Tā meitene Gviveneta atgriezās vietā, kur bija nākusi pasaulē."
9
Izlasīju nelielo leģendu Gvivenetai, uzsvērdams katru vārdu, katru izteicienu. Viņa klausījās uzmanīgi, un tumšās acis pētoši, vilinoši lūkojās manī. Jutu, ka viņas interese par mani pašu ir lielāka nekā par to, ko mēģinu viņai pasacīt. Viņai patika, kā es runāju, patika mans smaids, varbūt vēl citas īpašības, kas viņu satrauca tāpat, kā viņas skaistums un šī bērnišķā, tracinošā seksualitāte satrauca mani.
Pēc brīža viņa pastiepa roku un saspieda manus pirkstus savējos, dodama zīmi klusēt.
Es lūkojos viņā.
Nekāda dzimšana, nekāda visdīvaināko meža zvēru tapšana un veidošanās, šķiet, nav salīdzināma ar manis paša apziņas radītu meiteni mijiedarbībā ar klusajiem Raiopu mežiem. Viņa pieder pasaulei, kas tikpat tāla no realitātes kā mēs no mēness. Bet kas, kas viņai esmu es?
Šo jautājumu es sev uzdevu pirmoreiz. Kas es esmu viņas acīs? Vai kaut kas tikpat dīvains, tikpat svešāds? Varbūt neparastais vilinājums viņu skar tikpat stipri kā mani?
Un tomēr šis spēks, kas mūs savstarpēji pievelk, šī vārdos neizteiktā saite, šī domu saskarsme!… Nespēju pieļaut domu, ka neesmu iemīlējies Gvivenetā. Kaisle, saspringums krūtīs, domu ievirze un alkas pēc viņas, tas viss kopā taču nav saucams citādi kā par mīlestību! Un es redzēju, ka viņa jūt to pašu pret mani. Jutu, ka tā nevar būt tikai leģendārās meitenes "funkcija", tikai primitīva apsēstība, kas lemta visiem vīriešiem, kuri sastop šo meža princesi.
Kristiāns bija iepazinis šo apsēstību un tās radito izmisumu jo kā gan viņa būtu varējusi atbildēt ar to pašu? Toreizējā Gvivenetā nebija viņa mitago viņš to bija aizraidījis atpakaļ uz mežu, kur viņu nogalināja kāds no primitīvajiem pagātnes klejotājiem. Taču signāli starp šo Gvivenetu un mani ir daudz īstāki, daudz patiesāki.
Cik pārliecinoši ir šie mani argumenti, un cik es pats tiem ticu? Tik viegli var zaudēt piesardzību!
Tajā pēcpusdienā es atkal aizklīdu mežā, aizgāju līdz izcirtumam, kur telts paliekas bija pilnīgi pazudušas zemē. Cieši kā vairogu turēdams rokās tēva karti, izpētīju maršrutu uz meža iekšieni un devos ceļā. Gvivenetā klusi nāca man no muguras, uzmanībā saspringušu skatienu un augumu, gatava cīnīties vai bēgt.
Taka bija tā pati, pa kuru es pagājušā ziemā biju skrējis kopā ar Kristiānu. Takas nosaukums gan būtu pārliecīgs pagodinājums tik tikko samanāmajai stidziņai, kas vijās caur milzu ozolu stumbriem, meta līkumus un veidoja asus pagriezienus. Mētras un papardes glaudās man gar kājām, nokaltuši kazenāji ķērās man biksēs, virs galvas vasarīgajā krēslā palaikam gaisā uzspurdza kāds izbiedēts putns. Šeit es biju gājis jau agrāk, bet pēc pārsimt soļiem attapies atkal izcirtuma priekšā. Tomēr, ejot pa tēva pieminēto spirālei līdzīgo taku, es, šķiet, iekļuvu mežā dziļāk un izjutu gandrīz vai triumfu.
Gvivenetai gan nebija nekādu šaubu par savu atrašanās vietu. Viņa pasauca mani un sakrustoja rokas sev raksturīgajā, noliedzošajā žestā. Tu negribi, lai es eju tālāk? pajautāju un cauri miklajam pamežam aizspraucos atpakaļ pie viņas. Redzēju, ka viņai mazliet salst, un krāšņajos matos bija sabiruši kazenāju dzelkšņi un sakaltušas mizas drumslas.
Pergayal! viņa teica un piebilda: Nav labi. Viņa izdarīja kustības, kas atgādināja dūrienus krūtīs, un es sapratu, ka viņa grib sacīt: bīstami. Pateikusi šos vārdus, viņa tūlīt saņēma manu roku aukstā, bet stingrā satvērienā. Viņa vilka mani atpakaļ caur kokiem uz izcirtuma pusi, un es negribīgi sekoju. Pēc dažiem soļiem viņas plauksta manā rokā kļuva silta, un viņa apjauta šo saikni; gandrīz negribīgi atlaidusi satvērienu, viņa tomēr pameta atpakaļ īsu, kautru skatienu.
Viņa joprojām gaidīja. Ko īsti, es nesapratu. Kad tuvojās vakars un mākoņi draudēja ar lietu, viņa atkal stāvēja pie žoga, cieši skatīdamās uz mitago mežu, un viņas trauslajā augumā jautās saspringums. Es devos gulēt pulksten desmitos. Jutos noguris pēc iepriekšējās nakts neilgā miega.
Gviverieta sekoja man līdz pat guļamistabai un noskatījās, kā es izģērbjos, bet, kad mēģināju tuvoties, viņa iesmiedamās aizbēga. Pirms tam viņa kaut ko sacīja brīdinošā tonī un vēl piebilda dažus vārdus, kas izldausījās ļoti skumji.
Arī šī nakts nebija lemta netraucētam miegam.
īsi pēc pusnakts mani uzmodināja viņas satrauktais tvēriens; viņa stāvēja pie manas gultas pacilātībā mirdzošām acīm. Iededzu naktslampiņu. Gviveneta gandrīz izmisīgi pūlējās panākt, lai es viņai sekoju, acis viņai bija plati ieplestas, lūpas valgani mirdzēja.
Magidion! viņa sauca. Stlven, Magidiori! Nāc! Seko!
Steigšus apģērbos, un, kamēr vilku kājās zeķes un kurpes, viņa mani nemitīgi skubināja. Ik brīdi viņa pameta skatienu uz meža pusi, tad atkal uz mani. Un, skatīdamās uz mani, viņa smaidīja.
Beidzot es biju gatavs, un viņa metās man pa priekšu lejā un pēc tam ārā uz mežmalu, skriedama ātrāk par stirnu, tā ka es, ticis līdz pagalma durvīm, vairs viņu gandrīz neredzēju.
Viņa mani gaidīja, pa pusei paslēpusies krūmā netālu no meža. Kad piesteidzos viņai klāt un sāku kaut ko sacīt, viņa man uzlika pirkstu uz lūpām. Tad es izdzirdu to, kam bija pievērsta viņas uzmanība, tālīnu, ārkārtīgi neparastu skaņu. Varbūt tas bija raga pūtiens, varbūt kāda dzīvnieka balss kādas radības sauciens, kas skanēja dobji, skumīgi un nepārtraukti, atbalsodamies apkārtnē un celdamies augšup tumšajās nakts debesīs.
Gvivenetas cietā karotāju cilts daba bija lauzta; viņa gandrīz vai kliedza aiz sajūsmas un, satraukti sagrābusi mani aiz rokas, gandrīz vilkšus vilka uz izcirtuma pusi. Pēc dažiem soļiem viņa apstājās, pagriezās pret mani un uzlika rokas man uz pleciem. Viņa bija mazliet mazāka par mani, un, pastiepusies augšup, viņa mani maigi noskūpstīja uz lūpām. Tas bija bridis, kura burvība un brīnums visu pasauli ap mani vērta gaišā vasaras dienā. Pagāja labs laiciņš, līdz atgriezās vēsā meža nakts, un Gviveneta bija kļuvusi par zibošu pelēku ēnu, kas dedzīgi aicināja mani tālāk.
Atkal šis sauciens, gari stiepts un skaļš; tagad jutos pārliecināts, ka tā ir raga skaņa. Aicinošā mežinieku raga skaņa, mednieka sauciens. Tas nāca tuvāk. Gvivenetas skaļā skrējiena troksnis uz brīdi pieklusa, mežs šķita aizturam elpu, un tikai tad, kad sērīgā skaņa pagaisa tālumā, atjaunojās čukstošā nakts rosiba.
Pie pašas izcirtuma malas es gandrīz uzskrēju virsū sakņupušajai meitenei. Viņa novilka mani zemē, deva mājienu klusēt, un mēs abi tupēdami lūkojāmies tumšajā ainavā sev acu priekšā.
Mežā bija jaušama attāla kustība. Pa kreisi pazibēja uguntiņa, tad tā īsi iemirdzējās kaut kur priekšā. Dzirdēju Gvivenetas satraukto, saspringto elpu. Ari mana sirds spēcīgi dauzījās. Man nebija ne jausmas, vai mums tuvojas draugs vai ienaidnieks. Rags ieskanējās trešo un pēdējo reizi, nu jau tik tuvu, ka spalgais troksnis bija gandrīz biedējošs. Mežs ap mani šķita iztrūkstamies, sīkas radības skrēja šurp un turp, biezie krūmāji šalca un sačukstējās.
Priekšā gaisma pie gaismas! Tās zibsnīja un mirdzēja, un drīz vien es izdzirdu lāpu vienmērīgos sprakstus. Lāpas mežā! Liesmas plandījās augstu, spraksti skanēja skaļi. Nemierīgās ugunis šūpojās šurp un turp un nāca arvien tuvāk.