Viens no putniem atrāvās no bara un strauji metās lejup. Sizdams spārnus Rhiathanai gar galvu, tas satvēra bērnu lielajos nagos un atkal uzlidoja gaisā.
Rhiathanai izlauzās negants dusmu kliedziens. Ērgļi ātri laidās projām, taču romiešu strēlnieki izšāva uz tiem neskaitāmas bultas, kas apgrūtināja putnu lidojumu.
Ērglis ar bērnu nagos lidoja lēnāk par visiem. Viens no romiešu leģiona vīriem bija sevišķi slavens ar savu strēlnieka prasmi, viņa raidītā bulta ietriecās ērglim sirdī, un bērns izkrita no putna tvēriena. Pārējie putni, to redzēdami, steigšus traucās atpakaļ, un viens no tiem palidoja zem krītošās meitenes un uztvēra viņu uz saviem spārniem. Divi citi saņēma nagos mirušo biedru. Ar šīm nastām tie aizlidoja meža biezoknī, uz akmeņaino aizu, kur atguva cilvēka izskatu.
Tas, kas lidoja lejup pēc bērna, bija Peredurs, pats Peredurs, meitenes tēvs. Viņš gulēja bāls un skaists ari nāvē, un viņa krūtīs joprojām slējās bulta. Virs aizas vējam līdzi aizskanēja Jagadas smiekli. Viņa bija apsolījusi Pereduram, ka atdos viņam Gvivenetu, un uz īsu mirkli viņš bija atguvis savu bērnu.
Jaguti aiznesa Pereduru uz akmeņainās aizas pašu vidieni, kur vējš pūta visstiprāk, un tur viņu apglabāja zem balta marmora akmens. Par karotāju pulka vadoni tagad kļuva Magidions.
Viņi audzināja Gvivenetu, kā mācēdami, šie savvaļas mežu mednieki, šie izraidītie karotāji. Gviveneta jutās laimīga viņu vidū. Viņi dzirdīja meiteni ar savvaļas puķu rasu un stirnas pienu. Viņi tina to lapsu ādās un kokvilnas autos. Meitene sāka staigāt, būdama pusgadu veca. Nodzīvojusi četrus gadalaikus, viņa jau prata droši skraidīt. Drīz pēc pirmo vārdu apgūšanas viņa iemācījās nosaukt visu, kas atrodams mežā. Vienīgā meitenes bēda bija tā, ka viņu allaž sauca
Peredura rēgs, un bieži no rītiem vīri ieraudzīja mazo stāvam pie baltā akmens vējainās aizas dibenā un rūgti raudam.
Kādu dienu Magidions kopā ar saviem vīriem bija izgājis medībās ielejas dienvidu pusē un meitene bija viņiem līdzi. Vīri slepenā vietā iekārtoja apmetni, kur atstāja Gvivenetu kopā ar Gvilloku, vienu no medniekiem, un paši devās pa pēdām medījumam.
Un tā viņi zaudēja Gvivenetu.
Romieši bija pārmeklējuši kalnus, mežus un ielejas sava forta tuvumā un joprojām nemitējās meklēt. Tad viņi sajuta apmetnes dūmu smaržu, un divdesmit vīri ielenca klajumu. Par svešinieku tuvošanos pavēstīja vārnas ķērciens, un Gviveneta un mednieks Gvilloks saprata, ka viņi ir pagalam.
Gvilloks aši ar ādas siksnām piesēja meiteni sev pie muguras, sasaistīdams viņu tik cieši, ka nodarīja viņai sāpes. Tad viņš izmantoja Jagadas burvību, pārvērtās par lielu briedi un šādā izskatā aizbēga no romiešiem.
Taču romiešiem līdzi bija suņi, un tie vajāja briedi visu cauru dienu. Kad briedis zaudēja spēkus, suņi saplosīja to gabalos, taču Gviveneta palika neskarta, un romieši nogādāja viņu fortā. Gvilloka gars palika tur, kur zemē bija saļimis briedis, un tajā gadā, kad Gviveneta pirmoreiz iepazina mīlestību, Jagada atnāca tam pakaļ.
Divus gadus Gviveneta nodzīvoja teltī starp augstajiem romiešu cietokšņa mūriem. Viņu bieži pieķēra rāpjamies augšā pa nocietinājuma sienu, cenšamies skatīties tai pāri, raudam un šņukstam, it kā viņa zinātu, ka jaguti ir tuvumā un gaida viņu atgriežamies. Nekas nespēja iepriecināt mūžam skumjo bērnu, un starp viņu un audžumāti neveidojās ne mazākā mīlestības atblāzma. Taču Rhiathana nebija ar mieru šķirties no viņas.
Un, lūk, kā jaguti dabūja meiteni atpakaļ.
Kādā vasaras rītā pirms ausmas Gvivenetu sāka saukt astoņas dūjas, un meitene pamodusies ieklausījās tajās. Nākamajā rītā pirms pirmajiem gaismas stariem viņu sauca astoņas pūces. Trešajā rītā meitene pamodās jau pirms saucieniem un devās caur tumšo apmetni uz sienas pusi, uz vietu, no kuras varēja redzēt kalnus ap fortu. Tur stāvēja astoņi brieži un vēroja viņu. Nākamajā mirklī tie strauji metās lejup pa nogāzi, trokšņodami un skaļi maurodami, un vēl pēc brīža nozuda meža gravās.
Ceturtajā rītā, kamēr Rhiathana gulēja, Gviveneta piecēlās un izgāja no telts. Svīda gaisma. Pār zemi pletās migla un klusums. Meitene dzirdēja balsu murdoņu tur sarunājās sargi novērošanas torņos. Rīts bija vēss.
No miglas iznira astoņi lieli medību suņi. Katrs no tiem bija lielāks par meiteni. Acis tiem bija kā šķīvji, rīkles kā sarkanas krāsns mutes, no tām karājās garas mēles. Taču Gviveneta nebaidījās. Viņa apgūlās zemē un ļāva lielākajam sunim saņemt sevi zobos un nest. Suņi klusi tecēja uz ziemeļu vārtiem. Tur stāvēja sargs, taču viņš nepaspēja ne iekliegties, kad viņam jau bija pārkosta rīkle. Pirms pacēlās migla, vārti atvērās un no forta izgāja sargu patruļa. Pirms vārti paguva aizvērties, astoņi dzinējsuņi un Gviveneta jau bija pazuduši mežā.
Viņa jāja kopā arjagutiem daudzus gadus. Vispirms viņi jāja uz ziemeļiem, uz aukstajiem tīreļiem, caur sniegotiem klajumiem, meklēdami pajumti pie izkrāsotajām ciltīm. Gviveneta bija pārlieku sīka savam lielajam zirgam, taču ziemeļos viņi atrada mazākus un tikpat ašus kumeļus. Tad viņi atkal jāja uz dienvidiem, uz zemes tālāko malu, pār purviem un dumbrājiem, mežiem un līdzenumiem. Viņi šķērsoja platu upi. Gviveneta auga, pieņēmās spēkā un visādās gudrībās. Nakti viņa gulēja jagutu vadoņa rokās.
Tā pagāja daudzi gadi. Meitene bija skaista kā saule, viņas mati gari un sarkani, āda balta un gluda. Kur vien viņi apstājās atpūsties, jaunie karotāji tīkoja pēc viņas, taču meitene ilgi pat nenojauta par mīlestību. Tomēr pienāca diena, kad, būdama austrumu pusē, viņa pirmoreiz iedegās mīlestībā pret kāda cilts vadoņa dēlu, kurš bija pilns apņēmības saukt viņu par savu.
Jaguti saprata, ka viņu laiks kopā ar Gvivenetu tuvojas beigām. Viņi aizveda meiteni atpakaļ uz rietumiem un uzmeklēja ieleju ar viņas tēva kapakmeni. Tur vīri viņu atstāja, jo tas, kurš Gvivenetu mīlēja, cieši sekoja viņiem pa pēdām un aiz klintīm skanēja Jagadas smiekli. Mūžīgā būtne gatavojās pasludināt viņus par savējiem.
Ieleja šķita skumju pārņemta. Akmens virs Peredura kapa allaž balti mirdzēja, un Gviveneta stāvēja pie tā viena un gaidīja, un tad no zemes pacēlās viņas tēva gars, un viņa pirmo reizi to ieraudzīja, un arī viņš ieraudzīja savu meitu.
- Tu esi zīle, no kuras izaugs ozols, viņš teica, taču Gviveneta nesaprata.
Tad Peredurs teica: Tavas skumjas pārtaps niknumā. Būdama izraidītā kā es, tu ieņemsi manu vietu. Tev nebūs miera, līdz iebrucēji nebūs padzīti no šīs zemes. Tu tos vajāsi, tu tos dedzināsi, tu tos izdzīsi no svešajiem fortiem un namiem.
- Kā es to izdarīšu? Gviveneta jautāja.
Un ap Pereduru sapulcējās lielo dievu un dieviešu gari. Jo Peredura gars bija brīvs no Jagadas alkatīgajiem pirkstiem. Līgums nebija lauzts, un viņa vairs nevarēja neko pieprasīt, un garu pasaulē Peredurs atjaunojās, un kļuva par vadoni bruņiniekiem, kuri turējās kopā ar Cernunnos, ragaino Dzīvnieku karali. Ragainais dievs pacēla Gvivenetu no zemes un iepūta viņas plaušās atriebes alkas un spēju pārvērsties par jebkādu savvaļas meža dzīvnieku. Epona skāra viņas acis un lūpas ar mēness rasu, piešķirot spēju padarīt cilvēkus aklus ar viņu pašu kaislībām. Taranis deva viņai spēku un drosmi, un tagad Gviveneta bija stiprāka par visstiprāko karotāju.
Tad viņa kļuva par lapsu un ielavījās Kērventas fortā, kur viņas audžumāte gulēja romieša skaujās. Kad vīrietis pamodās, viņš pie savas guļvietas ieraudzīja stāvam brīnum skaistu meiteni, un viņa sirdī iekvēlojās mīlestība. Viņš devās tai līdzi ārā no forta un pa tumsu aizgāja līdz upei, kur abi nometa drēbes un iebrida saltajā ūdenī. Bet tad Gviveneta pārvērtās par vanagu un sāka lidināties romietim ap galvu, knābdama viņa acis, līdz viņš kļuva akls. Upe paņēma viņa miesas, un, kad Rhiathana ieraudzīja vīra nedzīvo ķermeni, viņas sirds lūza un viņa nolēca no augstajām ldintīm uz piekrastes akmeņiem.