Chuin atenor! viņa atmeta, nepārprotami noliegdama manis teikto.
Aptinis dvieli ap vidukli, es pastiepu pirkstu uz viņas pusi, pēc tam parādīju uz vannu. Viņa saprata un atbildēja ar citu kustību, divreiz spēcīgi vēzēdama labo dūri pret savu labo plecu, bet neiesizdama pa to.
Viņa aizgāja atpakaļ uz kabinetu, un es brīdi skatījos, kā viņa pāršķirsta vairāku grāmatu lappuses un pēta krāsainās ilustrācijas. Tad apģērbos un devos uz virtuvi, lai izvārītu katliņu zupas.
Pēc brīža dzirdēju, ka vannā tek ūdens. Sekoja neilga šļakstēšana un pa reizei skaņas, kas pauda neizpratni un uzjautrinājumu: pēc visa spriežot, nepazīstamais, slidenais ziepju gabals drīzāk bēga no rokām, nekā veica savu uzdevumu. Ziņkāres vai varbūt seksuālas intereses pārņemts, klusi aizgāju līdz aukstajai telpai un ieskatījos pa durvīm. Viņa jau bija izkāpusi no vannas un vilka mugurā tuniku. Purinādama matus, viņa man skopi uzsmaidīja. No rokām un kājām viņai pilēja ūdens, un viņa sevi uzmanīgi apostīja, tad paraustīja plecus, kā gribēdama sacīt: "Nu, kāda tur starpība?"
Kad pēc pusstundas es viņai piedāvāju bļodiņu šķidras dārzeņu zupas, viņa atteicās ar neuzticīgu, gandrīz aizdomīgu izteiksmi sejā. Pēc tam viņa paostīja katliņu, iebāza tajā pirkstu un, vērodama mani ēdam, bez sevišķas patikas to aplaizīja. Lai kā centos, man neizdevās piedabūt viņu piedalīties šajā pieticīgajā maltītē. Tomēr es labi redzēju, ka viņa ir izsalkusi, un beidzot viņa tomēr nolauza gabalu maizes un apmērcēja to zupas katlā. Visu laiku viņa mani pētoši vēroja; man šķita, ka visuzmanlgāk viņa pēta manas acis.
Beidzot viņa klusi teica: C'cayal cualada… Christian?
- Kristiāns? es atkārtoju, izrunādams šo vārdu tā, kā tas pieņemts. Viņas mutē tas skanēja drizāk kā "Krīsatan", tomēr es to pazinu, un man pārskrēja biedinošas trīsas.
- Christian! viņa atkārtoja un nikni nospļāvās uz grīdas. Viņas acis parādījās mežonīgs skatiens, un viņa pasniedzās pēc sava šķēpa, lai ar rokturi iebakstītu man krūtis. Stiven. Sekoja dompilna pauze. Christian. Viņa papurināja galvu, itin kā izdarījusi kādu secinājumu. C'cayal cualada? Im clathyr?
Vai viņa grib zināt, vai esam brāļi? Es pamāju ar galvu. Esmu viņu pazaudējis. Viņš aizgāja biezoknī. Aizgāja mežos. Dziļumā. Vai tu viņu pazīsti? Pamāju ar roku uz viņas pusi, uz viņas acīm, un teicu: Kristiāns?
Lai gan viņa jau tāpat bija bāla, šis bālums kļuva vēl jaušamāks. Skaidri redzēju, ka viņa jūtas izbiedēta. Christian! viņa izgrūda un veikli, bez piepūles aizmeta šķēpu pāri virtuvei. Tas trāpīja virtuves durvīs un drebēdams palika iedūries kokā.
Piecēlos un izvilku ieroci no durvīm, mazliet sadusmots, ka viņa tik meistarīgi caururbusi koku, atstādama itin prāvu lodziņu uz pagalmu. Viņa mazliet saspringa, kad es izvilku šķēpu un apskatīju nespodro, bet aso asmeni. Tā mala bija izrobota, taču nebija līdzīga lapas malai: katrā asmeņa pusē rindojās atpakaļ atliekti zobi. īru ķelti bija lietojuši draudīgu ieroci, kuru sauca par gae bolga, šķēpu, kuru nekad nedrīkstēja lietot sacīkstēs vai rituālos, jo atliektie zobi izārdīja pretinieka iekšas. Varbūt Anglijā vai kādā citā ķeltu apvidū, no kura bija cēlusies Gviveneta, šādi goda apsvērumi ieroču lietojumā netika ievēroti.
Rokturis bija izrakstīts ar sīkām līnijām dažādos leņķos. Sapratu, ka tas ir ogams. Biju dzirdējis par šo seno īru alfabētu, taču neko tuvāk par to nezināju. Pārlaidu iegriezumiem plaukstu un jautāju: Gviveneta?
Viņa atbildēja: Guiwenneth mech Penn Ev. Tas izskanēja ar lepnumu. Droši vien "Penn Ev" ir viņas tēva vārds, es nodomāju. Gviveneta, Penna Eva meita?
Atdevu viņai šķēpu un piesardzīgi pasniedzos pēc makstī noglabātā zobena. Viņa atvirzījās no galda, uzmanīgi vērodama mani. Maksts bija darināta no cietas ādas, un tajā bija iestrādātas ļoti plānas metāla josliņas, kas gandrīz izskatījās ieaustas pamatmateriālā. To rotāja bronzas kniedes, bet abas puses bija sasaistītas kopā ar resnu ādas auklu. Pats zobens izskatījās pilnīgi pēc lietišķa priekšmeta; rokturis tam bija no kaula, apvilkts ar apstrādātu dzīvnieka ādu. Arī to klāja bronzas kniedes, kas darīja ērtāku roktura satvērienu. Ierasto roktura pogu te gandrīz nevarēja manīt. Asmens bija no spoža metāla, varbūt astoņpadsmit collas garš. Roktura tuvumā tas bija šaurs, bet tālāk sasniedza četru vai piecu collu platumu, un gala sašaurinājums beidzās ar asu smaili. Skaists ierocis ieapaļām līnijām. Un uz asmens varēja redzēt sakaltušu asiņu pēdas, kas liecināja par tā biežu izmantojumu.
Iebāzu zobenu atpakaļ makstī, tad sameklēju slotu skapī pats savu ieroci šķēpu, ko biju pagatavojis no nomizota un rupji aptēsta zara un lielas, asas krama šķēpeles ar smaili galā. Viņa paskatījās uz to un tūlīt sāka skaļi smieties, itin kā neticīgi purinādama galvu.
-Ja gribi zināt, es ar to ļoti lepojos, es teicu, tēlodams sašutumu. Aptaustīju aso akmens smaili. Gvivenetas smiekli bija gaiši un nepiespiesti un pauda patiesu uzjautrinājumu par manu nepārliecinošo aizstāvēšanos. Tad viņa tā kā nokaunējās un aizsedza muti ar plaukstu, tomēr pleci viņai joprojām drebēja smieklos. Es ilgi pūlējos, kamēr to dabūju gatavu. Un pārsteidzu pats sevi.
- Peth'n plantyn! viņa ķiķinādama teica.
- Kā tu uzdrošinies! es atcirtu un nākamajā bridi izdarīju kaut ko ļoti muļķīgu.
Man vajadzēja paredzēt, kā tas var beigties, taču rāmā, rotaļīgā noskaņa vedināja uz pašpārliecinātu rīcību. Zemā tvērienā pastiepis šķēpu uz priekšu, es tēloju, ka uzbrūku viņai, sak, gan es tev parādīšu…
Viņas reakcija bija zibenīga. Jautrais mirdzums acīs un sejā izzuda, un tā vietā uzplaiksnīja negants, nikns spīvums.
Izdvesusi kaut ko līdzīgu uzbrukuma saucienam, viņa divas reizes trieca ar savu šķēpu pa manu teatrālai rotaļlietiņai līdzīgo ieroci; cirtieni bija mežonīgi un apbrīnojami spēcīgi, turklāt divreiz ašāld par manu māņu kustību.
Pirmais trieciens nolauza ierocim asmeni un gandrīz izsita rokturi no mana tvēriena, pēc otrā salūza koks un šķēpa paliekas aizlidoja pāri virtuvei. No sienas plauktiņa nokrita vairāki katli un šķindēdami uzgāzās virsū traukiem un bļodām.
Tas notika tik ātri, ka es nepaguvu attapties. Abi stāvējām pietvīkuši, pavērtām mutēm, platām acīm raudzīdamies viens otrā, un viņa izskatījās tikpat satriekta kā es.
- Piedod, lūdzu, es teicu, mēģinādams uzlabot noskaņu. Gviveneta nedroši pasmaidīja. Guirinyn, viņa nomurmināja, un arī tas izklausījās pēc atvainošanās; pacēlusi notriekto šķēpa augšdaļu, viņa to pasniedza man. Paņēmu akmens asmeni, pie kura joprojām turējās koka roktura gabals, paskatījos uz to, savilku nelaimīgu seju, un nākamajā brīdī mēs abi sākām jautri un nevaldāmi smieties.
Tad viņa piepeši savāca visas savas lietas, aizsprādzēja jostu un devās uz pagalma durvīm.
- Neej projām! es teicu, un šķita, ka viņa nojauš manu vārdu nozīmi; brīdi vilcinājusies, viņa atbildēja: Michag ovnarrana! (Vai tas nozīmēja man jāiet?) Tad, noliektu galvu un skrējienā saspringtu ķermeni, viņa viegli aizsteidzās uz meža pusi. Pirms ieniršanas krēslainajā biezoknī viņa pamāja man ar roku un izkliedza kaut ko līdzīgu dūjas saucienam.
Tovakar es aizgāju uz kabinetu un izvilku tēva appluinīto, nobružāto piezīmju kladi. Atvēru to uz labu laimi, taču nespēju uztvert lasīto daļēji droši vien skumjās noskaņas dēļ, kas piepeši bija pārņēmusi šo krēslas stundu. Māja bija nomācoši klusa, un tomēr tajā vēl šķita atbalsojamies Gvivenetas smiekli. Viņa it kā bija visur, un reizē viņas nebija nekur. Un viņa bija izgājusi ārpus laika, ārpus pagājušajiem gadiem, ārpus iepriekšējās dzīves, kas bija ritējusi šajā klusajā istabā.