- Kāds jautājums, Stīven? Viņa paskatījās uz mani ar tikko jaušamu smaidu uz lūpām un mirdzošām uguntiņām tumšajās acis. Sev raksturīgajā veidā viņa mani ķircināja, un, pirms paguvu atkārtot jautājumu, viņa atrāvās no manis un skriešus, baltajam kreklam un platajām biksēm plīvojot, metās uz meža malu, kur apstājās, lai pa zaru starpu ielūkotos dziļāk.
Kad es pienācu tuvāk, viņa pacēla pie lūpām pirkstu un nomurmināja: Klusu… klusu… ai, dieva Cernuna vārdā!…
Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Ielūkojos meža pustumsā, mēģinādams biezokni saskatīt to, ko redzējusi viņa.
Dieva Cernuna vārdā?
Šis izteikums iebikstīja man kā sīka adatiņa, pārslīdēja kā ķircinošs pieskāriens, un pamazām es aptvēru, ka Gviveneta ir ļoti draiskulīgā noskaņojumā.
- Dieva Cernuna vārdā! es atkārtoju, un viņa smiedamās sāka skriet projām pa taku. Metos viņai pakaļ. Viņa bija ieklausījusies, kā es reizēm mēdzu paklusām izsaukties, un pielāgojusi šo izteiksmes veidu pati sava laika ticībai. Citkārt viņa nekad nebūtu paudusi izbrīnu vai līdzīgas jūtas ar reliģiska rakstura izsaucienu. Drīzāk viņa varētu piesaukt dzīvnieku mēslus vai nāvi.
Noķēru viņu kā jau viņa bija to iecerējusi -, un mēs brīdi cīnījāmies, valstīdamies pa sasilušo zāli, lidz viens no mums padevās. Mīksti mati pieskārās manai sejai, un viņa mani noskūpstīja.
- Nu tad atbildi uz manu jautājumu, es teicu.
Viņa izskatījās pikta, taču netika vaļā no mana ciešā apskāviena. Samierinādamās viņa nopūtās un padevās. Kāpēc tu man uzdod jautājumus?
- Tāpēc, ka gribu zināt atbildes. Tu mani valdzini. Tu mani biedē. Man jāzina.
- Kāpēc tu nevari pieņemt tāpat?
- Ko pieņemt?
- Ka es tevi mīlu. Ka mēs esam kopā…
- Vakar tu teici, ka mēs vienmēr nebūšot kopā…
- Es biju bēdīga!
- Bet tu tam tici. Es gan neticu, cieti piebildu, bet drošības dēļ… katram gadījumam… ja nu patiešām ar tevi kas notiktu saproti… Es gribu zināt par tevi, zināt visu. Par tevi. Nevis tikai par tēlu, kuru tu atveido…
Viņa sarauca pieri.
- Nevis mitago vēsturi…
Viņa vēl vairāk sarauca pieri. Vārds viņai kaut ko nozīmēja, bet jēdziens neizteica neko.
Es mēģināju vēlreiz. Jau agrāk ir bijušas Gvivenetas, un varbūt turpmāk būs vēl citas Gvivenetas. Jauni tavi paveidi. Bet es gribu zināt tieši par šo. Un es pastiprināju savu domu ar ciešāku apskāvienu. Viņa pasmaidīja.
- Un tu? Arī es gribu zināt par tevi.
- Pēc tam, es teicu. Vispirms stāsti tu. Kādas ir tavas pirmās atmiņas? Pastāsti man par savu bērnību!
Kā jau paredzēju, viņas sejai pārskrēja ēna, atplaiksnījās īsa neapmierinātības izteiksme, kas liecināja, ka jautājums atdūries tukšumā. Un šo tukšumu es biju apjautis jau agrāk, taču viņa nekad to nebija atzinusi vārdos.
Viņa piecēlās sēdus, izlīdzināja kreklu, atmeta atpakaļ kuplos matus, tad paliecās uz priekšu un sāka raut laukā no zemes sausos zāles stiebrus, tīdama tos pēc kārtas sev ap pirkstu. Pirmās atmiņas… viņa novilka un paskatījās tālumā. Briedis!
Atcerējos jauniegūtās lappuses no tēva dienasgrāmatas, taču centos izspiest no domām šo viņa stāstu un koncentrēt uzmanību tikai uz Gvivenetas neskaidrajām atmiņām.
- Tas bija tik liels. Tik plata mugura, tik spēcīgs. Es biju piesieta pie viņa, roku locītavās man spiedās ādas mezgli, un saites stingri turēja mani pie brieža muguras. Es viņu saucu par Gvilu. Viņš mani sauca par Zīli. Es gulēju starp viņa lielajiem ragiem. Ļoti labi tos atceros. Tie bija kā koka zari, kas pacēlās virs manis un krakstēdami ķērās īstajos zaros, skrāpēdami mizu un lapas. Viņš skrēja. Es vēl aizvien jūtu viņa smaržu, jūtu sviedrus uz viņa platās muguras. Viņa āda bija cieta un asa. Manas kājas pret to bija pavisam saskrāpētas. Es biju vēl maza. Man šķiet, ka es raudāju un saucu Gvilam: "Neskrien tik ātri!" Bet viņš skrēja caur mežu, un es turējos pie viņa, un ādas siksnas griezās man rokās. Atceros suņu riešanu. Tie dzinās pa mežu briedim pakaļ. Kaut kur skanēja ari rags, mednieka rags. "Lēnāk!" es uzsaucu briedim, bet viņš tikai papurināja savu lielo galvu un lika man turēties ciešāk. "Mums jāskrien ilgi, mazā Zīlīt," viņš man teica, un mani smacēja viņa izgarojumi, viņa sviedri, un āda sūrstēja no bēršanās gar viņa ķermeni. Atceros, kā starp kokiem spīdēja saule. Tā žilbināja acis. Es centos saskatīt debesis, bet katru reizi, kad starp lapām parādījās saule, tā mani apžilbināja. Dzinējsuņi nāca arvien tuvāk. To bija ļoti daudz. Es redzēju, ka pa mežu skrien cilvēki. Raga pūtiens bija skaļš un griezīgs. Es raudāju. Virs mums visu laiku turējās putni, un, kad es paskatījos uz augšu, debesis bija melnas no to spārniem. Pēkšņi briedis apstājās. Viņa elpa bija kā skaļš vējš. Viss viņa augums drebēja. Atceros, kā parāpos uz priekšu, turēdamās pie ādas siksnām, un ieraudzīju augsto klintsakmeni, kas aizšķērsoja ceļu. Briedis pagriezās. Viņa ragi bija kā melni naži, un viņš nolieca galvu un dūra ar tiem suņus, kas drāzās viņam virsū. Viens no tiem bija kā melns dēmons. Tam bija plati atplesta rīkle un viscaur nosiekalots purns. Un milzīgi zobi. Tas metās man sejā, bet Gvils to notvēra uz viena raga žubura un purināja, līdz tas bija pagalam. Bet tad pēkšņi gaisā iesvilpās bulta. Mans nabaga Gvils! Viņš nokrita zemē, un suņi pārkoda viņam rīkli, un tomēr viņš atvairīja tos no manis. Bulta bija garāka par mani. "Tā slējās ārā no viņa ķermeņa, kas drudžaini cilājās, un es atceros, kā pastiepos, lai to saņemtu, un sataustīju uz tās asinis, bet nevarēju to izkustināt, tā bija tik cieta kā akmens un tik stingra kā daļa no paša brieža. Sveši vīri pārgrieza siksnas un vilka mani projām, bet es turējos pie Gvila, kamēr tas mira un suņi plosīja tā iekšas. Viņš vēl bija dzīvs, viņš paskatījās uz mani un kaut ko pačukstēja; tas izklausījās kā viegla vēsma mežā, un tad viņš iekrācās un bija pagalam… Gviveneta pagriezās pret mani. Pieskārās man. Pār vaigiem viņai ritēja asaras, kas saulē spoži mirdzēja. Viņš aizgāja, un aiziesi ari tu, aizies viss, viss, ko es mīlu… Es pieskāros viņas rokai un noskūpstīju viņas pirkstus.
- Es tevi pazaudēšu. Es tevi pazaudēšu, viņa skumji teica, un es nespēju atrast vārdus atbildei. Manās domās joprojām valdīja mežonīgā skrējiena tēli. Viss, ko es mīlu, tiek man nolaupīts.
Ilgu laiku mēs sēdējām klusēdami. Bērni kopā ar savu neciešami skaļo suni skrēja gar mežmalu atpakaļ, atkal ieraudzīja mūs un samulsuši, izbiedēti manījās pazust no skatiena. Gvivenetas pirksti bija viscaur apvīti ar zāļu stiebriem, un viņa tajos iepina mazus, dzeltenus ziediņus, tad izlocīja plaukstu kā dīvainu, vadāmu lelli. Es pieskāros viņai pie pleca.
- Cik liela tu biji, kad tas notika? esjautāju.
Viņa paraustīja plecus. Pavisam maza. īsti neatceros, tas bija pirms vairākām vasarām.
Pirms vairākām vasarām. Es pasmaidīju, dzirdēdams šos vārdus un zinādams, ka pirms divām vasarām viņas vispār nav bijis pasaulē. Interesanti, kā noris šis atdzimšanas process, es prātoju, vērodams skaisto, cilvēcisko būtni ar siltu, stingru miesu un asinīm. Vai viņa radusies kritušu lapu kaudzē? Vai meža zvēri sanesuši vienuviet koku gabalus un žagarus, salikuši tos skeletā, un pēc tam tos pārklājušas krītošas rudens lapas, kas pārtapušas par meža būtnes miesu? Vai bija kāds brīdis, kad mežā no brikšņu apakšas piecēlās kaut kas līdzīgs cilvēciskai būtnei, un pēc tam to pilnveidoja cilvēka gribas intensitāte, kas darbojās ārpus meža.