Gviveneta iegāja krēslainajā meža mājokli un, pastiepusi roku, pieskārās vienam no trīcošajiem zariem. Šķita, ka visa telpa nodreb no šī pieskāriena, tomēr šobrīd māju bija pārņēmis miers. Itin kā… itin kā mežs, sagrābis māju savā varā un padarījis to par daļu no savas auras, būtu zaudējis kareivīgo noskaņojumu un pakļaušanas tieksmi.
Kabinetā elektriskais apgaismojums vairs nedarbojās. Joprojām pārsteigts par notikušo, sekoju Gvivenetai tumšajā, spokainajā kambarī, lai paņemtu tēva piezīmes un dienasgrāmatu. Varu apzvērēt, ka brīdī, kad vilku ldades un papīrus ārā no atvilktnes, kāds ozola zars noliecās un pieskārās maniem pirkstiem. Es tiku vērots un vērtēts. Istaba bija auksta. Zemes pikas krita man matos, sadrupa sīkos gabaliņos uz grīdas, un, kad tām pieskārās manas kailās pēdas, tās dedzināja ādu.
Visa telpa šalkoja… nē, sačukstējās. Aiz stiklotajām durvīm, kuras joprojām bija neskartas, cieši blīvējās ozolu atvases, tagad jau garākas par mani, un ap māju to radās arvien vairāk un vairāk…
Nogulējis miegā dažas nemierīgas, saraustītas stundas, nākamajā rītā es nostreipuļoju lejā un pārliecinājos, ka pulkstenis ir jau gandrīz desmit un aiz loga plešas pelēka, brāzmaina diena, bet debesis, iespējams, nesīs lietu. Galdauts sagumzīts mētājās uz grīdas pie kamīna, taču troksnis no virtuves vēstīja, ka mana viešņa vēl ir tepat.
Gviveneta apsveica mani ar gaišu smaidu un dažiem bretoņu valodas vārdiem, ko pēc tam īsi pārtulkoja: Labi. Ēst. Viņa bija atradusi paciņu auzu pārslu un izvārījusi biezu putru ar ūdeni un medu. To viņa ar diviem pirkstiem smēla un bāza mutē, labpatikā skaļi šmakstinādama lūpas.
Pacēlusi kārbu, viņa nopētīja uz tās attēloto tumšā apģērbā tērpto vīrieti un pasmējās. Meivoroth! viņa noteica, ar pirkstu parādīdama uz biezo putru, un enerģiski pamāja ar galvu. Labi!
Viņa bija atradusi kaut ko, kas viņai atgādināja mājas. Paņēmis kārbu, es redzēju, ka tā ir gandrīz tukša.
Tad viņas uzmanību piesaistīja kaut kas ārpusē, un viņa aši aizskrēja pie pagalma durvīm, atrāva tās un izsteidzās āra vējā.
Dzirdēdams zirga pakavu dipoņu pāri tuvējai pļavai, es viņai steigšus sekoju.
Tomēr meitene, kura piejāja pie žoga un noliecās, lai atbultētu vārtiņus, un tad paskubināja mazo ķēvīti pa tiem iekšā, nebija mitago. Gviveneta skatījās uz atnācēju ar interesi un mazliet ar uzjautrinājumu.
Jājēja bija Raiopu vecākā meita, nepatīkama būtne, kura teicami atbilda nievājošajām karikatūrām par angļu augstāko aprindu pārstāvjiem: neizteiksmīgu seju, garlaikotu skatienu, pārlieku labām domām par sevi un pārlieku sliktām zināšanām par jebko ārpus sevis; viņa bija traka uz zirgiem un medībām, un tādas tieksmes man šķita gluži vai personisks apvainojums.
Viņa veltīja Gvivenetai pētošu, augstprātīgu skatienu, kurā vairāk varēja manīt greizsirdību nekā ziņkāri. Faiona Raiopa bija gaišmataina, vasarraibumaina un apbrīnojami neizskatīga. Jātnieku biksēs un melnajā ādas jakā viņa izskatījās vismaz manās acīs pilnīgi tāda pati kā jebkura apsēsta jāšanas sporta iesācēja, kas regulāri piedalās vietējās šķēršļu pārvarēšanas treniņsacensībās.
-Jums vēstule. Atsūtīta uz muižu.
Tas bija viss, ko viņa pateica, padodama man dzeltenīgo aploksni, tad apgrieza zirgu un palaida to rikšos atpakaļ. Vārtiņus aizvērt viņa nepūlējās. Ik bridis, ko viņa bija pavadījusi manā teritorijā, nesasveicinādamās, pat nenokāpdama no zirga, pauda apvainojumu un elementāras pieklājības trūkumu. Ari es nepūlējos teikt paldies. Gviveneta noskatījās, kā meitene aizjāj, bet es atgriezos mājā un atvēru nelielo sūtījumu.
Vēstule bija no Annas Heidenas. Tā bija īsa un vienkārša.
"Godātais mister Hakslij!
Man šķiet, ka ldāt pieliktās lapas ir tās, ko jūs meklējāt, kad bijāt atbraucis uz Oksfordu. Tas noteikti ir jūsu tēva rokraksts. Tās bija ieliktas vienā no arheoloģijas žurnāliem. Domāju, ka viņš tās tur tika noslēpis un pāradresējis savu žurnāla eksemplāru manam tēvam. Savā ziņā jūs tās atradāt pats, jo diez vai es būtu pūlējusies sūtīt žurnālus uz universitāti, ja jūs todien nebūtu atbraucis pie mums. Kāda laipna bibliotekāre šīs lapas atrada un atsūtīja man atpakaļ. Pielieku klāt arī dažas vēstules, kuras jūs var interesēt.
Ar cieņu
Anna Heidena."
Vēstulei klāt bija pieliktas sešas salocītas dienasgrāmatas lapas, kuras tēvs nebija gribējis ļaut Kristiānam atrast, sešas lapas, kas stāstīja par Gvivenetu un par to, kā tikt cauri pirmatnējā meža ārējai aizsardzības joslai…
8
"Maijs, 1942.
Sastapšanās ar upes cilti shamiga, ar primitīvu Artura formu un ar vienu no bruņiniekiem taisni kā no Melorija grāmatas. Diezgan bīstams. Noskatījos veco laiku turnīru, traku sacīksti meža izcirtumā: desmit bruņinieki cīnās pilnīgā klusumā, dzirdamas tikai ieroču skaņas. Bruņinieks, kurš uzvarēja, apjāja visapkārt izcirtumam, pārējie vienkārši aizjāja prom. Krāšņs, iespaidīgs vīrs spožās bruņās un violetā apmetnī. Viņa zirgam bija apmetnis un zīda rotājumi. Nevarēju precizēt viņa vietu leģendās, bet viņš drusku mēģināja runāt ar mani, un es sapratu tik daudz, ka tā ir viduslaiku franču valoda.
To es pieminu garāmejot, bet galvenais bija nocietinātais Kumbarathas ciemats. Tur es nodzīvoju apaļajā mājā četrdesmit dienas vai pat ilgāk (un tomēr biju prom tikai divas nedēļas!) un uzzināju Gvivenetas leģendu. Ciemats ir tāds, kādu zinām no vēstures: nocietināts ar mietu žogu, paslēpies ielejā aiz tālīna kalna, un to apdzīvo nesajauktu rasu senie ļaudis, kurus iekarotājam nav izdevies uziet. Spēcīgs, saistošs mīts, kas izgājis cauri daudziem gadsimtiem un man īpaši satraucošs, jo es pats esmu dzīvojis mitago iekšienē… Ciematu un tā iedzīvotājus ir radījusi rasu zemapziņa. Pagaidām šī ir visspēcīgākā mītiskā ainava mežā, ko man izdevies atklāt.
Valodu iemācījos ātri, jo tā ir līdzīga meitenes bretoņu valodai; uzzināju fragmentus no viņas leģendas, kaut gan stāsts joprojām ir nepilnīgs. Beigas noteikti ir traģiskas, tas ir skaidrs. Stāsts mani ļoti aizrāva un satrauca. Tagad man daudz saprotamāks tas, ko Gviveneta atnākusi runā, daudz saprotamākas viņas dīvainās apsēstības izpausmes. Viņa radīta sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā, laikā, kad svarīgas kļūst atmiņas, bet ciematnieki spilgti atceras stāstu par viņas dzimšanu.
Šī tātad ir meitenes Gvivenetas stāsta daļa, kādu to uzzināju es.
Tas notika pirmajās dienās, kad pa zemi klīda leģioni no austrumiem.
Dunemrisa fortā dzīvoja divas māsas, karavadoņa Morthida meitas; viņu tēvs jau bija vecs, vārgs un meklēja mieru. Abas māsas bija vienlīdz skaistas. Abas bija dzimušas vienā dienā, dienā pirms saules dieva Luga svētkiem. Viņas tikpat lcā nevarēja atšķirt vienu no otras, un galvenā atšķirības zīme bija tā, ka Dierdratha pie labās krūts nēsāja ziedošu viršu pušķi, bet Rhiathana pie kreisās mežrozītes ziedu. Rhiathana iemīlējās romiešu karavadonī no tuvējā Kērventas forta. Viņa aizgāja dzīvot uz fortu, un kādu laiku starp iebrucējiem un Dunemrisa cilti valdīja pamiers. Taču Rhiathana bija neauglīga, un viņas greizsirdība un naids auga, līdz seja kļuva kā akmens.
Dierdratha mīlēja varonīga karotāja dēlu, kura tēvs bija gājis bojā, cīnīdamies pret romiešiem. Dēlu sauca Peredurs, un viņš bija izraidīts no savas cilts par to, ka pretojies Dierdrathas tēvam. Tagad viņš kopā ar deviņiem citiem karotājiem dzīvoja meža biezoknī, akmeņainā aizā, kurai pat zaķis meta apkārt līkumu. Naktī viņš iznāca meža malā un ar dūjas saucienu aicināja pie sevis Dierdrathu. Dierdratha steidzās pie viņa un drīz nēsāja zem sirds viņa bērnu.