Brīdi apstulbis klusēju, tad sapratu viņas vārdu jēgu. Tas ir iespējams, es atbildēju. Ko lai viņai saku? Kā lai paskaidroju savu domu, ka aiz meža ārējās malas, pašos biezokņa dziļumos, atrodas kaut kas tāds, kas nepakļaujas ticībai vai neticībai? Viss ir iespējams.
6
Devos projām no Oksfordas vīlies, salijis un ļoti noguris. Mājupceļš bija izcili neveiksmīgs: viens vilciens tika atcelts, un satiksmes nosprostojuma dēļ autobuss vairāk nekā pusstundu nostāvēja uz šosejas netālu no Vitnijas. Par laimi, pierima lietus, tomēr debesis joprojām palika draudīgi apmākušās, un pūta vējš vasaras sākumam visai nepatīkams laiks.
Ozolmājā atgriezos tikai sešos vakarā un tūlīt redzēju, ka man ir viesis: pagalma durvis bija līdz galam vaļā un kabinetā dega gaisma. Pieliku soli, tomēr uz sliekšņa apstājos un bažīgi paskatījos apkārt, vai kaut kur neglūn mans aizrautīgais šāvējs vai cits vardarbīgi noskaņots mitago. Bet nē, tai jābūt Gvivenetai. Durvis bija atlauztas ar spēku, un ap rokturi noberzta krāsa tur acīmredzot vairākkārt atsities viņas ierocis. Mājas iekšienē, šķiet, jutu viņas pazīstamo, sīvo, satraucošo smaržu. Vajadzēs viņu piedabūt biežāk iet vannā.
Piesardzīgi iedams caur istabām, saucu viņas vārdu. Kabinetā viņas nebija, tomēr es atstāju gaismu iedegtu.
Izdzirdis kustību kaut kur augšā, satrūkos un atkal izgāju gaitenī. Gviveneta?
- Nu jūs mani pieķērāt okšķera lomā, izdzirdu Harija Kītona balsi, un viņš parādījās kāpņu galā, ar samulsušu smaidu cenzdamies slēpt neveiklību. Es ļoti atvainojos! Bet durvis patiešām bija vaļā!
- Es domāju, ka te ir kāds cits, atbildēju. Šai mājā nav nekā liela, ko redzēt.
Atnācējs nokāpa lejā, un mēs iegājām viesistabā. Vai tad, kad jūs atnācāt, šeit kāds bija?
-Jā, tikai es nezinu, kas. Pienācu pie mājas no ceļa puses, klauvēju pie galvenajām durvīm, bet man neviens neatbildēja. Tad gāju apkārt uz pagalmu un redzēju, ka durvis vaļā, iekšā tāda jocīga smaka, un re, kas te… Viņš pamāja ar roku apkārt istabai, kurā mēbeles bija izgrūstītas no vietas, plauktu saturs izgāzts uz grīdas, grāmatas un citi priekšmeti sasviesti juku jukām. Tā es nemēdzu izrīkoties, viņš ar smaidu noteica. Kad iegāju kabinetā, dzirdēju kādu izskrienam no mājas, bet neredzēju, kas tas ir. Domāju, uzkavēšos, kamēr jūs pārnāksiet mājās.
Piekopām istabu, tad apsēdāmies pie galda. Bija vēss, tomēr nolēmu kamīnu atstāt nekurtu. Kītons pamazām nomierinājās; apdeguma rēta sejā, kas mulsuma brīdī bija manāmi pietvīkusi, kļuva arvien bālāka un mazāk jaušama, tomēr runādams viņš ar kreiso roku nervozi slēpa zodu. Nodomāju, ka viņš izskatās noguris un nav tik mundrs un enerģisks kā todien, kad tikāmies Maklstonas lidlaukā. Mugurā viņam bija stipri saburzīts ikdienas apģērbs. Kad viņš sēdās pie galda, ievēroju, ka viņam pie jostas ir maksts ar pistoli.
- Pirms dažām dienām es attīstīju fotouzņēmumus, ko izdarīju tajā lidojumā. Viņš izvilka no kabatas sarullētu tīstokli, atritināja to un izņēma vairākus uzņēmumus žurnāla lapas lielumā. Es gandrīz biju piemirsis šo lidojuma daļu fotografēšanu no gaisa. Pēc tās vētras, kādu mēs toreiz piedzīvojām, neticēju, ka būs kaut kas izdevies, bet maldījos.
Piebīdot attēlus man tuvāk, viņam sejā pazibēja tāds kā iebiedēts, tramīgs skatiens. Man ir labas kvalitātes aparāts ar lielu asumu. Un smalkgraudaina Kodaka filmiņa, tā ka varēju krietni palielināt…
Viņš nenovērsa skatienu no manis, kamēr es pētīju miglainās, dažviet izplūdušās un dažviet ļoti asi iezīmētās mitago meža ainas.
Redzamas bija galvenokārt koku virsotnes un izcirtumu vietas, tomēr es sapratu, kāpēc viņš ir tik samulsis, varbūt satraukts. Ceturtajā uzņēmumā, kas bija izdarīts, kad lidmašīna sasvērās uz rietumu pusi, fotoaparāts bija panorāmējis meža platību ar nelielu ieskatu dziļumā, un tajā bija redzams izcirtums ar lielu, laikazoba nodeldētu akmens celtni, kuras atsevišķas daļas pacēlās līdz pat koku lapotnēm.
- Ēka, es gluži nevajadzīgi noteicu, un Harijs Kītons piebilda: Tur ir arī palielinājums…
Nākamais uzņēmums, stipri izplūdis lielā palielinājuma dēļ, rādīja būvi tuvplānā: meža klajumā slēpās ēka un tornis, un tiem blakus bija redzami vairāki stāvi. Pateikt varēja vienīgi to, ka tie ir cilvēku stāvi, sīkākas detaļas nebija saskatāmas; balti un pelēki, tiklab vīriešu, kā sieviešu apveidi šķita ejam apkārt tornim, un divi no tiem it kā mēģināja kāpt augšup pa pussagruvušo sienu.
- Izskatās pēc viduslaiku celtnes, Kītons domīgi teica. Piebraucamais ceļš varbūt apauga ar mežu, un klajums tika nošķirts no pasaules…
Mazāk romantisks, bet ticamāks minējums bija tas, ka šī būve ir Viktorijas laika mākslīgās drupas, ko cēla vairāk kaprīžu nekā pamatotu iemeslu dēļ. Taču šādas mākslīgas būves parasti cēla kalnu virsotnēs, tās bija augstas, un ekscentriskais, bagātais vai gluži vienkārši garlaikotais īpašnieks no tām varēja pārredzēt apkaimi tālāk par savas grāfistes robežām.
Ja fotoattēlā redzama šāda mākslīga pagātnes būve, tad tā uzcelta apbrīnojami nepiemērotā vietā.
Pievērsos nākamajam uzņēmumam. Tajā bija redzama upe, kas līkumodama vijās caur biezi saaugušiem kokiem; skatā no augšas bija labi pārredzama gultnes pārtrauktā meža josla. Divās vietās, ārpus fokusa, ūdens spoži mirdzēja un upe izskatījās plata. Vai tā patiešām ir Spītniece? Man negribējās ticēt savām acīm. Es esmu palielinājis arī vairākas upes daļas, Kītons klusi teica, un, pievērsies norādītajiem attēliem, es atkal ieraudzīju mitago apveidus.
Ari tie bija izplūduši, bet diezgan skaidri varēja izšķirt piecus stāvus, kas brida pār nofotografēto upes daļu. Virs galvas tie turēja kaut kādus priekšmetus varbūt ieročus, varbūt vienkārši nūjas. Tie bija tikpat blāvi un neskaidri kā ezera briesmoņa fotoattēls, ko man reiz bija gadījies redzēt, un ļāva tikai aptuveni nojaust apveidus un kustību.
Un tie brida pār Spītnieci!
Pēdējais fotoattēls bija pats dramatiskākais no visiem. Tajā bija redzams tikai mežs. Tikai? Nē, arī kaut kas cits, un tobrīd es nevēlējos pat minēt, ko nozīmē uztvertā parādība un kādi spēki to izraisījuši. Kītons paskaidroja, ka šis uzņēmums ticis par maz apgaismots. Šī nelielā kļūme, kuras cēloni viņš nekādi nevarēja izskaidrot, bija ļāvusi uztvert līkumotās enerģijas šautras, kas izplūda no plašā meža klajuma. Tās bija dīvaini baisas un it kā noslēpumaini taustīja sev ceļu… Saskaitīju divdesmit šādus veidojumus, kas mazliet atgādināja viesuļvētras virpuļus, taču stiepās šaurākās joslās un, iznirdami no apakšā paslēptās zemes, itin kā mutuļoja un mezglojās. Tuvākie virpuļi nepārprotami stiepās pretī lidmašīnai, cenzdamies aptvert nevēlamo viesi… atbrīvoties no tā.
- Tagad es zinu, kas tas par mežu, Kītons teica, un, pārsteigts par šiem vārdiem, es paskatījos uz viņu. Viņš uzmanīgi vēroja mani. Viņa sejā jautās kaut kas tuvs triumfam un reizē kaut kas varbūt pat no šausmām. Apdeguma rēta bija tumši pietvīkusi un tāda kā savilkusies, darīdama seju gandrīz greizu. Uzlicis plaukstas uz galda, viņš saliecās uz priekšu.
- Es meklēju šādu vietu jau kopš kara beigām, viņš turpināja. Pēc dažām dienām es pats būtu aptvēris, kādas dabas ir šis Raiopu mežs. Biju jau saklausījies nostāstus par kaut kādu spoku mežu šajā apkārtnē… Tieši to es meklēju.
- Spoku mežu?
- Jā, viņš ātri teica. Tāds bija Francijā. Tur, kur mani notrieca zemē. Tas nelikās tik draudīgs, bet citādi bija tāds pats.