Pulksten desmitos mēs izvilkām no oglēm mundieri ceptos kartupeļus un apēdām tos kopā ar sviestu, marinētiem dārzeņiem un plānām apgrauzdētā cepeša ārējām šķēlēm. Kad izsalkums bija apmierināts, Gviveneta mums nodziedāja dziesmu savā valodā, un Kitons, mazliet ieklausījies, varēja to pavadīt uz savām mazajām mutes harmonikām. Kad es lūdzu, lai viņa pārtulko man tās vārdus, viņa tikai rotaļīgi iesita ar pirkstu man pa degunu un atteica: Iztēlojies pats!
- Tur bija par tevi un mani, es minēju. Mīlestība, kaislība, alkas, garš mūžs un bērni.
Gviveneta papurināja galvu un nolaizīja pirkstu, ko tikko bija pārvilkusi pāri mūsu pieticīgo sviesta krājumu atliekām.
- Par ko tad? es jautāju. Par laimi? Par draudzību?
- Nelabojamais romantiķis, nomurmināja Kitons, un viņam bija taisnība, jo Gvivenetas dziesma, izrādās, nemaz nebija par mīlestību, vismaz ne manā izpratnē. Kā prazdama, viņa man to pārtulkoja.
- Es esmu agrās rīta stundas meita. Es esmu medniece, kas ausmas staros… kas ausmas staros… Un viņa izdarīja straujas roku kustības, kas atgādināja sviešanu.
- Met? minēja Kitons. Met tīklu?
- Kas ausmas staros met tīklu meža sloku klajumā. Es esmu vanags, kas vēro, kā slokas ceļas spārnos un sapinas tiklā. Es esmu zivs, kas… zivs, kas… Viņa izdarīja straujas, spēcīgas plecu un gurnu kustības no viena sāna uz otru.
- Grozās, es teicu.
- Spirinās, izlaboja Kitons.
Gviveneta turpināja: Es esmu zivs, kas spirinās ūdenī un peld pretī lielajai, pelēkajai klintij dziļuma vidū. Es esmu zvejnieka meita, kas sagūsta zivi. Es esmu ēna no lielā, baltā akmens, zem kura dus mans tēvs; ēna, kas reizē ar saules gaitu tiecas uz upi, kurā peld zivs, uz mežiem, kur sloku klajumi zied zilos ziedos. Es esmu lietus, kas liek zaķim bēgt, raida stirnu biezoknī, apdzēš uguni apaļās mājas vidū. Mani ienaidnieki ir pērkons un zvēri, kas klejo naktī, taču es nebaidos. Es esmu sava tēva un tēvatēva sirds. Spoža kā dzelzs, aša kā bulta, stipra kā ozols. Es esmu zeme.
Šos beidzamos vārdus "Spoža kā dzelzs, aša kā bulta, stipra kā ozols. Es esmu zeme" viņa atkārtoja dziedošā balsī, pieskaņodama jauno tekstu sākotnējai melodijai un ritmam. Pabeigusi viņa pasmaidīja un paklanījās, un Kītons skaļi aplaudēja, saukdams: Bravo!
Es brīdi apmulsis lūkojos Gvivenetā. Tātad tur nemaz nav par mani, noteicu, un Gvivenetā iesmējās. Tur nav ne par ko citu kā tikai par tevi, viņa teica. Tieši tāpēc es to dziedāju.
Es to biju domājis kā joku, taču viņa mani samulsināja. Es nesapratu. Toties sasodītais Kītons nez kāpēc saprata. Viņš man pamirkšķināja ar aci. Jums abiem vajadzētu apmest kādu līkumu un pārlūkot apkārtni. Es palikšu tepat. Ejiet! Un viņš pasmaidīja.
- Pie joda, kas te īsti notiek? es izmetu; tiesa, teicu to klusi un maigi. Bet, kad piecēlos, arī Gvivenetā piecēlās un, saraustījusi lejup koši sarkano jaku un nolaizījusi no pirkstiem sviesta un cūku tauku paliekas, pastiepa man savu lipīgo roku.
Aizgājuši līdz dārza malai, mēs atvašu biezokņa tumsā sākām dedzīgi skūpstīties. Mežā bija jaušama zaglīga kustība; varbūt ceptās gaļas smarža bija pievilinājusi lapsas vai vilkus. Kītona jocīgi sakumpušais stāvs tumši iezīmējās uz liesmu un zibošo dzirksteļu fona.
- Viņš tevi saprot labāk nekā es, sacīju Gvivenetai.
- Viņš redz mūs abus. Tu redzi tikai mani. Man viņš patīk. Ļoti sirsnīgs cilvēks. Bet viņš nav mans šķēps.
Kustība mežā kļuva arvien jaušamāka. Tas mulsināja pat Gvivenetu. Mums jāuzmanās no vilkiem un savvaļas suņiem, viņa teica. Gaļa…
- Vilki šai mežā nevar būt, es sacīju, to noteikti nav. Kuiļus gan esmu redzējis, un tu man stāstīji par lāci…
- Visi zvēri tik droši nenāk uz malu. Vilki ir bara dzīvnieki. Bars varēja uzturēties meža dziļumā, pašā biezoknī. Viņi ir ilgi nākuši šurp. Varbūt.
Es pametu skatienu tumsā, un nakts šķita dvešam draudīgus čukstus; nodrebinājies pagriezos atpakaļ uz dārza pusi un pastiepu roku pēc Gvivenetas. Iesim atpakaļ, lai viņam nekļūst garlaicīgi.
Kamēr es teicu šos vārdus, redzēju, ka Kītona tumšais stāvs slienas kājās. Viņa balss bija paklusa, bet saspringta:
- Mums ir ciemiņi.
Caur kokiem, kas biezi kuploja ap dārza žogu, es redzēju pazibam lāpas gaismu. Rāmo nakti spalgi un pēkšņi pārtrauca svešinieku tuvošanās troksnis. Mēs ar Gvivenetu atgriezāmies pie ugunskura, virtuves mestās gaismas lokā. Mums aiz muguras, tuvu tai vietai, kur nupat bijām stāvējuši, parādījās citas lāpas. Plašā lokā tās ielenca dārzu un nāca arvien tuvāk, un mēs gaidījām, vai nesaklausīsim kādu skaņu, kas ļautu kaut ko spriest par šiem nācējiem.
Mums priekšā atskanēja neparastā jagutu melodija, ko spēlēja niedru stabules; tā man bija jau pazīstama. Mēs ar Gvivenetu pārmijām ašus, līksmus skatienus, un viņa teica:
- Jaguti! Atnākuši atkal!
- īstajā brīdī, lai palīdzētu mums tikt galā ar cepeti, es rāmi noteicu. Kītons aiz bailēm stāvēja kā sastindzis viņam acīmredzami nepatika šo dīvaino, cilvēkiem līdzīgo radījumu zaglīgā tuvošanās tumsā.
Gviveneta pagājās uz vārtiņu pusi nācējiem pretī un kaut ko iesaucās savā dīvainajā valodā. Sāku iet viņai nopakaļ, pacēlis no ugunskura degošu koku un turēdams to tāpat, kā viņi turēja savas lāpas. Tīkamā stabules meldija joprojām skanēja.
Kas tie tādi ir? jautāja Kītons. Un es atbildēju: Veci draugi, jauni draugi. Jaguti. No viņiem nav jābaidās…
Un tajā pašā brīdī aptvēru, ka stabules apklusušas un dažus soļus no manis apklususi arī Gviveneta. Viņa neizpratnē skatījās apkārt uz zibošajām ugunīm tumsā. Bridi vēlāk viņa atskatījās uz mani, un viņas seja bija bāla, acis plati ieplestas, mute mazliet pavērta; līksmo izteiksmi strauji bija nomainījušas šausmas. Viņa paspēra soli uz manu pusi, saukdama manu vārdu, un arī mani pārņēma viņas piepešā panika, un es izstiepu roku pēc viņas…
Atskanēja dīvains troksnis it kā vējš, it kā aizsmacis, vienmuļš svilpiens; tad sekoja dobjš būkšķis un Kītona apspiestais kliedziens. Paskatījos uz viņa pusi un redzēju, ka viņš strauji kāpjas atpakaļ, nedabiski izliecis muguru, ar rokām tverdams sev pie krūtīm, acis samiedzis kā asās sāpēs. Nākamajā mirklī viņš nokrita zemē, atmetis rokas sānis. No viņa krūtīm slējās trīs pēdas gara koka strēle. Gvina! es iekliedzos, atraudams skatienu no Kītona. Un tad viss mežs ap mums aizdegās spožās ugunīs stumbri, zari, lapas; dārzu no visām pusēm apņēma milzīga rūcošu liesmu siena. Cauri šai ugunij iznāca divi cilvēku stāvi, un uguns meta spožu atspīdumu uz viņu metāla bruņām un īsasmeņu ieročiem, ko viņi turēja rokās. Brīdi viņi vilcinājās, skatīdamies uz mums; vienam uz sejas bija zeltīta maska ar vanaga seju, acu vietā vīdēja spraugas un ausis slējās augšup kā īsi ragi. Otram galvā bija nespodra ādas ķivere ar platām vaigu siksnām. Vanags skaļi iesmējās.
-Ak Dievs, nē!… es iesaucos, bet Gviveneta man uzkliedza: Apbruņojies! un pati aizdrāzās man garām uz to pusi, kur pie mājas sienas bija atslieti viņas ieroči.