Apskāvušies mēs vērojām, kā nakts mednieku pulks pazūd mežā un lāpu gaismas pamazām izgaist. Līdz mums atskanēja pēdējais raga pūtiens, un tad mežā iestājās klusums.
Viņa ieslīdēja manā gultā kaila un vēsa un tumsā izstiepa rokas pēc manis. Mēs gulējām, cieši apskāvušies, mazliet drebēdami, kaut gan nakts nemaz nebija auksta. Miegs pilnīgi pagaisa, mani jutekļi saasinājās, ķermenis tirpa un kaisa. Gviveneta čukstēja manu vārdu, es čukstēju viņas vārdu, un pēc katra skūpsta mūsu apskāvieni kļuva kvēlāki un ciešāki. Viņas elpa nakts tumsā man šķita vissaldākā skaņa pasaulē. Kad atmirdzēja pirmie ausmas stari, es atkal redzēju viņas bālo, daiļo seju. Tagad mēs gulējām mierīgi, cieši viens otram blakus, un lūkojāmies viens otrā, palaikam iesmiedamies. Viņa saņēma manu roku un piespieda to pie savām mazajām krūtīm. Viņa saņēma manus matus, tad manus plecus, tad manus gurnus. Viņa strauji sakustējās un tad pierima, iekliedzās un tad pasmaidīja, skūpstīja mani, aizskāra mani, rādija, kā lai es aizskaru viņu, un beidzot viegli paslīdēja man apakšā. Pēc šiem pirmajiem mīlas mirkļiem mēs kā apburti skatījāmies viens otrā, smaidījām, smējāmies, berzējām kopā degunus… itin kā nespējām ticēt, ka tas, kas notiek, patiešām notiek.
No šī brīža Ozolmāja kļuva par Gvivenetas mājām, un viņa nolika savu šķēpu pie vārtiņiem, itin kā apliecinādama, ka atvadījusies no savvaļas meža dzīves.
Es viņu mīlēju kvēlāk, nekā pats būtu varējis iedomāties. Tikai izrunājot viņas vārdu vien, man sāka reibt galva. Kad viņa čukstēja manu vārdu vai ķircinošus mīļvārdiņus savā valodā, es krūtīs sajutu saldu smeldzi un biju tik laimīgs kā vēl nekad.
Mēs darījām dažādus mājas darbus, uzkopām, tīrījām, pārkārtojām virtuvi, lai Gviveneta tajā justos ērtāk, jo viņai ēdiena gatavošana patika tikpat labi kā man. Virs visiem logiem un durvīm viņa piesprauda vilkābeļu un bērzu zariņus, lai atvairītu mošķus. Iznesām no tēva kabineta mēbeles, un Gviveneta šajā ozolu pārņemtajā telpā iekārtoja sev tādu kā savrupu mājokli. Mežs, tik neganti iebrucis kabinetā un sagūstījis māju, tagad šķita pierimis. Es biju pusapzināti paredzējis, ka turpmāk ik nakti cauri apmetumam un ķieģeļiem izlauzīsies jauni stumbri un saknes, līdz Ozolmāja pilnīgi pazudīs zaru biezokni, kurā tikai vietumis būs saskatāms kāds logs vai jumta dakstiņš. Atvases dārzā un laukā stiepās arvien garākas. Dārzu mēs centāmies, cik spēdami, no tam attīrīt, taču tās arvien sparīgak kuploja ap sētu un aiz vārtiņiem, veidodamas ap mums pašas savu nožogojumu. Lai tagad aizietu līdz mežam, mums vajadzēja izspraukties cauri šim nožogojumam un iestaigāt tajā taciņas. Šī nožogojuma josla bija divsimt jardu plata, un abās pusēs tai pletās līdzens klajums. Mūsu māja pacēlās koku pudura vidū, un tās jumtu daļēji sedza ozols, kurš bija ielauzies kabinetā. Viss apvidus bija dīvaini, pat neticami kluss, gluži kā sastindzis. Vienīgās skaņas te bija divu cilvēku smieldi un darbošanās trokšņi apdzīvotajā klajumā Ozolmājas dārzā.
Man ļoti patika vērot, kā Gviveneta strādā. Ikvienu atrasto Kristiāna apģērba gabalu viņa pārveidoja sev noderīgā ietērpā. Šķiet, viņa būtu ar mieru valkāt vīriešu kreklus un bikses, līdz tie satrūdētu uz viņas miesas, taču mēs katru dienu mazgājāmies un katru trešo dienu berzām savu netīro apģērbu, un Gvivenetas meža smaka pamazām izzuda. Tas viņai laikam lika justies mazliet neveikli, un ar to viņa atšķīrās no sava laika ķeltu ciltsbrāļiem, kuri ievēroja pedantisku tīrību un lietoja ziepes, ko savukārt neatzina romieši, iebrucēju leģioni tāpēc iemantoja netīreļu neslavu ķeltu acīs. Man patika Gviveneta, kad viņa mazliet smaržoja pēc ziepēm un viegla svīduma; tomēr viņa pati centās pēc iespējas biežāk ieziest ādu ar lapu un augu sulu.
Pēc divām nedēļām viņa jau tik labi runāja angliski, ka tikai paretam nejauši izmeta kādu neiederīgu saildi vai nepareizi lietotu vārdu. Viņa centās mani piedabūt apgūt kaut ko no bretoņu valodas, taču mēs pārliecinājāmies, ka man nav ne mazāko dotību uz valodām un es nespēju pareizi izlocīt mēli gar aukslējām un lūpām, lai izveidotu pat visvienkāršākos vārdus. Tas viņu smīdināja, bet reizē ari kaitināja. Drīz es sapratu, kāpēc. Angļu valoda, par spīti tās izsmalcinātajām niansēm, citvalodu aizguvumu klāstam un izteiksmībai, Gvivenetai nebija dabiska valoda. Viņa angļu valodā daudz ko vienkārši nespēja izsacīt. Galvenokārt jūtas, kuras Gvivenetai bija ārkārtīgi nozīmīgas. Kad viņa man angliski sacīja, ka mīlot mani, tas bija brīnišķīgi, un es ikreiz nodrebēju, dzirdēdams šos maģiskos vārdus. Taču viņai pašai īstā nozīme slēpās vārdos "M'n care pinuth", ar kuriem viņa pauda savu mīlestību. Manī turpretī šī svešā frāze nespēja izraisīt tādu jūtu uzbangojumu, un te slēpās mūsu vienkāršā problēma: viņai vajadzēja redzēt un just, kā es atsaucos uz viņas mīlestības vārdiem, bet es varēju patiesi atsaukties tikai uz vārdiem, kuri viņai pašai nozīmēja visai maz.
Un vārdos izpaust jau vajadzēja ne tikai mīlestību vien. To es, protams, redzēju gluži labi. Katru vakaru, kad mēs sēdējām zālienā vai klusi pastaigājāmies pa ozolu jaunaudzi, viņas acis mirdzēja, seja pauda mīlestību. Palaikam mēs apstājāmies un skūpstījāmies, apskāvāmies, pat baudījām mīlu klusajā meža malā, un ikreiz sapratām viens otra domu un noskaņu. Taču viņai vajadzēja man sacīt vārdus, un viņa tos angļu valodā nespēja atrast, nespēja izsacīt, kā viņa jūtas, cik tuvu savās izjūtās nokļuvusi kādai dabas jomai, cik līdzīga jūtas putnam vai kokam. Kaut kas kāda mentalitātes daļa, ko spēju izprast tikai aptuveni, angļu valodā nebija izsakāms, un reizēm viņa par to raudāja, un es jutu pret viņu dziļu žēlumu.
Tikai vienu reizi šajos divos vasaras mēnešos kad lielāku laimi vairs nespēju iztēloties un pat nenojautu, kāda traģēdija mums tuvojas ar katru nākamo stundu, tikai vienu reizi es mēģināju pierunāt viņu doties projām no mājas un atbraukt man līdzi uz kādu no lielākajām pilsētiņām. Ļoti negribīgi viņa uzvilka vienu no manām žaketēm un jostasvietā to apsēja kā visus savus apģērba gabalus. Izskatīdamās pēc ļoti pievilcīga putnubiedēkļa, kailās kājas iebāzusi pašdarinātās, primitīvās sandalēs, viņa sāka iet man blakus pa veco dzelzceļa uzbērumu uz lielā ceļa pusi.
Mēs gājām, sadevušies rokās. Laiks bija karsts, un apkārt valdīja klusums. Gvivenetas elpa kļuva arvien smagāka, skatiens arvien mežonīgāks. Pēkšņi viņa saspieda manu roku kā lielās sāpēs un skaļi ieelsojās. Es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņa raugās manī ar gandrīz lūdzošu skatienu. Viņas sejā jautās apjukums, tur mijās nepieciešamība nepieciešamība darīt man prieku un bailes.
Un tikpat pēkšņi viņa iesita ar abām rokām sev pa galvu, iekliedzās un sāka kāpties atpakaļ, projām no manis.
-Viss būs labi, Gvina! es iesaucos un metos viņai pakaļ, bet viņa jau raudādama skrēja uz ozolu jaunaudzes pusi.
Tikai stāvēdama tās ēnā, viņa nomierinājās. Asaru pilnām acīm viņa pastiepās un piekļāvās man ļoti ciešā un ļoti ilgā apskāvienā. Kaut ko nočukstējusi pati savā valodā, viņa teica: Piedod, Stīven! Tas sāp.
- Ir labi. Viss ir labi, es apskaudams mierināju viņu. Viņa neganti drebēja, un vēlāk es uzzināju, ka viņa cietusi fiziskas sāpes, asas sāpes visā ķermenī, it kā tiktu sodīta par to, ka aizklīdusi tik tālu no dzimtā meža.
Vakarā pēc saules rieta, kad ārā vēl bija pavisam gaišs, es atradu Gvivenetu viņas ozolu mājoklī, pamestajā kabinetā, kur tagad zaļoja mežs. Viņa bija saritinājusies paša resnākā stumbra likumā tas, izlauzies cauri grīdai, sazarojās un veidoja viņai guļvietu. Kad iegāju aukstajā, drūmajā telpā, viņa sakustējās. Mana elpa salti garoja. Zari ar platajām lapām nodrebēja un turpināja trīcēt arī tad, kad es stāvēju pavisam nekustīgi. Tie juta manu klātbūtni šajā telpā un bija nelaimīgi par to.