Gviveneta piecēlās kājās, pamāja, lai es palieku uz vietas, un izgāja klajumā. Uz spožo lāpu fona viņas stāvs izskatījās gluži sīks, un es noraudzījos, kā viņa pašpaļāvīgi dodas uz izcirtuma vidu, cieši turēdama šķēpu, vajadzības gadījumā gatava to izmantot.
Tad man piepeši šķita, ka koku stumbri no meža ienāk izcirtumā kā tumši apveidi, kas atrāvušies no biezokņa melnuma. Mana sirds uz mirkli gandrīz vai apstājās, un es izgrūdu brīdinošu kliedzienu, tūdaļ pat to apslāpēdams, jo sapratu, cik tas muļķīgi. Gviveneta palika stāvam uz vietas. Milzīgie, melnie apveidi sakļāvās ap viņu, kustēdamies lēni un piesardzīgi.
Četri atnācēji turēja rokās lāpas un izvietojās apkārt izcirtumam. Pārējie trīs palika stāvam ap meiteni, kura starp viņiem izskatījās kā sīka lellīte. No pieres viņiem slējās milzīgi, žuburoti ragi; sejas izskatījās kā briežu galvaskausi, bet no aklajām redzokļu vietām raudzījās mirdzošas cilvēku acis. Nakts gaisā jautās asa smaka ādu un dažādu izgarojumu sajaukums ar piķi vai citu vielu, kas bija izmantota lāpās. Svešinieku apģērbs bija noskrandis, augumi ietīti zvērādās, kas ap kājām pārsietas ar vīteņaugu stīgām. Metāls un akmens spoži vizēja viņiem ap kaklu, rokām, vidukli.
Šļūcošās kustības pierima. Atskanēja itin kā smiekli, itin kā dobja rūkšana. Garākais no trim atnācējiem paspēra soli tuvāk Gvivenetai, tad pacēla rokas un noņēma savu galvaskausa ķiveri. Viņai uzsmaidīja naktsmelna seja, plata kā ozols. Vīrietis kaut ko teica, tad nometās uz viena ceļgala, un Gviveneta uzlika viņam uz galvas abas rokas, turēdama tajās guļus nolaisto šķēpu. Pārējie, līksmi izsaukdamies, arī noņēma savas maskas un sanāca ciešākā lokā ap meiteni. Visiem sejas bija nokrāsotas melnas un bārdas izrobotas vai arī sapītas bizēs, blāvajā gaismā grūti atšķiramas no tumšajām zvērādām un citām drānām, kas sedza viņu augumus.
Tad pats garākais vīrietis apskāva Gvivenetu tik ciešā tvērienā, ka meitenes kājas atrāvās no zemes. Viņa iesmējās, tad atraisījās no ciešā apkampiena un piegāja klāt katram atnācējam, skardama viņu rokas. Čalas izcirtumā pieņēmās skaļumā un pauda līksmi, atkalredzēšanās prieku un sajūsmu par tikšanos.
Saruna palika man nesaprotama. Šī valoda mazāk atgādināja bretoņu valodu nekā tā, kurā runāja Gviveneta, un man tā drīzāk izklausījās pēc attāli nojaušamu vārdu sajaukuma ar meža un dzīvnieku skaņām, klikstiem, svilpieniem, rējieniem tā šķita dīvaina kakofonija, uz kuru Gviveneta atbildēja tieši tādā pašā veidā. Pēc neilga laiciņa viens no vīriem sāka pūst kaulu stabuli. Melodija bija vienkārša, bet neatvairāma. Tā atgādināja kādu senu tautas motīvu, ko biju reiz dzirdējis gadatirgū, kur neparasti tērpušies dejotāji ar zvaniņiem rokās izpildīja senlaicīgu kostīmu deju… Kur tas notika? Kad tas notika?
Atmiņas par kādu vakaru, par pilsētiņu Stafordšīrā… atmiņas par to, kā cieši turos pie mātes rokas un pūlis mani grūsta no visām pusēm. Līdzi nāk citas atmiņas… Brauciens uz Abotsbromliju, vērša cepetis un milzum daudz limonādes. Ielas ļaužu un dejotāju pārpilnas, bet mēs ar Krišu klīstam apkārt saīguši, izsalkuši un garlaikoti.
Bet pašā vakarā mēs bijām sapulcējušies kādas lielas mājas pagalmā un skatījušies deju, kuru izpildīja vīri ar briežu ragiem uz galvas, un vijole bija spēlējusi šo pašu melodiju. Noslēpumainās skaņas jau toreiz bija izraisījušas manī dīvainas trīsas, it kā es, pašam nezinot, glabātu sevī saikni ar tālu pagātni. Tur bija kaut kas tāds, ko biju zinājis visu mūžu. Tikai nebiju pats to apzinājies. Ari Kristiāns bija jutis to pašu. Klusums, kas pārņēma pūli, kamēr skanēja mūzika un ragainie dejotāji lēca apkārt pa apli, lika nojaust, ka šajā melodijā slēpjas kaut kas bezgala sens un pirmatnējs un ikvienā no klātesošajiem uznirušas neapzinātas atmiņas par aizgājušiem laikiem.
Un šeit atkal skanēja tā pati melodija. Un atkal manas rokas un kaklu pārņēma tā pati tirpoņa. Gviveneta un ragainais vadonis jautri dejoja mūzikas ritmā, sadevušies rokās, virpuļodami un griezdamies apli, bet pārējie pievirzījās tuvāk, lai labāk apgaismotu laukumu.
Tad atskanēja daudzbalsīgi smiekli, un deja spēji aprāvās. Gviveneta pagriezās uz manu pusi un aicinoši pamāja ar roku, un es izgāju no koku aizsega ldajumā. Gviveneta kaut ko sacīja nakts medību barvedim, un tas plati pasmaidīja. Lēni pienācis klāt, viņš apgāja man apkārt un apskatīja mani tā, it kā es būtu skulpturāls veidojums. Viņa ķermenis un elpa spēcīgi, neciešami smakoja. Varenais stāvs slējās vismaz divpadsmit collas augstāk par mani, un, kad viņš pastiepa roku, lai iekniebtu man labajā plecā, jutu, ka ari pirksti ir vareni, un man likās, ka šī vienkāršā kustība salauzīs manus kaulus. Taču zem biezās melnās krāsas kārtas pletās smaids, un vīrietis teica: Masgoiryth k'k'thas'k hurath. Aur'th. Uh?
Pilnīgi piekritu, es nomurmināju, pasmaidīju un draudzīgi iebelzu viņam pa roku. Muskuļi zem zvērādām bija cieti kā tērauds. Viņš nodārdināja skaļu smieklu šalti, papurināja galvu, tad atkal pievērsās Gvivenetai. Viņi ātri pārmija dažus vārdus, tad viņš saņēma meitenes rokas savējās, pacēla un piespieda tās sev pie krūtīm. Gviveneta izskatījās iepriecināta, un, kad šis īsais rituāls bija galā, vīrietis atkal nometās uz ceļgala, un viņa noliekusies noskūpstīja viņa galvvidu. Pēc tam viņa atgriezās pie manis, un viņas soļi bija lēnāki, ne tik pacilāti un satraukti kā iepriekš, tomēr lāpu gaismā man šķita, ka viņas seja staro laimīgā priekšnojautā un sirsnībā. Varbūt mīlestībā. Viņa saņēma manas rokas un noskūpstīja mani uz vaiga. Viņas primitīvais draugs nāca līdzi. Magidions! Gviveneta teica, acīmredzot iepazīstinādama mani ar viņu, un pēc tam sacīja svešajam: Stīvens!
Vīrietis cieši lūkojās manī; viņa seja itin kā pauda prieku, taču skatiens bija ass un acis mazliet piemiegtas, tajās jautās gandrīz vai brīdinājums. Tātad šis vīrietis ir Gvivenetas meža sargs, jagutu vadonis. Skatoties viņā, es skaidri atcerējos vārdus no tēva dienasgrāmatas un jutu, ka Gviveneta pievirzās man tuvāk. Tad uz priekšu panācās pārējie, augstu pacēluši lāpas; viņu sejas bija tumšas, bet tajās nebija draudu. Gviveneta norādīja uz katru pēc kārtas un nosauca vārdus: Am'rioch, Cyredyth, Dunan, Orien, Cunus, Oswry…
Tad viņa sarauca pieri un paskatījās uz mani, un līksmo seju piepeši apēnoja skumjas. Raudzīdamās uz Magidionu, viņa kaut ko teica un atkārtoja, pēc visa spriežot, cilvēka vārdu: Rhydderch?
Magidions ievilka elpu un paraustīja platos plecus. Tad viņš kaut ko klusi un saudzīgi sacīja, un Gviveneta ciešāk saspieda manu roku.
Kad viņa paskatījās uz mani, viņas acīs bija asaras.
- Gvilloks. Raiderhs. Projām.
Kur projām? es klusi vaicāju, un Gviveneta atbildēja:
- Pasauca.
Es sapratu. Vispirms Gvilloku un pēc tam Raiderhu bija aizsaukusi mūžīgā būtne Jagada. Jaguti piederēja viņai, tā bija daļa no Gvivenetas brīvības. Tagad viņi mājoja citās vietās un citos laikos un darīja to, ko no viņiem prasīja Jagada. Viņu stāsti pieder citam laikmetam: viņu dzīvesceļi veidos citu tautu leģendas.
Magidions izvilka no savām zvērādām īsu zobenu ar nespodru asmeni un pēc tam tā maksti. Abus šos priekšmetus viņš pasniedza man, kaut ko klusi sacīdams, un viņa balss atgādināja dzīvnieka ņurdienu. Gviveneta sajūsmināta mūs vēroja, un es paņēmu dāvanu, ieliku zobenu makstī un paklanījos. Vīrieša milzīgā roka atkal uzgūla manam plecam, to sāpīgi saspiezdama, un viņš pieliecās man tuvāk, joprojām kaut ko čukstēdams. Tad viņš plati pasmaidīja, piebīdīja mani tuvāk meitenei, izgrūda skaņu nakts saucienu, kuram piebalsoja visi pārējie, un devās projām.