Es viņai sekoju un paķēru savu pašdarināto šķēpu un Magidiona dāvāto zobenu. Mēs pagriezāmies ar muguru pret māju un skatījāmies, kā no degošā meža cits aiz cita iznirst draudīgi stāvi, bruņotu vīru pulks, un tie izldīst pa visu dārzu.
Abi pirmie uzbrucēji metās mums virsū; viens Gvivenetai, otrs man. Mani bija izvēlējies vanags.
Viņš man uzbruka tik strauji, ka es tik tikko paguvu pacelt šķēpu un triekt to viņam pretī; gar acīm man nozibsnīja spožs metāls, tumši mati un sasvīdusi seja; ar mazo, apaļo vairogu viņš atvairīja manu cirtienu, tad spēcīgi iesita man pa galvu ar trulo zobena rokturi. Es nokritu uz ceļiem, mēģināju piecelties, bet saņēmu vēl vienu triecienu pa galvu ar vairogu, un sejā man iesitās cieta, sausa zeme. Kad atguvos, uzbrucējs jau bija sasējis man rokas aiz muguras, iegrūdis manu šķēpu man zem padusēm un sasaistījis mani kā kaujamu tītaru.
Bridi noskatījos, kā cīnās Gviveneta: viņa to darīja ar pārsteidzošu niknumu. Redzēju, kā viņa ietriec savu dunci uzbrucējam plecā; tad no dārza malas piesteidzās vēl viens vanags, un viņa apsviedās tam pretī, nozibēja uguns atspīdums metālā, un vīrieša roka šķita aizlidojam uz malkas nojumes pusi. Pieskrēja trešais, pēc tam ceturtais. Gvivenetas kaujas saucienā skanēja niknums un sašutums. Viņa kustējās tik ātri, ka žilba acis, viņai sekojot. Protams, uzbrucēju bija pārāk daudz. Piepeši redzēju, kā viņai sakrīt virsū, izrauj ieročus un uzmet viņu gaisā. Kritienā viņu noķēra abi vanagi un, par spīti enerģiskajai pretestībai, sagūstīja un sasēja tādā pašā veidā kā mani.
Pieci tumši, gara auguma karotāji bija palikuši stāvam dārza malā; pietupušies viņi vēroja cīniņa beigas.
Mans vanags izstiepa roku, ieķērās man matos un uzrāva mani kājās, tad pussagumušu aizvilka pāri dārzam uz ugunskura pusi. Viņš mani nometa zemē netālu no Gvivenetas. Viņa pacēla pret mani asinīm notriepto seju, kurai pāri krita sajauktu matu šķipsnas. Viņas lūpas bija mitras, un es redzēju viņai acīs asaras, spožas pērles ugunskura gaismā. Stīven, viņa izgrūda, un es jutu, ka viņas lūpas ir uzpampušas un sāpīgas. Stīven…
Tā nevar būt īstenība, es nočukstēju un jutu arī savās acīs sakāpjam asaras. Man reiba galva, viss notiekošais likās nereāls. Ķermenis pārdzīvojumā un dusmās bija kļuvis pavisam nejūtīgs. Degošais mežs sprakstēja un rūca gandrīz apdullinošā skaļumā.
Cauri uguns joslai joprojām nāca sveši vīri, un daži veda sev līdzi lielus zirgus tumšām krēpēm, kuri nepatikā zviedza un cēlās uz pakaļkājām. Cauri uguns sprakstiem spalgi skanēja pavēloši izsaucieni. Svešie ņēma degošas pagales no mūsu nelielā ugunskura un pavisam tuvu pie mājas sāka sliet kaut ko līdzīgu smēdei. Citi lauza dēļus no vistu būriem un nojumes, gatavodami malku. Šīs neilgās, juceklīgās rosīšanās laikā pieci svešie stāvi pie degošās joslas malas nekustīgi tupēja un vēroja notiekošo. Pēc tam viņi piecēlās kājās un tuvojās mums. Vecākais, acīmredzot vadonis, pagāja garām mūsu ugunskuram, pie kura jau tupēja vairāki vanagi, gaidīdami, kad tiks sadalīts gatavais cūkas cepetis. Pienācējs noliecās un ar platu nazi nogrieza pamatīgu gaļas gabalu, iebāza to mutē un noslaucīja taukainos pirkstus biezajā apmetnī. Tad viņš pagājās uz Gvivenetas pusi un nokratīja savu apmetni, atsegdams kailu ķermeņa augšdaļu ar masīvam krūtīm, muskuļotām rokām un lielu, nokārušos vēderu. Tas bija spēcīgs vīrietis, kuram tuvojās vēlīna pusmūža sabrukums. Ievēroju, ka viņa miesa viscaur klāta švīkām un rētām. Kaklā viņam bija pakārta kaula stabule, un viņš, zobodams mūs, iepūta tajā. Nometies zemē Gvivenetai blakus, viņš pastiepa roku un pacēla augšup viņas zodu. Tad viņš atbīdīja matus no meitenes sejas un rupji pagrieza viņas galvu uz savu pusi, lai ieskatītos viņai acīs; mute virs iesirmās bārdas bija savillcusies ņirdzīgā smīnā. Gviveneta spļāva, un viņš sāka smieties, un šie smiekli…
Satriekts es ieskatījos ciešāk. Sēdēju, sāpēs nespēdams pakustēties, un ugunskura gaismā raudzījos uz šo raupjo, vecīgo karotāju.
- Beidzot esmu tevi atradis, viņš teica, un šī balss trāpīja mani kā skaudrs cirtiens.
- Viņa ir mana! es iekliedzos caur piepešām asarām.
Un Kristiāns paskatījās uz mani un lēni piecēlās kājās.
Tā viņš tur stāvēja, izslējies visā augumā, vecs vīrs,
kauju un savvaļas dzīves nodeldēts un nobružāts. Viņa bikses oda pēc urīna. Zobens pie platās ādas jostas karājās draudīgi tuvu manai sejai. Viņš aiz matiem parāva manu galvu augšup, ar otru roku glaudīdams savu pinkaino, iesirmo bārdu.
- Ilgi neesam tikušies, brāli, viņš teica aizsmakušā, dzīvnieka rūcienam līdzīgā čukstā. Ko man īsti ar tevi darīt?
Viņam aiz muguras cūkas sāns jau bija pazudis karotāju mutēs, un svešinieki enerģiski čāpstināja lūpas un palaikam spļāva ugunskurā, klusi sarunādamies savā starpā. No mājas puses skanēja āmura klaudzieni pret metālu. Tika rosīgi labots bruņojums un seglu piederumi lielajiem zirgiem, kuri bija piesieti man gandrīz blakus.
Viņa ir mana, es klusi teicu, caur asarām skatīdamies uz viņu. Liec mūs mierā, Kris!
Viņš kādu bridi turpināja skatīties manī, un klusums kļuva biedējošs. Tad viņš strauji noliecās un, uzrāvis mani kājās, atmuguriski grūda, līdz es atsitos pret nojumes cieto sienu. To darīdams, viņš niknumā rēca, un viņa smirdošā elpa mani gandrīz smacēja nost. Viņa seja atradās pavisam tuvu manējai; tā bija drīzāk dzīvnieka nekā cilvēka seja, un tomēr es tajā pamazām sāku samanīt sava brāļa acis, degunu, lūpas kaut ko no tā jaunā, glītā cilvēka, kurš tikai pirms gada bija aizgājis no mājām.
Viņš kaut ko skarbi uzsauca, un viens no vecākajiem karotājiem pasvieda viņam virvi ar cilpu galā. Virve bija rupja un asa, un viņš pārmeta cilpu man pāri galvai un cieši savilka to man ap kaklu, tad pārsvieda virves brīvo galu pāri nojumei. Nākamajā brīdī es jutu virvi nostiepjamies, un cilpa parāva mani augšup, tā ka es balstījos tikai uz pirkstgaliem. Paelpot es varēju, taču ķermenis bija pilnīgi saspringts. Sāku elsdams tvert gaisu, un Kristiāns pasmaidīja, tad uzspieda man uz deguna un mutes savu smirdošo roku.
Viņa pirksti slīdēja man pār seju. Tas bija gandrīz juteklisks pieskāriens. Kad sāku cīnīties pēc elpas, viņš atbrīvoja manu muti, un es pateicīgi ievilku plaušās gaisu. Visu šo laiku viņš mani vēroja ar dīvainu ziņkāri, itin kā meklēdams kādas atmiņas par draudzību mūsu starpā. Viņa pirksti gluži kā sievietes pieskārienā slīdēja man pār pieri, vaigiem, zodu, virves mezglu un saskrāpēto kakla ādu zem tā. Šādi viņš uzgāja ozollapas amuletu, kas karājās man kaklā, un, to ieraudzījis, sarauca pieri. Nolicis sudraba lapu sev uz plaukstas, viņš to ilgi pētīja. Neskatīdamies uz mani, viņš noprasīja: Kur tu to dabūji? Balsī skanēja manāms izbrīns.
- Atradu.
Brīdi viņš ldusēja, tad pārrāva ādas saiti ap manu kaklu un piespieda ozola lapu sev pie lūpām. Bez tās es būtu miris. Kad to pazaudēju, domāju, ka mans liktenis ir izlemts. Tagad esmu dabūjis to atpakaļ. Tagad esmu visu dabūjis atpakaļ…
Tad viņš atkal paskatījās uz mani un pētoši ielūkojās man acīs.
- Daudz gadu pagājis… viņš nočukstēja.
- Kas ar tevi noticis? es izdvesu. Virve mokoši griezās man kaklā. Viņš vēroja manas ciešanas, manu lūpu nevarīgās kustības bez jebkādas līdzcietības zalgojošajās, tumšajās acīs.
- Pārāk daudz kas, viņš atbildēja. Esmu meklējis pārāk ilgi. Bet beidzot esmu viņu atradis. Pārāk ilgi esmu skrējis… Viņa skatiens novērsās no manis un kļuva gandrīz skumjš. Varbūt šis skrējiens nekad nebeigsies. Viņš joprojām mani vajā.