- Gvina?
- Stīven… viņa nomurmināja un piecēlās sēdus, pastiepdama man pretī roku. Viņas mati bija izspūruši, un viņa bija raudājusi. Garās, krāšņās cirtas bija sapinušās ap koka grumbuļaino mizu, un viņa iesmējās, šķetinādama tās vaļā. Tad es noskūpstīju viņu, un mēs abi iespiedāmies stumbra sazarojumā, kur brīdi sēdējām, mazliet trīcēdami.
- Šeit vienmēr ir tik auksts!
Viņa aplika rokas man apkārt un sāka enerģiski ar plaukstām berzēt man muguru. Vai tā ir labāk?
- Vislabāk ir kopā ar tevi. Man ļoti žēl, ka tu esi tik satraukta.
Viņa nemitējās mani berzēt un sildīt. Viņas elpa bija tīkama, acis lielas un valgas. Viņa mani aši noskūpstīja, tad piespieda lūpas manam zodam, un es sapratu, ka viņu nomāc kādas smagas, neatvairāmas domas. Mēmais mežs visapkārt mūs cieši vēroja, apņēmis mūs no visām pusēm ar savu nedabisko saltumu.
- Es nevaru iet prom no šejienes, viņa teica.
- Zinu. Mēs to vairs nemēģināsim darīt.
Viņa atrāvās atpakaļ; lūpas viņai drebēja un seja atkal bija savilkusies tā kā uz raudāšanu. Viņa pateica kaut ko savā valodā, un es pastiepos un noslaucīju divas asaras, kas bija sanesušās viņai acu kaktiņos. Es par to neskumstu, es teicu.
- Bet es gan, viņa klusi atbildēja. Es tevi pazaudēšu.
- Nepazaudēsi. Es tevi pārāk stipri mīlu.
- Es arī tevi ļoti mīlu. Un es tevi pazaudēšu. Tas tuvojas, Stīven. Es jūtu. Briesmīgs zaudējums.
- Muļķības.
- Es nevaru iet prom no šejienes. Nevaru aiziet no šīs vietas, no meža. Es tam piederu. Tas mani nelaiž.
- Mēs paliksim kopā. Es uzrakstīšu par mums abiem grāmatu. Mēs medīsim mežacūkas.
- Mana pasaule ir maza, viņa teica. Es varu tai izskriet cauri dažās dienās. Es stāvu kalnā un redzu vietu, kas man nav pieejama. Mana pasaule ir maziņa, salīdzinot ar tavējo. Tu gribēsi doties prom, uz ziemeļiem, uz aukstajām vietām. Vai uz dienvidiem, uz sauli. Tu gribēsi doties uz rietumiem, uz savvaļas zemēm. Tu vienmēr nepaliksi šeit, bet man jāpaliek. Viņi mani nelaidīs.
- Kāpēc tu tā bēdājies? Ja arī es aiziešu, tad tikai uz pāris dienām. Uz Glosteru, uz Londonu. Tu būsi drošībā. Es tevi nepametīšu. Es nemaz nevaru tevi pamest, Gvin.
Ak Dievs, ja vien tu varētu just, ko es jūtu! Es nekad mūžā neesmu bijis tik laimīgs. Man brīžiem pat bail no tā, ko es jūtu pret tevi, jo tas ir kaut kas tik spēcīgs…
- Tevī viss ir spēcīgs, viņa teica. Varbūt tu pašlaik to neaptver. Bet tad, kad… Viņa apklusa un atkal sarauca pieri, apraudama vārdus, līdz es skubināju viņu turpināt. Viņa bija meitene, bērns. Apskāvusi mani, viņa ļāva asarām vaļu. Šī nebija karotāju cilts princese, straujā skrējēja un attapīgā medniece, kuru biju pazinis agrāk. Tagad es redzēju viņā to, kas mīt ikvienā no mums, brīnišķīgo, skaudro un bezpalīdzīgo vajadzību pēc cita cilvēka. Šobrīd mana Gviveneta bija cilvēcīgāka nekā jebkad agrāk. Kaut arī dzimusi meža meita, viņa bija cilvēks ar miesu, asinīm un jūtām, un man viņa likās brīnišķīgāka par visu, ko jebkad biju dzīvē redzējis.
Arā pamazām kļuva tumšs, bet mēs joprojām nosaluši sēdējām sava drauga ozola apskāvienā, un viņa atkal man stāstīja par savām bailēm.
- Mēs vienmēr nepaliksim kopā, viņa teica.
- Citādi nav iespējams.
Viņa iekoda lūpā, tad paberzēja savu degunu pret manējo, piespiezdamās man pēc iespējas tuvāk. Es esmu no citas zemes, Stīven. Ja tu neaiziesi no manis, kādu dienu es varu aiziet no tevis. Bet tu esi pietiekami stiprs, lai paciestu šo zaudējumu.
- Ko tu runā, Gvina? Dzīve tikai tagad sākas.
- Tu nedomā. Tu negribi domāt! Viņas balsī ieskanējās dusmas. Es esmu koks un klints, Stīven, nevis miesa un asinis. Es neesmu tāda pati kā tu. Mežs mani sargā un valda pār mani. Es to neprotu īsti pateikt. Man nav vārdu. Kādu laiku mēs varam būt kopā. Bet ne uz visiem laikiem.
- Es nedrīkstu tevi pazaudēt, Gvina! Starp mums nenostāsies nekas, itin nekas ne mežs, ne mans nožēlojamais brālis, ne tas briesmeklis Urskumugs.
Viņa atkal mani apskāva un pavisam klusi, itin kā zinādama, ka lūdz kaut ko neiespējamu, nočukstēja: Uzmani mani!
Uzmani mani!
Tajā brīdī tas man izraisīja smaidu. Es lai būtu tas, kurš viņu uzmana?! Kad mēs gājām meža ārējā joslā medīt, es tik tikko spēju neizlaist viņu no acīm. Dzenoties pakaļ zaķim vai meža sivēnam, mans vienīgais veikums bija skrējiens ar slapju muguru un aizrautu elpu. Gviveneta bija aša, izveicīga un manīga medniece. Nekad viņa neizrādīja neiecietību par manu nespēju sacensties ar viņu izturībā. Par izbēgušu medījumu viņa tikai paraustīja plecus un pasmaidīja. Par veiksmi medībās viņa nekad nelielījās, turpretī es ikreiz jutos iepriecināts un lepns, kad varējām papildināt savu ēdienkarti ar meža gudrības un mednieka veiklības augli.
Uzmani mani! Tik vienkāršs izteikums, kas lika man pasmaidīt. Jā, es sapratu, ka mīlestībā viņa ir tikpat viegli ievainojama kā es. Bet es spēju domāt par viņu tikai kā par ļoti spēcīgu parādību savā dzīvē. Gandrīz vienmēr un visur es gaidīju, lai viņa iet pa priekšu un vada, un varu to pasacīt bez jebkāda kauna vai mulsuma. Viņa bez jebkādas piepūles varēja noskriet pusjūdzi pa mežu un pārgriezt rīkli četrdesmit mārciņu smagai mežacūkai; es savukārt biju rūpīgāks un apdomīgāks par viņu un tādējādi ienesu viņas dzīvē dažas ērtības, kuras viņa agrāk nebija pazinusi.
Katram sava daļa. Nesavtīgi izlietotas iemaņas ir lieliski saskaņojamas kopīgu vajadzību labā. Sešas nedēļas dzīvodams kopā ar Gvivenetu un ļoti viņu mīlēdams, biju pārliecinājies, cik viegli ir vadību uzticēt viņai, jo izdzīvošanas, saglabāšanās spējas viņai bija augstākas nekā jebkuram no manas pasaules; viņa bija medniece, neatkārtojama personība, kas brīvprātīgi izvēlējusies savienot savu dzīves būtību ar manējo, un es tīksmi baudīju šo stāvokli.
Uzmani mani!
Kaut es būtu to pratis! Kaut būtu iemācījies viņas valodu un tādējādi iepazinis briesmīgās bailes, kas vajāja šo neaprakstāmi skaisto un sirdsšķīsto meiteni!
- Kādas ir tavas vissenākās atmiņas, Gvina?
Bija vēla pēcpusdiena, un mēs pastaigājāmies pa mežmalu dienvidu pusē, starp jaunaudzi un Raiopu mežu. Diena bija mākoņaina, bet silta. Iepriekšējās dienas nomāktība mūs vairs nemocīja, un, kā mēdz būt jauniem mīlētājiem, neseno pārdzīvojumu sūrums un ar tiem saistītās bažas mūs bija tuvinājuši un darījuši mundrākus. Sadevušies rokās, mēs bridām pa garo zāli, uzmanīgi likām kājas, vairīdamies no govju atstātajiem, mušu apsēstajiem plāceņiem, un visu laiku centāmies paturēt acīs Svētā Miķeļa baznīcas normaņu torni.
Gviveneta neatbildēja, tikai dungoja pie sevis kādu saraustītu, neparastu melodiju, kas man atgādināja jagutu mūziku. Caur zemo celmaini skrēja vairāki bērni, mezdami sunim priekšā koku, kas tam jāsameklē, un smiedami jautrus, puiciskus smieklus. Ieraudzījuši mūs, viņi acīmredzot saprata, ka šķērso svešu teritoriju, metās bēgt un drīz pazuda aiz pakalna. Suņa negantie rējieni spalgi aizskanēja apkārtnes klusumā. Redzēju, ka pajājamo ceļu uz baznīcas pusi aizrikšo zirgs ar vienu no Raiopu meitām sedlos.
- Nu, Gvina? Vai tas ir pārāk grūts jautājums?