Viņš papurināja galvu. Es pieprasu viņu sev. Vairāk šeit nekas nav piebilstams. Kad es sāku runāt, viņš pacēla roku un rupji saknieba manas lūpas kopā, lai apklusinātu mani. Šķēpa kāts man zem padusēm tik sāpīgi spieda, ka likās: teju teju pārlūzis kauli. Cilpa iegriezās dziļāk man miesā.
- Vai atstāt tevi dzīvu? viņš gandrīz vai domīgi teica. Es izdvesu dažas rīkles skaņas, un viņš saknieba manas lūpas vēl ciešāk. Izrāvis nazi no dēļa, viņš pacēla to virs manis, ar tā aso, auksto galu aizskardams man degunu, tad nolaida roku lejā un viegli iesita ar to man pa pavēderi. Es varētu atstāt tev dzīvību… Ā, bet cena, un viņš vēlreiz atkārtoja to pašu sitienu,cena būs ļoti augsta. Es nevaru ļaut tev dzīvot… kā vīrietim… jo tu esi iepazinis sievieti, kuru es saucu par savējo…
Viņa vārdi mani šausmās sastindzināja. Asinis saskrēja man galvā ar tādu sparu, ka es tik tikko spēju viņu saskatīt.
Viņš atlaida vaļā manas lūpas, bet atstāja plaukstu virs mutes. Bailēs un šausmās es biju sācis raudāt, un mans ķermenis raustījās elsās, kas nāca no pašiem dziļumiem. Kristiāns pievirzījās man pavisam tuvu, un viņa acis bija šauri samiegtas, bet neapmierinātas un nelaimīgas.
- Ak Stīv… viņš noteica un vēlreiz to skumīgi atkārtoja. Varēja būt… Kā varēja būt? Labi? Nē, labi diez vai varēja būt. Bet man būtu gribējies pēdējo piecpadsmit gadu laikā būt kopā ar tevi. Bija reizes, kad ilgojos pēc tavas sabiedrības, gribēju parunāt ar tevi vai vienkārši būt… Viņš pasmaidīja un ar rādītājpirkstu notrausa asaras no maniem vaigiem. Vienkārši būt normālam cilvēkam normālā sabiedrībā.
- Tas vēl ir iespējams, es nočukstēju, bet viņš papurināja galvu un joprojām izskatījās skumjš.
- Diemžēl vairs ne. Un pēc domīgas pauzes piebilda: Un to es nožēloju.
Pirms kāds no mums paspēja vēl kaut ko sacīt, aiz degošās koku joslas atskanēja šaušalīgs rēciens. Kristiāns aizgriezās no manis un paskatījās uz meža pusi. Viņš izskatījās pārbiedēts, satriekts un negants. Taču ne tik tuvu… viņš nevar būt tik tuvu…
Skaņa atgādināja meža zvēra rēcienu. Attālums un karotāju trokšņošana visapkārt nebija ļāvusi man pazīt kuilim līdzīgā radījuma Urskumuga balsi. Otrais rēciens jau izklausījās pazīstamāks, un tam sekoja tālīns, vaidam līdzīgs sēciens un lūstošu zaru troksnis, kādam laužoties caur brikšņiem. Dārzā sanākušie vanagi, karotāji, vīri no nenosakāmiem kultūras slāņiem, sāka aši rosīties, vākt kopā mantas, seglot savus piecus zirgus un, cits citu izrīkodami, posās promiešanai.
Kristiāns pamāja diviem saviem vanagiem, un tie izvilka Gvivenetai no plecu apakšas šķēpa kātu, uzmeta viņu uz zirga platās muguras un cieši piesēja, apmezdami siksnas zirgam ap vēderu.
- Stīven! viņa iekliedzās, cenzdamās paskatīties uz mani.
- Gviveneta! Ak Dievs, nē!
- Ātrāk! uzkliedza Kristiāns un atkārtoja pavēli svešā valodā. Urskumuga rēcieni nāca arvien tuvāk. Es centos tikt vaļā no virves, bet tā bija pārāk stingra un izturīga.
Algotņu bars ātri devās uz meža pusi, uz dārza dienvidu galu, kur divi no viņiem sacirta žogu, lai tiktu ārā; pēc tam visi metās caur degošās jaunaudzes liesmām.
Drīz lielākā daļa bija projām, palikuši tikai Kristiāns, Fenlanders un viens no dīvainajiem, balti krāsotajiem neolīta pārstāvjiem. Šis senlaiku karotājs turēja zirgu, uz kura bija piesieta Gviveneta. Fenlanders aizgāja aiz nojumes, un es jutu, ka viņš savelk man ap kaklu apmesto virvi.
Kristiāns pagāja tuvu man garām un atkal papurināja galvu. Uguns spoži dega mums apkārt, un briesmoņa tuvošanās troksnis kļuva arvien skaļāks. Manas acis pieplūda asarām, un Kristiāna apveidi uz liesmu fona izplūda neskaidrā plankumā.
Neteicis ne vārda, viņš izstiepa rokas pret manu seju un pieliecās man klāt, tad piespieda lūpas manējām un vairākas sekundes neatrāvās.
- Man tevis pietrūka, viņš klusi teica. Un pietrūks ari turpmāk.
Pēc tam, atkāpies no manis, viņš pameta skatienu uz Fenlanderu un nevērīgi, neizteiksmīgi noteica: Pakar viņu!
Pagriezis muguru, viņš uzsauca komandu vīram ar zirgu, un tas sāka vest dzīvnieku uz degošā meža pusi.
- Kris! es ieldiedzos, bet viņš nelikās ne zinis.
Nākamajā mirklī jutu, ka atraujos no zemes, un cilpa
dziļi un žņaudzoši iegriezās man miesā. Tomēr apziņa nezuda, un, kaut gan kājas man karājās virs zemes, es vēl spēju elpot. Redze aizmiglojas. Pēdējais, ko redzēju no Gvivenetas, bija viņas garie, skaistie mati, kas karājās pāri zirga sānam. Tie ieķērās salauztajā žogā, un man šķita, ka tur, kokā ieķērusies, paliek ruda šķipsna.
Tad viss sāka satumst. Dzirdēju jūras troksni, viļņiem sitoties pret klintīm, apdullinošu laupītāj putna vai līdzīga radījuma ķērcienu. Spožā uguns kļuva par spožu laukumu. Manas lūpas kustējās, bet es nevarēju izdvest ne skaņu…
Tad starp spožajiem kokiem un manu nevarīgo ķermeni parādījās kaut kas tumšs. Es samiedzu acis un izmisīgi pūlējos kliegt. Uz brīdi mana redze noskaidrojās, un es aptvēru, ka skatos uz Urskumuga kājām un ķermeņa lejasdaļu.
Dzīvnieka izdalījumu smaka neciešami sitās nāsīs. Radījums noliecās pie manis, un cauri miglai es redzēju stingos, nejaukos cilvēka kuiļa vaibstus, kas bija nokrāsoti balti, un ap galvu apspraudītos vilkābeļu zarus un lapas. Mute dīvaini atvērās un aizvērās, itin kā viņš runātu. Dzirdēju vienīgi šņācošu skaņu. Redzēju vienīgi ieslīpās, caururbjošās acis, mana tēva acis, un vaibsti ap tām savilkās ķēmīgā smīnā, kā triumfējot par to, ka beidzot notverts viens no bēgošajiem dēliem.
Nagota ķetna sakļāvās ap manu vidukli, cieši to saspiežot, un virzīja mani tuvāk spīdīgajiem žokļiem. Dzirdēju smieklus man šķita, cilvēka smieklus… Kaut kas mani neganti sakratīja, gluži kā suns krata savu laupījumu… Un tad beidzot mani pieveica nemaņa, un šausmu brīdis pārtapa sapņu neziņā.
Kaut kas dūca un sanēja kā lapseņu spiets, tad palēnām pieklusa. Es gulēju vaļējām acīm. Plankumi un ēnas ņirbēja un kustējās, līdz izveidoja neskaidru nakts ainu zvaigznes, mākoņi un cilvēka seja.
Mans ķermenis bija viscaur nejūtīgs, vienīgi kalds smeldza un sāpēja, it kā tajā būtu sadurtas neskaitāmas adatas. Ap kaldu joprojām atradās cilpa, bet tās gals nogriezts gulēja blakus uz aukstās zemes.
Es lēni uzslējos sēdus. Ugunskurs joprojām spoži dega. Gaisā jautās spēcīga pelnu, asiņu un dzīvnieku smaka. Pagriezu galvu un ieraudzīju Hariju Kītonu.
Mēģināju runāt, bet neizdevās, nespēju izdvest ne skaņu. No acīm man sāka plūst asaras, un Kītons pastiepies noglauda manu roku. Viņš bija apgūlies uz sāniem un atbalstījies uz elkoņa. Salauztās bultas gals draudīgi slējās viņam no krūtīm, celdamies un krizdams līdz ar katru smago elpas vilcienu.
- Tie viņu aizveda, viņš teica, kratīdams galvu, juzdams līdzi manām bēdām. Kā spēdams, pamāju ar galvu. Kītons piebilda: Es neko nevarēju izdarīt.
Pastiepu roku pēc nogrieztā virves gala un izgrūdu neskaidru skaņu, taujādams, kas noticis.
- Tas briesmonis, Kītons teica, tas kuilim līdzīgais radījums. Tas tevi pacēla. Purināja tevi. Ak Dievs, kāds biedēklis! Laikam noturēja tevi par beigtu. Pamatīgi apošņāja un atkal palaida vaļā. Es pārcirtu virvi ar tavu zobenu. Domāju jau, ka būs par vēlu.
Mēģināju pateikties, bet joprojām nespēju runāt.
- Bet šo viņi atstāja, Kītons teica un pacēla sudrabaino ozola lapu. Acīmredzot Kristiānam tā izkritusi. Pastiepu roku un sakļāvu pirkstus ap auksto metālu.