Paskatījos uz viņu un pasmējos. Drīzāk es maksāšu jums… lai jūs par visu šo nerunātu. Nav patīkami jums to stāstīt, bet mūsu šīvakara pavāre neatzīst tradicionālo šķiņķi vai ceptas aknas, varbūt pat nav par tiem dzirdējusi. Iespējams, viņa mums cels priekšā uz iesma ceptu mežakuili.
Kītons, gluži saprotams, sarauca pieri. Kuili? Tie taču ir izmiruši.
- Bet Raiopu mežā dzīvo kā senāk. Un lāči tāpat. Kā jums patiktu lāča gurna gabals, pildīts ar jauna vilcēna gaļu?
- Ne visai, lidotājs atbildēja. Vai jūs jokojat?
- Nesen es viņai piedāvāju parastu dārzeņu sautējumu. Viņai tas likās pretīgs. Man gluži bail domāt, ko viņa uzskatīs par labu ēdamo…
Bet, kad es slepus ieskatījos virtuvē, redzēju, ka tik eksotisks mielasts kā brūnā lāča cepetis mums tomēr nav paredzēts. Virtuves galds bija viscaur notriepts asinīm, tāpat kā viņas pirksti, kurus viņa laizīja tikpat omulīgi, kā es varētu laizīt savējos, ja tie būtu apmērcēti medū vai mērcē. Kautķermenis bija tievs un garš. Trusis vai varbūt zaķis. Gviveneta bija uzlikusi vārīt katlu ar ūdeni. Uz galda gulēja rupjos gabalos sagriezti dārzeņi, un viņa, laizīdama asinīm notraipītās rokas, pētīja kārbiņu ar sāli. Beigu beigās maltīte izdevās itin garšīga, kaut ari diezgan nepievilcīga. Gviveneta uzlika truša ķermeni galdā nesadalītu, ar visu galvu, tikai viņa bija sadauzījusi galvaskausu, lai izceptos ari smadzenes. Tās viņa ar nazi izurbināja ārā un sadalīja trijās daļās. ICītona atsacīšanās no savas tiesas bija līdz asarām uzjautrinoša norise, kurā pūles būt pieklājīgam jaucās ar paniku, turklāt to visu vēl vajadzēja ietērpt kaut cik saprotamā izteiksmē.
Gviveneta ēda ar pirkstiem un savu īso nazi izmantoja, lai atgrieztu gabalus no apbrīnojami gaļīgā truša. Dakšiņas viņa nicinoši nosauca par "R'vannith", tomēr piekrita vienu izmēģināt un tūdaļ prata novērtēt tās priekšrocības.
- Kā jūs tiksiet atpakaļ uz lidlauku? es vēlāk jautāju Kītonam. Vakars bija vēss, un Gviveneta bija iekūrusi kamīnu, kurā sprēgāja bērza malka. Ēdamistabā valdīja mājīga savrupības noskaņa. Meitene sakrustotām kājām sēdēja kamīna priekšā un raudzījās liesmās. Kītons bija palicis savā vietā pie galda un brīžiem pētīja fotoattēlus, brīžiem ar tādu pašu interesi lūkojās savādās meitenes mugurā. Es sēdēju uz grīdas, atspiedies pret atzveltnes krēslu un izstiepis kājas Gvivenetai aiz muguras.
Pēc brīža viņa atlaidās atpakaļ, atspiezdamās ar elkoņiem man pret ceļiem, un pastiepa labo roku, viegli aizskardama manu potīti. Mati un āda viņai mirdzēja uguns gaismā. Viņa bija dziļi iegrimusi domās un izskatījās skumja.
Mans jautājums Kītonam skarbi pārtrauca dompilno, kluso noskaņu. Gviveneta uzslējās sēdus un paskatījās uz mani; viņas seja bija svinīgi nopietna un acis gandrīz skumjas. Kītons piecēlās un paņēma no atzveltnes savu mēteli. -Jā, ir jau vēls…
Es jutos samulsis. Tas nebija mājiens, ka jāiet projām. Jūs varat palikt tepat. Mājā vietas ir diezgan.
Viņš savādi pasmaidīja, pamezdams skatienu uz meiteni. Nākamreiz es varbūt izmantošu jūsu piedāvājumu. Bet rīt man agri jābūt darbā.
- Bet kā jūs tiksiet mājās?
- Tāpat kā tiku šurp. Ar motociklu. Es to noliku jūsu malkas šķūni, lai nesalist.
Pavadīju viņu līdz durvīm. Pirms šķiršanās viņš man teica, lūkodamies uz meža malu: Es atnākšu atkal. Ceru, ka jums nebūs iebildumu… Man noteikti jānāk šurp atkal.
- Kad vien vēlaties, es atbildēju. Pēc dažām minūtēm atskanēja motocikla troksnis, un Gviveneta satrūkās, salēcās un veltīja man izbiedētu, jautājošu skatienu. Pasmaidīju un paskaidroju viņai, ka tas ir tikai Kītona braucamais. Pēc brīža svešādais troksnis izgaisa tālumā, un Gviveneta nomierinājās.
7
Šajā pievakarē starp mums bija izveidojusies kāda īpaša tuvības saikne, kas atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Mana sirds stipri dauzījās, seja tvīka, domas neapvaldīti šaudījās kā pusaudzim. Meitene, kura klusi sēdēja man blakus uz grīdas, viņas skaistums, viņas spēks, viņas skumjais izskats tas viss manī izraisīja haotisku jūtu brāzmu. Lai apvaldītu vēlēšanos pastiepties, apskaut viņas plecus un neveikli mēģināt viņu noskūpstīt, man vajadzēja cieši ieķerties krēsla parocēs un stingri piespiest kājas pie paklāja.
Šķiet, viņa nojauta manu mulsumu. Viņa tikko jaušami pasmaidīja, nedroši paskatījās uz mani un atkal pievērsa skatienu ugunij. Pēc brīža viņa atlaidās atpakaļ un atspieda galvu pret maniem saslietajiem ceļgaliem. Es noglaudu viņas matus vispirms atturīgi, tad mazliet drošāk. Gviveneta nepretojās. Noglāstīju viņas seju, pārlaidu pirkstus biezajām, sarkanajām cirtām un jutu, ka mana sirds teju teju izlēks no krūtīm.
Patiesībā es domāju, ka šonakt viņa paliks gulēt pie manis, taču ap pusnakti viņa klusi aizslīdēja projām, neteikusi ne vārda un nepaskatījusies uz mani. Istaba bija auksta, uguns izdzisusi. Varbūt viņa bija gulējusi, balstīdamās pret mani. Kājas man bija notirpušas, vairākas stundas atrazdamās vienā un tai pašā stāvoklī. Nebiju gribējis viņu traucēt ar savu sakustēšanos un atļāvos vienīgi vieglus glāstus. Un piepeši viņa strauji piecēlās, sakārtoja savu jostu un ieročus un aizsteidzās projām. Es paliku sēžam turpat un kaut kad agri no rīta segas vietā uzvilku sev virsū biezo galdautu.
Nākamajā dienā viņa atgriezās neilgi pēc pusdienlaika. Viņas izturēšanās bija pabikla un atsvešināta; viņa vairījās no mana skatiena un neatbildēja uz maniem jautājumiem. Nolēmu darīt savus ierastos ikdienas darbus: uzkopu māju un sāku labot salauztās pagalma durvis. Droši vien citkārt es to nebūtu darījis, bet man negribējās staigāt pakaļ Gvivenetai, kura, domās iegrimusi, klīda apkārt pa māju.
- Vai tu gribi ēst? es vēlāk pajautāju. Tobrīd viņa stāvēja pie mana guļamistabas loga un skatījās ārā; izdzirdusi jautājumu, viņa pasmaidīja un pagriezās pret mani. Es gribu ēst, viņa teica ar neparastu akcentu un pilnīgi bez kļūdām.
- Tu labi apgūsti manu valodu, es ar uzsvaru teicu, taču to viņa nesaprata.
Šoreiz viņa bez mana pamudinājuma piepildīja vannu un bridi plunčājās vēsajā ūdenī, spiezdama starp pirkstiem mazo ziepju gabaliņu un kaut ko klusi murminādama, brīžiem pat klusi iesmiedamās. Vēlāk viņa pat ēda aukstā šķiņķa salātus, ko es pagatavoju.
Tomēr kaut kas nebija tā, kā vajag, un es ar savu naivumu un pieredzes trūkumu nespēju saprast, kas tas ir. Viņa apzinājās manu tuvumu, tas bija viegli apjaušams, un es jutu ari to, ka viņa tiecas pēc manis. Bet kaut kas viņu atturēja.
Vēlāk vakarā viņa pārlūkoja un pārcilāja neizmantoto guļamistabu skapju saturu un izvilka dažus Kristiāna apģērba gabalus. Nometusi savu tuniku, viņa uzvilka baltu kreklu bez apkaklītes un smiedamās izpleta rokas. Krekls viņai bija krietni par lielu, tas sniedzās gandrīz līdz ceļiem, un piedurknes apslēpa visu roku. Atlocīju tās vajadzīgajā garumā, un viņa savēcināja rokas kā putns spārnus un līksmi iesmējās. Tad viņa atkal aizskrēja pie skapja un sadabūja pelēkas flaneļa bikses. Tās mēs uzrotījām viņai līdz potītēm un viduklī apsējām ar rītasvārku jostu.
Šajā nepiemērotajā ietērpā viņa, šķiet, jutās ļoti ērti. Tiesa, viņa izskatījās kā bērns, kas pa pusei pazudis kuplās klauna drānās, bet šādās kategorijās viņa neprata domāt. Tieši tāpēc, ka izskats viņai nedarīja raizes, viņa jutās laimīga. Nodomāju, ka varbūt, uzvilkusi drēbes, ko uzskata par manējām, viņa jūtas man tuvāka.
Vakars bija silts, vasarīgāks nekā citkārt, un mēs izgājām pastaigāties gar krēslas apņemto māju. Gvivenetu ļoti ieinteresēja biezi saaugušās atvašu joslas, kas tagad ietvēra māju no visām pusēm un kuploja zālienā aiz kabineta. Viņa vijīgi slīdēja caur šīm jauno ozolu audzēm, ļaudama rokām skart un liekt lokanos stumbrus, glāstīdama tos, aiztikdama mazos, jaunos pumpurus. Es gāju viņai nopakaļ, skatīdamies, kā vieglais vakara vējš plivina plato kreklu un apbrīnojami kuplos matu viļņus.