- Vai es drīkstētu tajā ieskatīties?
- Lūdzu, ja vēlaties. Mani tā neinteresē. Un, ja atrodat kaut ko derīgu, varat uz laiku to paņemt, tikai iepriekš parādiet visu man.
Viņa devās man pa priekšu augšup uz otro stāvu, pēc tam gabaliņu gājām pa tumšu gaiteni, kura puķainās tapetes bija pa daļai atlimējušās. Pie sienām karājās noputējušas bildes, galvenokārt Matisa un Pikaso darbu izplūdušas reprodukcijas. Paklājs bija pamatīgi izdilis.
Annas tēva kabinets atradās gaiteņa galā, un no tā pavērās skats uz Oksfordu. Cauri netīrajiem mežģīņu aizkariem varēju saskatīt Svētās Marijas katedrāles smaili. Sienas bija tā apkrautas grāmatām, ka griestu apmetumā virs piekaramajiem plauktiem varēja redzēt plaisas. Rakstāmgalds bija pārklāts ar baltu papīru, tāpat arī pārējās mēbeles, bet grāmatas klāja pamatīgu putekļu kārta. Pie vienas sienas bija sakrautas kartes, shēmas un botāniskas skices. Skapis bija līdz pēdējai iespējai piedzīts ar piezīmju kladēm un pārsietām vēstuļu pakām. Šis bija pilnīgs pretstats mana tēva kabinetam ar tā pedantiski rūpīgo kārtību, un juceklīgi pieblīvētā darba un intelekta mītne mani mulsināja un neļāva uzsākt iecerētos meklējumus.
Anna Heidena bridi vēroja mani, un viņas acis aiz biezajām brillēm izskatījās šauras un nogurušas. Es jūs pagaidām atstāšu, pēc brīža viņa teica, un es dzirdēju viņas soļus aizskanam lejup pa kāpnēm.
Sāku vilkt vaļā atvilktnes, šķirstīt grāmatas, pacilāju pat paklāju malas, lai pārliecinātos, vai zem tiem neslēpjas vaļīgi grīdas dēļi. Pārmeklēt visu šo istabu būtu pārliecīgs darbs, un pēc stundu ilgiem pūliņiem man vajadzēja atzīt, ka esmu cietis neveiksmi. Tēva drauga kabinetā nebija nedz trūkstošo dienasgrāmatas lappušu, nedz paša Vinna-
Džonsa rakstītu piezīmju. Vienīgā saikne ar mitago mežu bija dīvaina, gandrīz vai frankenšteiniska ierīce acīmredzot Vinna-Džonsa "pieres tilts". Šis izgudrojuma komplekts ietvēra austiņas, vadu kamolus, vara stieples, masīvas automašīnu baterijas, krāsainus stroboskopisku apgaismojumu diskus un ķimikāliju pudeles ar kodīgu smaku un šifrētiem apzīmējumiem. Tas viss bija sabāzts lielā koka lādē un pārklāts ar biezu audumu. Lāde bija veca, un to rotāja sarežģīti raksti. Lādi pamatīgi iztaustījis un nopētījis, es atklāju tajā slepenu nodalījumu, taču tas bija tukšs.
Cik klusi vien iespējams, es izstaigāju pārējo mājas daļu, ieskatīdamies visās istabās pēc kārtas un mēģinādams uzminēt, vai Vinns-Džonss varētu būt iekārtojis kādā no tām slēptuvi ārpus sava kabineta. Tāds iespaids man neradās, es jutu vienīgi drēgnuma smaku, kas cēlās no miklām drēbēm un mitruma bojātām lēta iesējuma grāmatām, un visam pāri neizmantota un nekopta īpašuma visaptverošo, nomācošo gaisotni.
Atgriezos apakšstāvā. Anna Heidena tikko manāmi pasmaidīja. Vai kaut ko atradāt?
- Diemžēl ne.
Viņa domīgi pamāja ar galvu, tad pavaicāja: Ko īsti jūs meklējāt? Vai dienasgrāmatu?
- Tādai taču vajadzēja būt. Kaut kādām piezīmēm ar gadiem un datumiem. Neko tādu neatradu.
- Neatceros, ka būtu redzējusi kaut ko tamlīdzīgu, sieviete joprojām domīgi teica.
- Patiesībā tas ir savādi.
- Vai viņš jums kādreiz stāstīja par savu darbu? es apjautājos, apsēdies uz atpūtas krēsla paroces. Anna Heidena pārmeta vienu kāju pāri otrai un nolika žurnālu sev blakus.
- Kaut kādas blēņas par izmirušiem dzīvniekiem, kuri it kā mītot dziļākajos mežu biezokņos. Kuiļi, vilki, lāči… Viņa vēlreiz pasmaidīja. Laikam jau viņš pats tam ticēja.
- Arī mans tēvs tam ticēja, es piebildu. Bet mana tēva piezīmes ir pa daļai saplēstas. Trūkst vairāku lappušu. Biju cerējis, ka varbūt tās ir noslēptas šeit. Kas notika ar vēstulēm, kuras pienāca pēc jūsu tēva pazušanas?
- Es jums parādīšu. Viņa piecēlās, un es devos viņai līdzi uz priekšējo istabu; tajā līdzās citām drūma, smagnēja izskata mēbelēm un dažādiem rotājumiem, starp kuriem dažs bija itin pievilcīgs, slējās liels, augsts skapis.
Tas bija tikpat piekrauts kā kabineta skapis augšstāvā, un daudzi piezīmju bloknoti pat nebija izsaiņoti, arī avīžu kaudzes gulēja necilātas un pārsietas ar auklu. Es tās glabāju. Dievs vien zina, kāpēc. Varbūt vēlāk aiznesīšu uz koledžu. Lielas jēgas neredzu. Te ir tās vēstules…
Blakus piezīmju kladēm slējās milzīga vēstuļu kaudze; visas vēstules bija rūpīgi atgrieztas un izlasītas, un to acīmredzot bija darījusi bēdu sagrauztā meita. Varbūt tur ir kaut kas no jūsu tēva. Es nudien neatceros… Pieliekusies viņa izvilka vēstuļu kaudzi un ielika to man rokās. Aizstreipuļoju ar pamatīgo nastu līdz viesistabai un veselu stundu pētīju visus atrodamos rokrakstus. Nekā tur nebija. No ilgās sēdēšanas man smeldza mugura, un putekļu un pelējuma smaka sāka nepatīkami šķebināt.
Nekas te nebija izdarāms. Uz kamīna malas istabas klusumā dobji tikšķēja pulkstenis, un es jutu, ka pārāk ilgi izmantoju sev atvēlēto viesmīlību. Parādīju Annai Heidenai kādu saturā nenozīmīgu lappusi no tēva agrākajiem dienasgrāmatas ierakstiem. Šis ir diezgan zīmīgs rokraksts. Ja jums gadītos nejauši uziet kādas atsevišķas lapas vai klades… Es būtu jums ļoti pateicīgs.
-Ļoti labprāt jums palīdzētu, mister Hakslij. Viņa pavadīja mani līdz durvīm. Ārā joprojām lija, un viņa man palīdzēja dabūt mugurā smago lietusmēteli. Tad, bridi sastomījusies, viņa jautāja: Vai jūs kādreiz sastapāt manu tēvu, kad viņš bija aizbraucis pie jums?
- Es toreiz biju vēl mazs. Drusku atceros viņu no trīsdesmitajiem gadiem, bet viņš nekad nesarunājās ar mani vai brāli. Tiklīdz satikās ar manu tēvu, tūlīt abi devās uz mežu meklēt tos mistiskos dzīvniekus…
- Herifordšīrā. Kur jūs tagad dzīvojat… Skatienā, ko viņa man uzmeta, jautās sāpes. Es to nezināju. Mēs neviens nezinājām. Kaut kas vienā brīdī iespējams, tais pašos trīsdesmitajos gados stipri pārvērta viņu. Man viņš vienmēr palika tuvs. Viņš man uzticējās, uzticējās manai mīlestībai pret viņu. Bet nekad man neko nestāstīja, neko nedarīja zināmu. Mēs vienkārši… jutāmies tuvi. Es jūs apskaužu par tām reizēm, kad redzējāt viņu. Kaut man būtu iespējams, tāpat kā jums, kavēties atmiņās par to, ko viņš darīja, ko tik ļoti gribēja darīt… vienalga, vai tas saistīts ar mistiskiem zvēriem vai ko citu. Tā dzīve, pēc kuras viņš alka, tika atrauta ģimenei…
- Man bija tāpat, es saudzīgi teicu. Mana māte mira ar sirdskaiti, un mēs ar brāli bijām izstumti no viņa pasaules. No mana tēva pasaules.
- Tātad mēs abi acīmredzot esam zaudētāji.
Es pasmaidīju. Droši vien jums vajadzēja zaudēt vairāk nekā man. Ja jūs kādreiz vēlētos redzēt Ozolmāju, dienasgrāmatu, to vietu, kur…
Viņa steigšus papurināja galvu. Laikam man nebūtu drosmes, mister Hakslij. Tomēr paldies jums. Tikai es iedomājos… no tā, ko jūs teicāt…
Viņa tik tikko spēja parunāt. Pustumšajā gaiteni, kur augstu virs durvīm pa iekrāsotā stikla lodziņu vienmuļi grabināja lietus, viņas acis aiz briļļu stikliem izskatījās neparasti platas, un tajās dega raižpilns jautājums.
Ko jūs iedomājāties? es pārjautāju, un, gandrīz nevilcinādamās, Anna Heidena noprasīja: Vai viņš ir mežā?