lidojumu pār mežu? es jautāju, un Kītons uzmeta man aizdomu pilnu skatienu.
- Kāpēc jūs gribat lidot tam pāri?
Sāku viņam skaidrot, tad aprāvos. Negribētos, lai par to sāk runāt…
- Saprotu.
- Kaut kur šajā mežā klīst mans brālis. Pirms vairākiem mēnešiem viņš aizgāja izlūkgājienā un nav atgriezies. Nezinu, vai viņš ir apmaldījies vai gājis bojā, bet man gribētos redzēt to, ko iespējams redzēt no augšas. Es saprotu, ka tas nav gluži pēc noteikumiem…