Bet varbūt viņa gluži vienkārši… piepeši radās. Vienu mirkli rēgs, nākamajā brīdī realitāte neskaidra sapņu vīzija, kas piepeši iegūst noteiktus apveidus un pārtop par īstenību.
Atcerējos izteikumus no tēva dienasgrāmatas: "Zarukronis izgaist, ir krietni caurspīdīgāks nekā pēdējoreiz, kad satiku viņu… Atradu beigtā mitago atliekas, ko apstrādājuši zvēri, bet trūdēšanas process ir ļoti savdabīgs… Redzēju spokainu, skrejošu apveidu pie stāvās nogāzes, pirmsmitago tas nebija varbūt nākamā stadija?"
Pasniedzos apskaut Gvivenetu, bet viņa palika manās rokās sastingusi un nekustīga; acīmredzot viņu bija satraukušas atmiņas un mana uzstājība, kad centos panākt, lai viņa runā par to, kas nepārprotami dara viņai sāpes.
Es esmu koks un klints, nevis miesa un asinis.
Vārdi, kurus viņa bija teikusi pirms vairākām dienām, piepeši uznira manā atmiņā, un es sajutu tirpas pārskrienam pāri visam augumam. Es esmu koks un klints. Tātad viņa zina. Viņa zina, ka nav īsts cilvēks. Un tomēr izturas tā, it kā būtu. Varbūt šie vārdi bija tikai valodas tēls, varbūt viņa runāja par savu meža dzīvi ar tādu pašu nozīmi, kā es būtu varējis sacīt: esmu pīšļi un zeme?
Vai viņa zina? Man ļoti gribējās viņai to pajautāt, gribējās redzēt, kas notiek viņas galvā, gribējās zināt, ko slēpj viņas mīlestība un atmiņas šajā klusajā klajumiņā.
No kā ir taisītas mazas meitenes? es pajautāju, un viņa spēji pagrieza galvu un sarauca pieri, tad pasmaidīja, mana jautājuma mulsināta, tomēr mazliet uzjautrināta, jo no mana smaida noprata, ka atbilde ir līdzīga mīklas atminējumam.
- No saldām zīlēm, saspiestām medus bitēm un zilo zvaniņu nektāra, viņa atbildēja.
Es pretīgumā saviebos. Cik briesmīgi!
- Bet no kā tad?
- No cukura, garšvielām un visa kā… Hm… Kā bija tālāk? No visa tā labākā.
Gviveneta sarauca pieri. Tev negaršo saldās zīles vai medusbites? Tās taču ir labas.
- Neticu. Pat rupjie ķelti neēstu bites.
- Un no kā ir taisīti mazi zēni? viņa aši pajautāja un iesmiedamās pati atbildēja: No govju mēsliem un jautājumiem.
- Patiesībā no sliekām un gliemežiem. Šķita, ka viņa ir apmierināta ar šo atbildi. Es vēl piemetināju: Un reizēm arī no nepieaugušu dzinējsuņu pakaļkājām.
- Mums arī ir tādi teicieni. Atceros, Magidions man stāstīja. Viņš man daudz ko iemācīja. Viņa pacēla roku par zīmi klusēt un brīdi domāja. Tad viņa teica: Astoņi saucieni kaujai. Deviņi saucieni veiksmei. Desmit saucienu mirušam dēlam. Vienpadsmit saucienu skumjām. Divpadsmit saucienu mijkrēslī jaunajam karalim. Kas es esmu?
- Dzeguze, es teicu, un Gviveneta skatījās manī platām acīm.
- Tu zināji!
- Uzminēju, es pārsteigts sacīju.
- Tu zināji! Bet tā ir pirmā dzeguze. Viņa brīdi sparīgi domāja, tad turpināja:
- Viens balts, veiksme man. Divi balti, veiksme tev. Trīs balti, nāve. Četri balti un pakavs klāt būs mīlestība.
Un viņa smaidīdama skatījās uz mani.
- Zirga nagi, es teicu, un Gviveneta man spēcīgi iesita pa kāju. Tu zināji!
Es iesmējos. Es vienkārši minēju.
- Tas ir pirmais neparastais zirgs, ko tu redzi ziemas beigās, viņa paskaidroja.
- Ja tam ir četri balti nagi, tad izkal pakavu, un redzēsi savu iemīļoto jājam uz tā paša zirga mākoņos.
- Pastāsti man par ieleju. Un par balto akmeni.
Viņa platām acīm skatījās uz mani, tad savilka pieri. Pēkšņi viņa bija kļuvusi ļoti skumja. Tā ir vieta, kur guļ mans tēvs.
- Kur tas ir? es jautāju.
- Ļoti tālu no šejienes. Kādu dienu… Viņas skatiens aizklīda tālumā. Interesanti, kādas atmiņas viņa pārcilā šobrīd, es nodomāju. Kādas skumjas pagātnes ainas ir viņas acu priekšā?
- Kas būs kādu dienu?
Viņa klusi teica: Kādu dienu es gribētu aiziet uz turieni. Gribētu redzēt vietu, kur Magidions viņu apglabāja.
- Es gribētu iet kopā ar tevi, es teicu, un uz bridi viņas miklais skatiens sastapās ar manējo, un viņa pasmaidīja.
Nākamajā brīdī viņas seja atplauka. Caurums akmenī. Acs kaulā. Gredzens no ērkšķiem. Smēdes troksnis. Visas šīs lietas… Viņa apklusa un raudzījās manī.
- Atvaira mošķus? es minēju, un viņa man uzvēlās
virsū ar saucienu: Kā tu vari zināt?!
* * *
Pašā pievakarē mēs lēni aizstaigājām līdz mājai. Gviveneta šķita mazliet nosalusi. Ja nemaldos, bija 27. augusts, un dienas reizēm atgādināja rudeni, reizēm vasaru. No rīta gaisā bija jaušams dzestrums, pirmais trīsošais jaunā gadalaika vēstnesis; dienā bija valdījusi krāšņa vasara, un šobrīd atkal virsroku ņēma rudens. Koku lapām pie pašām apmalēm sāka parādīties pirmās pārmaiņas. Kaut kāda iemesla dēļ es jutos nomākts, lai gan mana roka skāva meitenes vidukli, vējš meta sejā viņas matu cirtas un viena mazā plauksta gulēja man uz krūtīm. Piepešo drūmību negaisināja pat tālumā dzirdamais motocikla troksnis.
- Kītons! Gviveneta priecīgi iesaucās un tālāk vilka mani skriešus, līdz nonācām līdz ozolu jaunaudzei. Izgājuši tai cauri, nokļuvām pie mūsu aizaugušajiem vārtiņiem. Pēc tam izbridām cauri biezajiem krūmiem, kas bija apsēduši žogu no ārpuses, pretī attīrītajam dārzam, kuru stipri aizēnoja mājā iebrukušā ozola lielie, tumšie zari.
Kītons stāvēja pie pagalma durvīm un māja mums ar roku, pacēlis gaisā pudeli pašbrūvēta alus no Maklstonas lidlauka krājumiem. Man ir vēl kaut kas, viņš teica, kad Gviveneta pieskrēja viņam klāt un noskūpstīja uz vaiga. Sveiks, Stīven! Kāpēc tu esi tik drūms?
- Gadalaiku maiņa, es atbildēju. Kītons izskatījās možs un priecīgs, gaišie mati braucienā bija izjukuši un seja noputējusi, tīri palikuši tikai laukumi ap acīm, ko bija sargājušas motociklista brilles. Viņš oda pēc eļļas un mazlietiņ pēc cūku aploka.
Viņa atvestais pārsteigums bija pamatīgs sivēna gabals. Tas izskatījās bāls un vārgs, salīdzinot ar pelēkajiem, stiegrainajiem meža sivēniem, ko Gvivenetas šķēps palaikam ķēra ozolu biezoknī. Taču doma par sulīgāku cūkgaļu ar maigāku garšu nekā tā, ko biju radis baudīt pēdējā laikā, neapšaubāmi iepriecināja.
- Cepsim veselu uz restēm! paziņoja Kītons. Divi amerikāņi lidlaukā mani iemācīja, kā tas darāms. Arā.
Šovakar pat. Kad būsim nomazgājušies. Cepetis trijatā, ar alu, dziesmām un rotaļām. Pēkšņi viņa sejā pazibēja bažas. Vai es gadījumā netraucēju, veco zēn?
- Nepavisam… veco zēn, es atbildēju. Viņa runas veids man nereti likās samākslots un kaitinošs.
- Viņš ir pārēdies, sacīja Gviveneta un uzmeta man uzjautrinātu skatienu.
Ak, augstā dieva Cernuna vārdā, cik laimīgs es tagad esmu, ka Kītons tieši tobrīd nelūgts ielauzās starp mums un pavadīja turpmākās stundas mūsu mājā! Lai kā mani traucēja viņa klātbūtne tādā reizē, kad mēģināju tikt tuvāk Gvivenetai, es nekad neesmu veltījis Augstajai, Visuredzošajai Debesu būtnei tik daudz pateicības vārdus kā pēc šīs nakts. Kaut gan savā ziņā man gribējās, lai es būtu miris.
Ugunskurs dega. To Gviveneta bija iekūrusi, kamēr Kītons taisīja primitīvas cepamās restes. Gaļas gabalu viņš bija dabūjis kā atlīdzību par divu dienu darbu lauku saimniecībā netālu no lidlauka; viņa lidmašīna pašlaik nebija braukšanas kārtībā, un papildu darbs viņam bija tikpat noderīgs kā saimniecībai viņa palīdzība. Labi apmaksāts darbs Koventrijā un Birmingemā bija aizvilinājis daudz laukstrādnieku projām no Anglijas vidienes apgabaliem.
Veselu dzīvnieku izcept iet daudz ilgāk, nekā bija iedomājies Kītons. Mežu un dārzu ietina tumsa, un mēs iededzām istabās gaismu, lai omulīga pusgaisma kristu arī uz to dārza daļu, kurā bijām apmetušies un sēdējām, vērodami čurkstošo gaļu un spožās ugunskura liesmas. Es cītigi mainīju skaņuplates, izspēlēdams visu deju mūzikas kolekciju, ko mani vecāki gadu gaitā bija sakrājuši. Vecā, apbružātā gramofona balss, atsperei iztekot, kļuva arvien vārgāka, un Kītona nočieptā alus iespaidā vienmuļās, vienmērīgi palēninātās balsis mums izklausījās neparasti jocīgas.