Es palūkojos uzmanīgāk krūmu un koku krēslainajā biezoknī uz to pusi, kur bija redzams saules apspīdēts izcirtums. Savā ziņā laikam ticētu gan, es atbildēju. Tas neļāva mums iekļūt pārāk dziļi, tāpēc ka biedēja mūs, tāpēc ka tam cauri ved tikai dažas takas un ceļu aizšķērso akmeņi un dzeloņaini krūmi… Ļoti grūti tikt uz priekšu. Vai to tu gribēji teikt? Jeb vai tu domāji kaut ko draudīgāku?
- Es to nesauktu par draudīgu, Kristiāns atbildēja, bet bridi neko vairāk nepaskaidroja; viņš noliecās, lai noplūktu lapu no mazas oša atvases un, saberzējis to starp īkšķi un rādītājpirkstu, sažņaudza saujā. Visu laiku viņš lūkojās kaut kur dziļi biezoknī. Šis ir pirmatnējs ozolu mežs, Stīv, neskarts mežs no tiem laikiem, kad visu zemi klāja lapukoku meži ozoli, oši, pliederi, sērmūkšļi, vilkābeles…
Un visādi citi koki, es smaidīdams piebildu. Atceros, kā tēvs mums tos uzskaitīja.
-Jā, tā bija. Un vairāk nekā četras kvadrātjūdzes šāda meža stiepjas no šejienes līdz Grimlijai un vēl labu gabalu tālāk. Trīs kvadrātjūdzes pirmatnējā pēcleduslaikmeta meža. Tas tūkstošiem gadu palicis neskarts, netraucēts. Viņš strauji aprāvās un stingri paskatījās uz mani, tad piebilda: Izturīgs pret pārmaiņām.
Es teicu: Viņš vienmēr ticēja, ka tur dziļumā dzīvo mežakuiļi. Atceros, vienu nakti es ārā kaut ko dzirdēju, un viņš mani pārliecināja, ka tas ir liels, milzīgs, vecs mežakuilis, kas brien gar meža malu, meklēdams pāri.
Kristiāns sāka iet atpakaļ uz laivu būdas pusi. Viņam droši vien bija taisnība. Ja kuiļi no viduslaikiem ir saglabājušies, tie, visticamāk, dzīvo tieši šāda veida mežos.
Manas domas kavējās senajos pagātnes notikumos, atmiņā uznira bērnu dienu tēli sūrstošs saules pieskāriens ērkšķu saskrambātai ādai, makšķerēšanas izbraukumi dzirnavu dīķī, apmetnes mežā, ekspedīcijas… Un pēkšņi es atcerējos Zarukroni.
Atgriezdamies uz iemītās takas, kura veda uz mūsu māju, mēs pārrunājām toreiz redzēto parādību. Man tolaik varēja būt deviņi vai desmit gadi. Iedami uz upīti makšķerēt, mēs bijām nolēmuši izmēģināt savas makšķeres dzirnavu dīķī, naivi cerēdami noķert kādu no lielajām zivīm, kas tajā mājoja. Notupušies krastmalā (ar laivu mēs uzdrīkstējāmies braukt tikai Alfonsa pavadībā), mēs pamanījām pretējā krasta kokos kaut kādu kustību. Tā bija kā mulsinoša vīzija, kas brīdi turēja mūs savā varā, un mēs jutāmies gauži izbiedēti: mūs vēroja kāds vīrietis brūnā ādas ietērpā, ar platu, spīdošu jostu ap vidukli; viņa smailā, rudā bārda sniedzās līdz krūtīm, un visapkārt galvai ar ādas sloksni bija piesieti zariņi, kas slējās gaisā kā dīvains kronis. Viņš mūs vēroja tikai īsu brīdi un tad atkal pazuda meža pustumsā. Visu šo laiku mēs nedzirdējām nevienu skaņu, ne viņam tuvojoties, ne aizejot.
Skriedami atpakaļ uz māju, mēs paguvām nomierināties. Kristiāns galu galā nosprieda, ka tas noteikti bijis vecais Alfonss, kurš sadomājis mūs izjokot. Bet, kad es par redzēto ieminējos tēvam, viņš gandrīz vai pārskaitās (tiesa, Kristiāns, to atcerēdamies, domā, viņš kliedzis tāpēc, ka bijis satraukts, nevis aiz dusmām par to, ka esam piegājuši pie aizliegtā dīķa). Tas bija tēvs, kurš nosauca mūsu redzēto parādību par Zarukroni, un drīz pēc šī mūsu stāsta viņš aizgāja mežā un pazuda gandrīz divas nedēļas.
- Tas bija toreiz, kad viņš atgriezās ievainots, atceries? Mēs bijām sasnieguši Ozolmājas teritoriju, un Kristiāns, to teikdams, atvēra vārtus un palaida mani pa priekšu.
- Bultas ievainojums. Čigānu bulta. Ak Dievs, tā gan bija smaga diena!
- Pirmā no daudzām.
Es ievēroju, ka lielākā daļa efeju no mājas sienām bija norautas; tagad tā izskatījās drūmi pelēka un no tumšajām ķieģeļu sienām raudzījās mazi logi bez aizkariem. Šīfera jumtu ar trim augsto skursteņu rindām pa daļai slēpa liela, veca dižskābarža zari. Pagalms un dārzs bija nekārtīgi un nekopti, tukšie cāļu būri un lopu aploki sašķiebušies un ļodzīgi. Kristiāns patiešām bija nolaidis saimniecību. Bet, līdzko es pārkāpu pāri mājas slieksnim, man sāka likties, ka nekad neesmu bijis projām. Telpas oda pēc iesmakuša ēdiena un hlora, un es acu priekšā gandrīz skaidri redzēju mātes kalsno stāvu pie milzīgā virtuves priežkoka galda un viņai apkārt uz sarkano flīžu grīdas sagūlušos kaķus.
Kristiāns atkal bija sasprindzis un raudzījās uz mani ar to pašu nervozi šaudīgo skatienu, kas liecināja par viņa neveiklību. Nodomāju, ka viņš joprojām netiek skaidrībā, vai priecāties vai dusmoties, ka esmu šādi pārradies mājās. Bridi es jutos kā iebrucējs. Kristiāns teica: Noliec taču mantas un atvelc elpu! Tu vari iet savā vecajā istabā. Droši vien tā ir drusku smacīga, bet izvēdināt jau var ātri. Pēc tam nāc lejā, un kaut ko uzkodīsim. Mums būs pietiekami daudz laika izpļāpāties, un tēju varam dzert kaut līdz nelabumam. Viņš pasmaidīja, un es nodomāju, ka tas laikam bija mēģinājums pajokot. Tomēr viņš tūlīt runāja tālāk, skatīdamies uz mani ar saltu, skarbu skatienu: Redzi, Stīv, ja tu kādu laiku domā dzīvot šeit, tad tev derētu zināt, kas te notiek. Es negribu, lai tu iejaucies vai mēģini kavēt to, ko es daru.
Es nedomāju jaukties tavā dzīvē, Kris…
-Nē? Nu, redzēsim. Es nemēģināšu noliegt, ka tava ierašanās mani dara nervozu. Bet tā kā tu esi šeit… Viņš apklusa un brīdi izskatījās gandrīz apmulsis. Nu labi, aprunāsimies vēlāk.
Kaut gan Kristiāna vārdi izraisīja manī neizpratni un ziņkāri un viņa bažas par manu klātbūtni darīja man raizes, es tomēr apspiedu savas jūtas un apmēram stundu pavadīju, izpētīdams visu māju no augšas līdz apakšai un no vienas malas līdz otrai, vienīgi tēva kabinetā nespēru kāju, jo domas par to mani stindzināja vēl vairāk nekā Kristiāna izturēšanās. Nekas nebija mainījies, vienīgi visur valdīja lielāka nekārtība un nebija iemītnieku. Kristiāns bija nolīdzis sievieti no tuvējā ciemata, kura ar divriteni katru nedēļu ieradās Ozolmājā, lai uzkoptu istabas un pagatavotu kādu sautējumu vai pīrāgu, ar ko Kristiānam pietika trim dienām. Brālis iztika gandrīz ar tuvējo fermu produkciju un reti ņēma rokās saimniecības rēķinu grāmatu. Visu, kas nepieciešams, viņš, šķiet, dabūja no Raiopu muižas; turienieši allaž bija ļoti labi izturējušies pret mūsu ģimeni.
Mana vecā istaba izskatījās gandrīz tāda pati, kādu es to atcerējos. Es plaši atvēru logu un uz bridi atlaidos gultā, raudzīdamies ārā dūmakainajās vasaras debesīs, garām milzīgā dižskābarža zariem, kuri šūpojās vējā tik tuvu pie pašas mājas. Zēnībā vairākkārt tiku kāpis no loga tieši kokā un iekārtojis biezajā lapotnē slepenu apmetni; atceros, kā vienās bikšelēs drebinājos saltajā mēnesgaismā un, tupēdams savā slepenajā mājoklī, iztēlojos, kā lejā rosās melnie nakts radījumi.
Pēcpusdienas maltīte bija visai sātīga un sastāvēja no aukstas cūkgaļas, cāļa un cieti novārītām olām tādos daudzumos, kādus es, divos Francijas gados pieradis pie stingri normētām devām, nebiju vairs domājis ieraudzīt. Protams, mēs tagad tiesājām Kristiāna vairāku dienu pārtikas krājumus, taču brālim tas, šķiet, nelikās svarīgi vismaz viņš pats ēdienam tik tikko pieskārās.
Pēc tam mēs pāris stundu sarunājāmies, un Kristiāna sasprindzinājums manāmi atslāba, tomēr viņš nereiz nepieminēja ne Gvivenetu, ne tēva darbu, un arī es nemēģināju pieskarties šiem tematiem.
Mēs atlaidāmies neērtajos atzveltnes krēslos, kuri bija piederējuši mūsu vecvecākiem, un no visām pusēm uz mums lūkojās ģimenes piemiņas lietas fotoattēli, trokšņains pulkstenis palisandra koka ietvarā, atbaidošas bildes ar eksotiskās Spānijas skatiem, visas ierāmētas saplaisājušos apzeltīta koka ietvaros un visas sakarinātas pie sienām, ko klāja tās pašas puķotās tapetes, kuras bija izlīmētas viesistabā jau pirms manas dzimšanas. Taču tas viss nozīmēja mājas, un arī Kristiāns nozīmēja mājas; gan smarža, kas šeit valdīja, gan nolaistās telpas tas viss man bija mājas. Jau dažas stundas pēc ierašanās es sapratu, ka man šeit vajadzēs palikt. Ne gluži tāpēc, ka es justos šai vietai piederīgs (tiesa, arī to es nenoliedzami jutu), bet vienkārši tāpēc, ka tā piederēja man, turklāt nevis veikalnieciskā īpašuma nozīmē, bet drīzāk tai apziņā, ka man ar šo ēku un tās apkārtni ir bijusi kopīga dzīve, ka mēs esam daļa no vienas evolūcijas. Pat Francijā, pat savā dienvidu ciematiņā es nebiju šķirts no šīs evolūcijas, tikai galēji attālināts no tās.