Gulējām tumšajā dārzā, vērodami, kā no apsvilušajiem kokiem debesīs ceļas spoži dzirksteļu kūļi. Kītona seja uguns gaismā izskatījās spokaini bāla. Kaut kā abi bijām palikuši dzīvi, un uz rītausmas pusi palīdzējām viens otram tikt līdz mājai, kur atkal saļimām divi izmisuši un ievainoti, drudžaini dreboši radījumi.
Vismaz stundu no vietas es nerimtīgi raudāju par Gvivenetu, raudāju par to, ka esmu zaudējis visu, ko mīlēju, un tās bija arī dusmu asaras. Kītons klusēja, cieši sakodis zobus, un ar labo roku spieda bultas ievainojumu, it kā gribēdams apturēt asiņošanu.
Divi karotāji bezcerīgā izmisumā.
Tomēr mēs pārcietām šo dienu, un, kad jutos pietiekami spēcīgs, aizgāju līdz muižas ēkai, lai izsauktu palīdzību ievainotajam lidotājam.
III DALA dziĻmeŽs
..
CEĻĀ UZ VIDIENI
No tēva dienasgrāmatas, 1941. gada decembrī:
"Aizrakstīju Vinnam-Džonsam un skubināju viņu braukt šurp. Vairāk nekā piecas nedēļas esmu bijis dziļajos mežos, bet mājās tikmēr pagājušas tikai divas nedēļas. Pats neesmu izjutis laika nobīdi, jo ziema mežā ir tikpat mērena un noturīga kā mājās. Mazliet sniga, bet tas bija tikai īss putenis. Nav šaubu, ka iedarbība un man ir pamats ticēt, ka tā ir "relativitātes" iedarbība, kļūst arvien jūtamāka, tuvojoties dziļmežam.
Esmu atklājis ceturto ceļu mežā, ceļu, kā nokļūt aiz ārējām aizsargjoslām, kaut gan virziena izjūtas zudums tomēr spēcīgi liek sevi manīt. Šis ceļš ir gandrīz pārāk uzkrītošs: upīte, kas tek cauri mežam; K. un S. to sauc par Spītnieci. Tā kā šī niecīgā straumīte pēc divu dienu ceļojuma uz meža iekšieni pārtop kārtīgā upē, nevaru iedomāties, kā notiek ūdens līdzsvarošanās! Vai tā kaut kur kļūst par lielu, platu upi? Par tādu kā Temza?
Ceļš ved tālāk par Zirgu templi, tālāk par Akmens kritumiem, pat tālāk par drupu vietu. Satiku shamiga ļaudis. Viņi ir no Eiropas agrīnā bronzas laikmeta, varbūt dzīvojuši divtūkstoš gadus pirms Kristus. Viņiem ir apbrīnojamas stāstnieku spējas. Tā dēvētā Dzīvesrunātāja ir jauna meitene, nokrāsojusies zaļa, ar acīmredzamām "psihiskām" spējām. Viņi paši ir leģendāri ļaudis, upes braslu mūžīgie sargi. No viņiem esmu uzzinājis par iekšējās pasaules dabu, kā arī ceļu uz dziļmežu, kas aizved garām drupu joslai un "lielajai aizai". Esmu dzirdējis par milzīgu uguni, kas noturot pirmatnējo mežu šīs valstības pašā vidienē.
Galvenās grūtības man joprojām sagādā nogurums. Man jāatgriežas Ozolmājā, jo ceļojums ir pārāk biedējošs, pārāk prasīgs. Varbūt jaunāks cilvēks… Kas zina? Jāsarīko ekspedīcija. Mežs joprojām liek man šķēršļus, aizsargādamies ar tādu pašu sparu kā agrāk, kad pat klejojums pa tā ārējo malu izvērtās par baigu piedzīvojumu. Bet shamiga tur rokās daudzus pavedienus. Viņi ir ceļotāju draugi, un es mēģināšu viņus atkal atrast, pirms beigsies nākamā vasara."
Shamiga ir ceļotāju draugi. Viņi tur rokās daudzus pavedienus…
Neesmu izjutis laika nobīdi…
Meitene pārņēmusi visas manas domas. Dž. to redz, bet ko es varu darīt? Tā ir pati mitago daba.
Kāds mierinājums pēc baismīgās, postošās nakts man bija šī nepilnīgā, apsēstības apdvestā dienasgrāmata! Shamiga tur rokās daudzus pavedienus. Spītniece ir ceļš uz meža dziļākajām joslām. Un, tā kā Kristiāns ir cilvēks no ārpasaules, arī viņam katrā ziņā jāturas pie šiem noteiktajiem ceļiem, tātad es varēšu viņam sekot.
Lasīju dienasgrāmatu tā, it kā no lasīšanas būtu atkarīga mana dzīvība; varbūt tomēr apsēstībai arī ir sava vērtība. Biju apņēmies doties brālim pa pēdām, līdzko būšu atguvis spēkus, un arī Kītons bija gatavs nākt kopā ar mani. Un iepriekš nebija iespējams paredzēt, kādi šķietami vienkārši vērojumi vai secinājumi, kas minēti tēva piezīmēs, kādā vēlākā brīdī var kļūt ārkārtīgi nozīmīgi.
Harijs Kītons saņēma medicīnisko palīdzību lidostas bāzē, kurā viņš strādāja. Ievainojums nelikās bīstams, bet katrā ziņā bija nopietns. Trīs dienas vēlāk viņš ieradās Ozolmājā ar saitē iekārtu roku, fiziski novārdzis, taču garā spēcīgs un možs. Viņš dziedēja sevi ar gribasspēku. Viņš zināja, kas man ir padomā, un gribēja nākt līdzi; ari man nebija iebildumu pret šādu ceļabiedru.
Man pašam vajadzēja dziedēt divus ievainojumus. Trīs dienas es nevarēju parunāt un norit spēju vienīgi šķidrumu. Jutos vārgs un izmisis. Spēks locekļos pamazām atgriezās, bet izmisums nemitējās, jo acu priekšā man visu laiku bija Gviveneta, kuru rupji uzsviež zirgam uz muguras un aizrauj projām no manis. Domādams par viņu, nespēju naktīs gulēt. Agrāk nebūtu ticējis, ka cilvēkam ir tik daudz asaru, ko izraudāt. Apmēram trīs dienas pēc uzbrukuma virsroku ņēma dusmas, kas izpaudās nesaprātīgās, histēriskās lēkmēs; vienai no tām liecinieks bija Kītons, kurš varonīgi ļāva lāstiem un apvainojumiem vērsties pret sevi un palīdzēja man nomierināties.
Man viņa jādabū atpakaļ. Leģenda vai īstenība, Gviveneta no Zaļā meža ir sieviete, kuru es mīlu, un es nevaru dzīvot tālāk, iekams viņa nav drošībā. Man gribējās satriekt un sašķaidīt brāļa galvu tieši tāpat, kā es triecu un šķaidīju vāzes un krēslus atkārtotajās nevaldāmo dusmu lēkmēs.
Tomēr nedēļu vajadzēja nogaidīt. Nebūtu gudri doties meža biezoknī, zinot, ka pēc neilga laika pilnīgi zaudēšu spēkus. Pamazām atguvu balsi, atguvu enerģiju un sāku veikt nepieciešamos priekšdarbus ceļojumam.
Bijām nolēmuši doties ceļā 7. septembrī.
Stundu pirms rītausmas Ozolmājā ieradās Kītons. Brīdi klausījos viņa motocikla troksnī, tad tumšajā priekštelpā ielauzās spilgts prožektora stars, un rūcošais motors apklusa. Es tobrīd atrados ozolu mājoklī, ieritinājies koka žāklī, kurā tik bieži bijām sēdējuši kopā ar Gvivenetu. Domas man, protams, kavējās pie viņas, un es biju pikts par Kītona vēlo ierašanos. Tai pašā laikā dusmojos par to, ka viņš ieradies un iztraucējis manas sērīgās pārdomas.
- Es esmu gatavs, viņš teica, ienākdams pa ārdurvīm. Viņš bija norasojis un oda pēc ādas un benzīna. Iegājām ēdamistabā.
- Dosimies ceļā līdz ar pirmo gaismu, es teicu. Tas ir, ja tu vari pakustēties.
Kītons bija teicami sagatavojies ceļam un uzņēmis gaidāmo pasākumu ar lielu nopietnību. Mugurā viņam bija motociklista ādas kombinezons, kājās garie zābaki un galvā lidotāja ādas cepure. Mugursoma viņam bija piebāzta līdz pēdējai iespējai. Pie jostas viņš bija piestiprinājis divus nažus, vienu ir platu asmeni, kuru acīmredzot grasījās izmantot līdzīgi mačetei, laužoties caur pamežu. Viņam kustoties, šķindēja katliņi un pannas.
Nomezdams milzīgo somu no muguras, Kītons teica: Domāju, ka gudrāk ir kārtīgi sagatavoties.
- Kam sagatavoties? es smaidīdams jautāju. Svētdienas mielastam? Dejām meža vidū? Tu esi paņēmis līdzi savu dzīvesveidu. Tev tas nebūs vajadzīgs. Un tu nespēsi to pastiept.
Kītons noņēma cieši piegulošo lidotāja ķiveri un pakasīja dzeltenīgos matus. Apdeguma rēta sejas apakšdaļā bija koši pietvīkusi; acis viņam zibēja aiz pacilātības un reizē aiz mulsuma.
- Tu domā, ka esmu pārcenties?
- Kas ar tavu plecu?
Viņš izstiepa roku un to uzmanīgi pašūpoja. Dzīst tīri labi. Bez vainas. Vēl dažas dienas, un viss būs pa vecam.
- Tad tu noteikti esi pārcenties. Šito somu tu uz viena pleca nepanesīsi.
Kītons izskatījās mazliet norūpējies. Un kā būs ar šo?