Выбрать главу

Piepeši lidmašīna tika apsviesta otrādi. Skaidri zinu, ka iekliedzos, smagi izslīdēdams no sēdekļa, un tikai biezā ādas josta neļāva man triekties pret lidmašīnas griestiem. Vēl viens kūlenis, vēl… Kītons pūlējās izlīdzināt lidojumu, un viņa spalgajos saucienos skanēja apjukums un dusmas. Gaudošana ārpusē pārtapa dzēlīgos smieklos, un tad nelielā lidmašīna tika spēji aizsviesta atpakaļ klajā vietā, kur tā iztaisnojās un apmeta divas cilpas, nonākdama bīstami tuvu zemei.

Pēc tam tā uzšāvās gaisā un, gluži kā pārbiedēta, palēkdamās aizdrāzās pār birztalām un lauku mājām projām no Raiopu meža. Kad ICītons beidzot bija nomierinājies, viņš pacēlās līdz tūkstoš pēdu augstumam un domīgi nolūkojās tālumā uz mežu pie paša apvāršņa uz drūmības apņemto vietu, kas bija atsitusi visus viņa mēģinājumus to izpētīt.

Es nesaprotu, kāds nelabais to izraisīja, viņš man sacīja gandrīz vai čukstus. Bet šobrīd es negribētu par to domāt. Mums zūd degviela. Acīmredzot bojāta tvertne. Turieties cieši sēdeklī…

Un lidmašīna salēkdamās aizdrāzās dienvidu virzienā, uz nolaišanās vietu, kur Kītons izņēma fotoaparātus un atstāja mani paša ziņā; viņš bija satriekts un, šķiet, vēlējās drīzāk tikt no manis projām.

4

Mana mīlas dēka ar Zaļā meža Gvivenetu sākās nāka­majā dienā negaidīti un dramatiski…

No Maklstonas lidlauka pārrados mājās tikai vakarā, jutos noguris, satriekts un tūdaļ gribēju likties gulēt. Nogu­lēju ilgi, nedzirdēdams modinātāja zvanu, un spēji pamo­dos pusdivpadsmitos nākamajā rītā. Diena bija jauka, kaut gan debesis mazliet apmākušās, un pēc ašām brokastīm es izgāju ārā, devos pāri laukiem un pagriezos paskatīties uz mežu no droša pusjūdzes attāluma.

Tā bija pirmā reize, kad es, stāvēdams uz zemes, redzēju mīklaino tumsu, kas aptvēra Raiopu mežu. Prātoju, vai tā varētu būt izveidojusies nesen vai arī pats esmu bijis tik spēcīgā meža auras varā, ka vienkārši neesmu pamanījis tā dīvaino stāvokli. Devos atpakaļ uz mājas pusi, mazliet drebinādamies savā džemperī un plānajās biksēs, tomēr juzdamies itin patīkami šajās dienās, kad pavasaris pārtapa vasaras sākumā. Impulsa vadīts, sāku iet uz dzirnavu dīķa pusi, uz vietu, kur pēc vairāku gadu prombūtnes pirmoreiz biju sastapis Kristiānu no tā laika bija pagājuši tikai daži mēneši!

Šī vieta mani allaž pievilka, pat ziemā, kad dīķa virsma staignajās malās starp meldriem un niedrēm pārklājās ar ledu. Tagad to klāja putas, tomēr vidū ūdens bija diez­gan dzidrs. Aļģes, kas drīz to piesārņos, vēl nebija izgulējušas ziemas miegu. Tomēr es ievēroju, ka satrunējusī airu laiva, kas agrāk, kopš es to vispār atcerējos, stāvēja piesieta pie pussagruvušās laivu būdas, nekur vairs nav redzama. ApspurusI virve, kas to bija sargājusi intere­santi, no kādām vētrām? rēgojās zem ūdens virsmas, un es nospriedu, ka kaut kad šīs lietainās ziemas laikā satrunē­jusī laiva vienkārši nogrimusi dūņainajā dibenā.

Dīķa tālākajā malā sākās biezs mežs: paparžu, meldru un kazenāju audzes kā žogs vijās starp tieviem, žuburai­niem ozolu stumbriem. Tas bija necaurejams, jo arī paši ozoli auga ļoti purvainā vietā, kur cilvēks nevarēja staigāt.

Aizgāju līdz purva malai, atspiedos pret nolīkušu stum­bru un lūkojos drēgnajā, drūmajā meža tumsā.

Un pēkšņi manā priekšā iznāca kāds cilvēks!

Tas bija viens no abiem sirotājiem, kurus biju sastapis pirms vairākām dienām vīrietis ar garajiem matiem un platajām biksēm. Tagad es redzēju, ka viņš izskatās pēc

Kromvela laika rojālista no septiņpadsmitā gadsimta vidus; līdz jostasvietai viņš bija kails, ja neņem vērā divas uz krū­tīm sakrustotas ādas siksnas, pie kurām bija piestiprināts pulvera rags, ādas maks ar svina lodēm un duncis. Viņa mati bija ļoti cirtaini, tāpat arī bārda un ūsas.

Vārdi, ko viņš man teica, skanēja strupi, gandrīz dus­mīgi, tomēr, tos teikdams, viņš pasmaidīja. Valoda man izklausījās sveša, tomēr vēlāk es aptvēru, ka viņš runājis angliski, tikai ar stipru izloksni. Viņš tika teicis: Tu esi nepiederošā ciltsbrālis, un tas izšķir visu… bet tobrīd es dzirdēju vienīgi svešu skaņu savirknējumu.

Skaņas, akcents, vārdi… Daudz svarīgāk tobrīd bija tas, ka viņš pacēla musketi ar spožu stobru, ar redzamu piepūli atvilka aizslēgu un, turēdams ieroci kaut kur starp vidukli un plecu, izšāva uz mani. Ja tas bija brīdinājuma šāviens, tad viņš bija strēlnieks, ar kuru prasmē varēja mēroties tikai retais. Ja viņš bija gribējis mani nogalināt, tad man patiesi bija laimējies. Lode skāra man galvas vienu pusi. Es kāpos atpakaļ, pacēlis rokas kā aizsargādamies, un ieklie­dzos: Nē! Dieva dēļ!…

Šāviena troksnis bija apdullinošs, bet tas tūdaļ pagaisa belziena izraisītajās sāpēs un nemaņā. Atceros, ka gāzos atmuguriski atpakaļ, gluži kā spēcīgas rokas sviests, un tad mani apņēma un pārklāja dīķa ledainais ūdens. Brīdi valdīja pilnīga tumsa, un, kad atguvos, rīstīdamies riju dzirnavu dīķa netīro ūdeni. Sprauslodams kārpījos pa lipīgo dūksnāju, ūdenszālēm un meldriem, kas tinās apkārt. Kaut kā uzniru virspusē un, rīdams reizē gaisu un ūdeni, sāku neganti klepot.

Tad ieraudzīju garu, rotājumiem ldātu nūju un aptvēru, ka man pretī tiek stiepts šķēpa kāts. Meitenes balss uzsauca kaut ko nesaprotamu, un es apjautu vienīgi paustās emocijas, tomēr pateicīgi pieķēros vēsajam kokam, jopro­jām juzdamies drīzāk noslīcis nekā dzīvs.

Jutu, ka mani izrauj no ūdensaugu pinekļiem. Spēcīgas rokas satvēra mani aiz pleciem un izvilka krastā, un, atbrī­vojis acis no ūdens un dubļiem, es ieraudzīju divus kailus ceļgalus un virs tiem manas glābējas smuidro stāvu, kas liecās man pretī un centās nospiest mani guļus uz vēdera.

-    Man ir labi! es sprauslādams izgrūdu.

-    B'th towethoch! viņa neatlaidās, un rokas sāka spē­cīgi masēt man muguru. Jutu, ka man no iekšām izplūst ūdens. Klepodams atgrūdu ar dīķa ūdeni sajauktus vēmek­ļus, toties beidzot spēju pats apsēsties un atbīdīt viņas rokas.

Joprojām tupēdama, viņa atvirzījās atpakaļ, un, izslau­cījis no acīm netīrumus, es viņu pirmoreiz ieraudzīju pavi­sam skaidri. Viņa raudzījās manī un smīnēja, valdīdama smieklus par manu ērmīgo, netīro izskatu.

-    Te nekā jocīga nav, es teicu, bažīgi skatīdamies viņai garām mežā, taču uzbrucējs bija pazudis. Domas par viņu drīz vien pagaisa, jo es savā priekšā redzēju Gvivenetu.

Viņas seja bija pārsteidzoši skaista, ar bālu ādu, mazliet klāta vasaras raibumiem. Mati viņai bija koši rudi un nekār­tīgā, izjukušā lēveni krita pāri pleciem. Biju iedomājies, ka viņas acis ir koši zaļas, taču tās bija dzelmaini brūnas, un, kamēr viņa uzjautrināta lūkojās manī, es jutu, ka šis ska­tiens mani pievelk, ka mani valdzina ik sīkais vaibsts viņas sejā, mutes pievilcīgais izliekums, sarkanās nekopto matu cirtas, kas krita pāri pierei. Mugurā viņai bija īsa, brūna kokvilnas tunika. Rokas un kājas bija tievas, bet muskuļi stiegraini; stilbus klāja sīkas, gaišas pūciņas, un es ievēroju, ka viņas ceļgali ir pamatīgi saskrambāti. Kājās viņai bija rupji darinātas vaļējas sandales.

Rokas, kuras bija nospiedušas mani zemē un tik spēcīgi izsūknējušas ūdeni no manām plaušām, bija mazas un trauslas, īsi aplauztiem nagiem. Ap locītavām viņai bija melnas ādas aproces, un pie šaurās, dzelzs kniedēm rotātās jostas karājās īss zobens netīri pelēkā makstī.

Tātad šī bija meitene, kuru tik bezpalīdzīgi un bezcerīgi iemīlējis Kristiāns! Skatīdamies uz viņu, juzdams ar viņu tik ciešu saikni, kādu nekad vēl nebiju izjutis, apjauzdams viņas seksualitāti, viņas humoru, viņas spēku, es gluži labi spēju saprast, kāpēc tā noticis.