-Kas?
Kristiāns atkal paskatījās uz mani.
- Briesmonis. Urskumugs. Vecais. Kaut viņš nolādēts! Kaut nolādēta viņa dvēsele viņš man seko pa pēdām kā dzinējsuns. Viņš vienmēr ir tur, vienmēr ir mežā, vienmēr turpat aiz nocietinājuma sienas. Vienmēr, vienmēr šis briesmonis. Es esmu noguris, brāli. Patiešām. Beidzot… un viņš uzmeta skatienu sakņupušajam meitenes stāvam, beidzot man ir tas, ko es meklēju. Gviveneta, mana Gviveneta. Ja es miršu, mēs mirsim kopā. Man vairs nerūp, vai viņa mīl mani vai ne. Viņa būs mana, es viņu izmantošu. Viņa darīs manu nāvi patīkamu. Viņa mani iedvesmos pēdējiem pūliņiem nogalināt briesmoni.
Es nevaru viņu tev atdot, es bezcerīgi sacīju, un Kristiāns sarauca pieri, tad pasmaidīja. Neko neteicis, viņš devās projām no manis uz ugunskura pusi. Viņš gāja lēni, itin kā domīgi. Brīdi apstājies, viņš raudzījās uz māju. Viens no viņa vīriem, noskrandis karotājs gariem matiem, piegāja nekustīgi gulošajam Harijam Kītonam, apvēla viņu uz muguras, ar nazi pārgrieza viņa kreklu un pacēla asmeni pret Kītona krūtīm. Tad viņš kaut ko sacīja svešā valodā. Kristiāns paskatījās uz mani, atbildēja vīrietim, un tas pikti piecēlās un aizgāja atpakaļ pie ugunskura.
Kristiāns paskaidroja: Fenlanders ir dusmīgs. Vīri grib apēst gulošā aknas. Viņi ir izsalkuši. Cūka bija maza. Viņš pasmaidīja. Es neļāvu. Lai saudzētu tavas jūtas.
Tad viņš aizsoļoja līdz mājai un pazuda tās iekšienē. Diezgan ilgi viņš nerādījās. Gviveneta tikai vienreiz pacēla galvu augšup, un viņas seja bija slapja no asarām. Viņa lūkojās uz mani, un viņas lūpas kustējās, taču es nespēju uztvert nevienu skaņu un nesapratu, ko viņa mēģina pateikt. Es tevi mīlu, Gvina! uzsaucu viņai. Gan mēs kaut kā izkulsimies! Nebēdā!
Taču mani vārdi neatstāja uz viņu nekādu iespaidu, un sasistā seja atkal nolaidās lejup; sasieta un apsargāta, viņa palika tupam pie ugunskura agrākajā pozā.
Visapkārt man dārzā valdīja juceklīga rosība. Viens no zirgiem bija sācis trakot, tas cēlās pakaļkājās un spārdīja savus valgus. Vīri staigāja uz priekšu un atpakaļ, daži raka bedri, citi tupēja pie uguns un smiedamies skaļi sarunājās. Degošais mežs baismi gailēja nakts tumsā.
Kad Kristiāns atkal iznāca no mājas, viņš bija noskuvis pinkaino, iepelēko bārdu, atsukājis atpakaļ garos, taukainos matus un sapinis tos bizitē. Viņa seja bija plata un spēcīga, kaut arī vaigi kļuvuši mazliet ļengani. Viņš izskatījās satriecoši līdzīgs mūsu tēvam, kādu es to atcerējos no tiem laikiem, kad vēl nebiju aizbraucis uz Franciju. Bet Kristiāns bija masīvāks, sīkstāks. Vienā rokā viņš turēja savu zobenu un siksnu, otrā vīna pudeli ar prasmīgi nolauztu kaklu. Vai tajā bija vīns?
Viņš pienāca man klāt un padzērās no pudeles, tīksmīgi aplaizīdams lūpas. Es jau domāju, ka tu neatradīsi vecos krājumus, viņš teica. Četrdesmit pudeles vislabākā bordo vīna. Nevaru iedomāties vēl labāku garšu. Vai gribi? Viņš pavēcināja ar pudeli uz manu pusi. Vīna malks pirms nāves. Tosts brālībai un pagātnei. Cīņai, kas veikta un zaudēta. Sadzer ar mani, Stīv!
Es papurināju galvu. Kristiāns brīdi izskatījās vīlies, tad atmeta galvu atpakaļ un sāka liet sarkano vīnu sev mutē; viņš mitējās tikai tad, kad aizrijās un sāka klepot, un klepodams smējās. Pēc tam viņš padeva pudeli visdraudīgākā izskata kaujas biedram Fenlanderam, tam pašam, kurš gribēja uzšķērst Harija Kītona līķi, un Fenlanders, izdzēris atlikušo vīnu, aizsvieda pudeli mežā. Pārējie slepenie vīna krājumi, kurus es nebiju pratis atrast, tika iznesti no mājas uz ātru roku sagādātos maisos un sadalīti starp pārējiem vanagiem nešanai.
Meža uguns pierima un sāka izdzist. Lai kāds būtu šīs degšanas cēlonis, burvestība vai realitāte, tas zaudēja spēku, un gaisā bija jūtama spēcīga pelnu smaka. Tad pēkšņi dārza malā parādījās divi savādi stāvi, kas sāka skriet apkārt gar gruzdošās joslas malu. Tie bija gandrīz kaili, to ķermeņus klāja balta krīta kārta, vienīgi sejas bija melnas. Tiem bija gari mati, ko saturēja ap galvu apņemta ādas lente. Tie turēja rokā garas kaula nūjiņas un māja ar tām uz meža pusi, un visur, kur tie paskrēja garām, liesmas iedegās atkal un uguns rūkdama pieņēmās.
Beidzot Kristiāns atgriezās pie manis, un es aptvēru, ka šī vilcināšanās, šis savādais starpbrīdis ir tāpēc, ka viņš nezina, ko iesākt ar mani. Izvilcis nazi, viņš to sparīgi iedūra nojumes sienā man blakus un, saņēmis zodu delnās, atbalstījās uz spala, bet neskatījās uz mani viņa skatiens bija pievērsts darvotajiem dēļiem. Viņš izskatījās noguris, iztukšots. To pauda viss viņa izskats, viņa elpa, tumšie loki ap acīm.
- Tu esi novecojis, es teicu, un tā bija acīm redzama patiesība.
- Ak tā? Viņš gurdi pasmaidīja, tad sāka lēni runāt. -Jā. Droši vien esmu. Man pagājuši daudzi gadi. Es iegāju dziļi vidienē, bēgdams no briesmoņa. Bet briesmonis bija piederīgs dziļmežam, un es nespēju skriet ātrāk par viņu. Tā ir dīvaina pasaule, Stīven. Dīvaina un briesmīga pasaule, tur aiz stāvās nogāzes izcirtuma. Vecais zināja tik daudz un tomēr tik maz. Viņš zināja par dziļmežu, bija redzējis, dzirdējis vai iztēlojies dziļmežu, bet viņa vienīgais ceļš uz turieni… Tad Kristiāns apklusa un savādi paskatījās manī. Vēlreiz pasmaidījis, viņš izslējās taisni. Pieskāries man pie vaiga, viņš papurināja galvu. Ko gan, meža nimfas Handriamas vārdā, es lai ar tevi daru?
- Kas liedz tev atstāt mani un Gvivenetu tepat un ļaut mums laimīgi dzīvot, cik ilgi lemts? Dari to, kas tev jādara, ej atpakaļ vai arī pamet mežu un dodies kaut kur projām. Nāc atpakaļ pie mums, Kristiāni
Viņš atkal atbalstījās uz sava naža tik tuvu man blakus, ka es bez pūlēm būtu varējis ar lūpām aizskart viņa seju, taču viņš neskatījās uz mani. To es vairs nevaru, viņš teica. Kādu laiku, kamēr vēl biju ceļā uz vidieni, jā, būtu varējis atgriezties. Bet es gribēju viņu. Zināju, ka viņa ir kaut kur tur, kaut kur dziļumā. Vadījos no stāstiem par viņu, kāpu kalnos un devos ielejās, kur varēju dzirdēt stāstus par viņu. Vienmēr likās, ka esmu nokavējis dažas dienas. Briesmonis dzinās man pakaļ. Divas reizes es ar to cīnījos, bet cīņai nebija iznākuma. Es esmu stāvējis, brāli, uz kalna, uz visaugstākā kalna, kur bija uzbūvēts akmens templis, un skatījies dziļmežā, vietā, kur būšu drošībā. Un tagad, kad esmu atradis savu Gvivenetu, es došos uz turieni. Kad būšu ticis tur, es varēšu dzīvot līdz galam, domāt par mīlestību, jo tur būšu drošībā. Drošībā no briesmoņa. No vecā.
- Dodies turp viens, Kris, es teicu. Gviveneta mīl mani, un tur tu neko nevari mainīt.
- Neko? viņš atkārtoja un gurdi pasmaidīja. Laiks var mainīt visu. Kad cita nebūs, ko mīlēt, gan viņa iemīlēs mani…
- Paskaties uz viņu, Kris, es dusmīgi teicu. Sagūstīta ar varu! Nelaimīga! Tev viņa nerūp ne tik, cik šie tavi vanagi!
- Man rūp, lai viņa būtu mana, Kristiāns klusi un draudīgi teica. Esmu dzinies pakaļ pārāk tālu un pārāk ilgi, lai domātu par mīlestības smalkumiem. Likšu viņai mīlēt mani, pirms mirstu; baudīšu viņas mīlu, līdz…
- Viņa nav tava, Kris. Viņa ir mans mitago!
Kristiānu sagrāba mežonīgs niknums, un viņa dūre
ietriecās man sejā ar tādu spēku, ka izsita no vietas divus zobus. Mute man pieplūda ar asinīm, un cauri sāpēm es dzirdēju viņu sakām: -Tavs mitago ir miris! Šis ir manējais! Tavu es nogalināju jau pirms daudziem gadiem! Viņa ir mana! Ja tā nebūtu, es viņu neņemtu sev!
Es izspļāvu asinis no mutes. Varbūt viņa nepieder nevienam no mums. Viņai ir pašai sava dzīve, Kris.