Kītons sēdēja, dziļi iegrimis domās. Tagad viņš bija kļuvis pavisam bāls, vienīgi rēta uz sejas palika tumša. Tad viņš spēji pievērsās man un papurināja galvu. Nav pēc noteikumiem? Vispār jau jums taisnība. Bet to es varu nokārtot. Tikai tas izmaksās dārgi. Būs jāatlīdzina par degvielu…
- Cik dārgi?
Viņš nosauca skaitli, kas likās līdzvērtīgs sešdesmit jūdžu tāla izpriecu brauciena izmaksai, un man gluži vai aizrāvās elpa. Tomēr es piekritu un ar atvieglojumu uzzināju, ka vismaz nebūs citu izdevumu. Kītons apsolījās lidot ar mani pats. Viņš pavērsīs fotoaparātus pret Raiopu mežu un nofotografēs to kopā ar pārējo apkārtnes ainavu, kas vajadzīgā topošajai kartei. Tik un tā tas reiz būs jādara, tad jau labāk nekavēties. Pats drīzākais, kad mēs varam lidot, ir rit pēc pulksten diviem. Vai tas jums pa prātam?
Pat ļoti pa prātam, es atbildēju. Būšu klāt.
Mēs sarokojāmies. Iedams ārā, es pametu skatienu atpakaļ. Kītons nekustīgi stāvēja aiz sava rakstāmgalda, raudzīdamies priekšā izklātajā kartē; ievēroju, ka viņa rokas mazliet dreb.
Es biju lidojis tikai vienu reizi. Tas bija četru stundu brauciens apdauzītā, ložu izrāibinātā lidmašīnā, kas tika pacēlusies negaisa laikā un nolaidusies ar saplacinātām riepām uz kāda Marseļas skrejceļa. Es tobrīd maz nojautu par šo dramatisko notikumu, jo zāļu iespaidā biju pa pusei nemaņā; tas bija evakuācijas lidojums, noorganizēts ar lielām grūtībām, un tas nogādāja mani uz atveseļošanās vietu, kur man bija paredzēts atkopties pēc lodes ievainojuma krūtīs.
Tāpēc var teikt, ka šis man bija pirmais īstais lidojums, un, kad nelielā lidmašīna sasvērās un ar spēju rāvienu drāzās pret debesim, es cieši ieķēros sēdekļa parocēs, aizmiedzu acis un veltīju visas domas tam, kā apspiest kamolu, kas piepeši kāpa no iekšām augšup. ŠIeiet, ka nekad citreiz mūžā neesmu izjutis tādu nelabumu, un vēl tagad nesaprotu, kā noturējos. Katru reizi, kad vēja brāzma Kītons tās sauca par termāliem ar neredzamiem pirkstiem sagrāba lidmašīnu un tracinošā ātrumā pasvieda to augšup vai lejup, man šķita, ka kuņģa saturs neglābjami izlauzīsies uz āru. Spārni liecās un līgojās. Pat cauri aizsargķiverei un austiņām es dzirdēju, kā žēlabaini čīkst alumīnija korpuss, niecīgajam lidaparātam cīnoties pret nesaprātīgajiem dabas spēkiem.
Mēs divas reizes apmetām loku lidlaukam, un beidzot es uzdrīkstējos atvērt acis. Kādu brīdi man trūka orientācijas izjūtas, līdz piepeši apjautu, ka pa sānu logu redzams nevis tālīnais apvārsnis, bet iekopti lauki. Mana apziņa pielāgojās iekšējai dzirdei, un es mēģināju pierast pie domas, ka atrodos vairākus simtus pēdu virs zemes, tik tikko apjauzdams gravitācijas iespaidu uz savu slābano ķermeni. Tad KItons spēji pagriezās pa labi, un pēkšņajā panikā man vairs nerūpēja nekāda orientācija; lidmašīna strauji traucās uz ziemeļiem, un spožā saule rietumu pusē apgrūtināja redzamību, tomēr pa vēso, aizmigloto sānu logu redzēju lejā lauku ēnainās robežas un vietām spilgtus baltu ēku grupējumus ciematus un mazas pilsētiņas.
-Ja kļūst nelabi, tur blakus sēdeklim ir ādas maisiņš! Kītons pār plecu uzsauca, un viņa balss čērkstoši griezās ausīs.
- Man ir ļoti labi, es atbildēju un sataustīju mierinošo palīglīdzekli. Lidmašīnā ietriecās sānu vējš, un es jutu, ka man iekšās kaut kas sadalās un neatturami kāpj augšup. Sagrābu maisiņu ciešāk, juzdams mutē sīvas siekalas un pretīgi salto vemšanas priekšsajūtu. Cik ātri un klusi vien iespējams, ar mokošu pazemojuma izjūtu ļāvos neatvairāmajai tieksmei iztukšot māgu.
Kītons skaļi iesmējās. Veltīgi iztērētas pusdienas.
- Bez tām es jutīšos labāk.
Un es patiešām jutos labāk. Varbūt dusmas par savu vājumu, varbūt vienkārši vieglā tukšuma sajūta ļāva mundrāk uzlūkot to baiso apstākli, ka atrodos simtiem pēdu virs zemes. Kītons pieregulēja fotoaparātus, un viņa domas bija pievērstas tiem, nevis lidojumam. Stūres pusloks kustējās pats pēc savas gribas, un, kaut gan likās, ka lidmašīnu rausta milzīgi, neredzami pirksti, mētādami to te pa kreisi, te pa labi, te baismīgā ātrumā lejup, mēs tomēr saglabājām puslīdz taisnu virzienu. Zem mums tīrumi saplūda ar blīvu meža zaļumu; Eivonas pieteka bezmērķīgi vijās tālumā kā dubļaina lente. Mākoņu ēnas kā dūmi slīdēja pār ielāpu segai līdzīgajiem laukiem, un visa apkaime lejā azskatījās mierīga, rāma un miegaina.
Te piepeši KItons iesaucās: Ak Dievs, kas tad tas?!
Paskatījos uz priekšu pāri viņa plecam un pie apvāršņa ieraudzīju Raiopu meža tumšo malu. Tajā pusē pletās liels mākonis un dīvaina tumsa, it kā virs meža plosītos vētra. Tomēr debesis bija pavisam skaidras, un mākonis bija labi saskatāms tas šķita tikpat gaisīgs un vasarīgs kā visas rietumu puses debesis. Draudīgā pustumsa šķita kāpjam augšup no paša meža biezokņa, un, kamēr mēs tuvojāmies plašajam meža masīvam, šī tumsa itin kā ienāca arī mūsos, viesdama nomāktību un baigas priekšnojautas. Kītons tās izpauda skaļi un pagrieza lidmašīnu pa labi, mezdams līkumu gar meža malu. Paskatījies lejup, ieraudzīju Ozolmāju, nožēlojamu, sakņupušu ēku ar pelēku jumtu un tumšu, drūmu apkārtni; jauno atvašu audze biezā joslā stiepās līdz mājas piebūvei, kurā atradās kabinets.
Pats mežs izskatījās aizaudzis, biezs un naidīgs; nepārtrauktā lapotņu virsma pletās tālumā kā pelēki zaļa jūra, kas vējā viegli viļņojās; kā vienots, organisks veselums mežs šķita nemierīgi elpojam un kustamies zem nevēlamā skatiena no augšas.
Kītons lidoja apkārt Raiopu mežam, turēdamies nelielā attālumā, un man šķita, ka pirmatnējā meža teritorija nav tik ļoti liela, kā sākumā bija licies. Pamanīju mūsu upītes pelēkbrūno, līkumoto stīdziņu, kas brīžiem spoži iemirdzējās saulē. Kādu gabalu varēja redzēt arī upes ceļu pa mežu, bet netālu no malas to skatienam aizsedza koku lapotnes.
Es mēģināšu lidot pāri no austrumiem uz rietumiem, Kītons piepeši paziņoja, lidmašīna sasvērās, mežs zem mana aizrautīgā skatiena sagriezās slīpi un pēkšņi šķita drāžamies man pretī, tad atkal iztaisnojās un plašs un kluss pletās mūsu acu priekšā.
Nākamajā mirklī lidmašīnu sagrāba neganta, nevaldāma vēja brāzma. Neredzams spēks uzsvieda mūs gaisā, paceldams lidmašīnas priekšgalu gandrīz augstāk par asti, un Kītons izmisīgi cīnījās ap vadības svirām, lai izlīdzinātu gaitu. No spārnu galiem un virmojošajiem propelleru apļiem strāvoja dīvaina, zeltaina gaisma, it kā mēs lidotu caur varavīksni. Lidmašīna saņēma triecienu no labās puses un tika spēcīgi grūsta atpakaļ uz mežmalas pusi, klajuma virzienā. Ap kabīni sāka skanēt spokainas, pārdabiskas gaudas. Tās bija tik apdullinoši skaļas, ka Kītona dusmu un izbaiļu kliedzieni, kas caur radioaustiņām sasniedza mani, bija tik tikko sadzirdami.
Līdzko mēs izkļuvām ārpus meža robežām, iestājās relatīvs miers, lidmašīna iztaisnoja gaitu, noslīdēja mazliet lejup, tad sasvērās sāniski jo Harijs Kītons gatavojās otrajam mēģinājumam lidot pār mežu.
Viņš nesacīja ne vārda. Man gribējās kaut ko teikt, taču mēle atteicās klausīt, līdzko pametu skatienu uz draudīgo sienu mums priekšā.
Atkal šis vējš!
Lidmašīna sasvērās, mezdama cilpu virs pirmajiem simt meža jardiem, un gaisma, kas mūs apspīdēja, kļuva spēcīgāka, apņēma spārnus un sīkām zibens šautriņām sāka ņirbēt ap kabīni. Gaudošana kļuva tik spalga, ka es neviļus iekliedzos, un lidmašīnu mētāja tik spēcīgi, ka man likās: teju teju to salauzīs, sasitīs druskās kā bērnu rotaļlietu.
Palūkodamies lejup cauri spokainajai gaismai, es ieraudzīju klajumus, izcirtumus, upi… Tā bija acumirklīga aina, ko tūdaļ pat apslēpa pārdabiskie spēki, kuri to sargāja.