To teikdams, viņš nokratīja no pleca Lī-Enfīlda šauteni, kas bija atmesta aiz muguras. No savas pieredzes zināju, ka tā ir smaga šautene; no tās nāca eļļas smaka, jo viņš to bija kārtīgi notīrījis un ieeļļojis. No ādas mēteļa kabatām viņš izvilka munīcijas kārbas. No krūšu kabatas viņš izņēma pistoli, bet tai atbilstošo munīciju savukārt sameklēja ar rāvējslēdzi aizvilktajā stulpiņa kabatā. Kad šīs norises bija galā, viņa apjoms bija sarucis apmēram uz pusi. Pēkšņi viņš atkal izskatījās pēc agrākā slaidā lidotāja.
- Man likās, ka tas var noderēt, viņš teica.
Savā ziņā viņam bija taisnība, tomēr es papurināju galvu. Vienam no mums tas viss būtu jānes, un takas cauri biezam savvaļas mežam nav piemērotas smagu nastu nešanai. Kītona plecs bija sadzijis ātri, bet, ja nesenais ievainojums tiktu pakļauts pārliecīgam spiedienam vai noberzumiem, tas atkal jūtami liktu sevi manīt. Ari manas brūces bija sadzijušas, un es jutos vesels, tomēr ne tik spēcīgs, lai uzkārtu kaklā vēl divdesmit mārciņas smagu šauteni.
Bet mežā mēs tomēr sastapsim šautenes. Ar vienu šaujamieroci es jau biju paguvis tikties. Man nebija ne jausmas, vai mežā mājo arī vēlāku laiku varoņi un kādi ieroči var būt to rīcībā.
- Varbūt paņemsim pistoli, es teicu. Bet, Harij… tas vīrs, kuru mēs ejam meklēt, ir primitīvs. Viņš ir izvēlējies šķēpu un zobenu, un es gribu stāties viņam pretī tādā pašā veidā.
Saprotu, KTtons klusi noteica. Pastiepis roku pēc pistoles, viņš iebāza to atpakaļ makstī pie pleca.
Mēs izkravājām viņa mugursomu un atlikām malā daudz lietu, kuras, kā kopīgi nospriedām, sagādātu mums vairāk traucējumu nekā ērtību. Pārtiku paturējām apmēram nedēļai maizi, sieru, augļus un sālītu gaļu. Paklājs un viegla telts, protams, būs īsti vietā. Ūdens blašķes gadījumam, ja neatrastos dzeramais ūdens. Brendijs, medicīniskais spirts, plāksteri, antiseptisks krēms, ziede pret ādas sēnītēm, pārsēji; viss ļoti vajadzīgs. Katram pa šķīvim ēšanai, emaljētas krūzītes, sērkociņi un sauja ļoti sausu salmu. Pārējo vietu mūsu mugursomās aizņēma drēbes katram viena kārta pilnīgai apmaiņai. Vissmagākais apģērba gabals man bija necaurlaidīgais lietus apmetnis, kuru biju dabūjis no muižas. Tikpat smaga un neērta nasta bija Kītona ādas mētelis, bet tas bija silts un nelaida cauri mitrumu, tāpēc to atzinām par vajadzīgu.
Un tas viss ceļojumam caur mežu, kuram apkārt es varēju apskriet nepilnas stundas laikā! Cik ātri mēs bijām pieraduši pie domas par Raiopu meža pārdabisko raksturu!
Kartes oriģinālu bija paņēmis Kristiāns. Es izklāju kopiju, ko biju zīmējis pēc atmiņas, un parādīju Kītonam savu iecerēto maršrutu gar strautu līdz vietai, kas nosaukta par Akmens kritumiem. Tas nozīmēja šķērsot divas zonas; vienu no tām, cik atceros, sauca par Svārstīgo šķērszonu.
Kristiāns bija mums priekšā apmēram par nedēļu, tomēr es jutos pārliecināts, ka atradīsim viņa pēdas ceļā uz meža vidieni.
Kad sāka svīst gaisma, es paņēmu savu šķēpu ar akmens asmeni un piestiprināju pie jostas ķeltu zobenu, ko man bija uzdāvinājis Magidions. Tad svinīgi aizvēru un aizslēdzu Ozolmājas durvis. Kītons neveikli pajokoja, lai atstājot zīmīti piena vedējam, bet apklusa, līdzko es pagriezos pret ozolu jaunaudzi un sāku soļot projām. Visu laiku acu priekšā redzēju Gvivenetas tēlu. Kad iedomājos, kā vanagi drāzās caur degošajiem kokiem, mana sirds sāka strauji dauzīties; jaunie ozoli bija ātri atkopušies un sazaļojuši otrreiz. Diena solījās būt rāma un karsta. Ozolu jaunaudzē valdīja nedabisks klusums. Izgājuši cauri retajam pamežam, nokļuvām atklātā laukā, kas zvīļoja rasas lāsītēs, un pa nogāzi devāmies lejup uz upīti, uz apsūnojušo vārtiņu pusi, kuri itin kā sargāja spoku mežu no ikdienišķās ārpasaules.
Esmu atklājis ceturto taku, kas ved dziļākajās meža zonās. Pats strauts. Tagad tas šķiet tik skaidrs ūdensceļš! Tas ved tieši caur ārējo ošu virpuli, garām spirālveida takai un Akmens kritumiem. Es domāju, ka pa to varbūt var iekļūt pašā dziļmežā. Bet laiks, atkal šis laiks, kura vienmēr ir par maz!
Kītons man palīdzēja vecos vārtiņus atlauzt no koka, pie kura tie bija pienagloti. Krastu daļa tiem bija pa pusei ierakta zemē. Atraudamies no savas vecvecās vietas, tie vilka līdzi stīgojošas zāles, puvekļus, sūnas un mežrozīšu zarus. Aiz vārtiņiem upīte kļuva platāka un dziļāka un veidoja bīstamu ūdenskrātuvi, kam gar malām pletās paērkšķu biezoknis. Uzritinājis bikšu galus, es kailām kājām iebridu ūdenī un pagāju gar krastu uz priekšu, uzmanīgi turēdamies pie saknēm un zariem šajā pirmajā, itin dabiskajā aizsardzības zonā. Upes dibens vispirms bija slidens, tad kļuva mīksts. Ūdens, auksts un putains, skalojās man gar kājām. Tobrīd, kad mēs šādi iegājām drēgnajā meža dziļumā, mūs apņēma saltuma vilnis un modās sajūta, ka esam nošķirti no saulainās ārpasaules.
Kītons paslīdēja un tālākos soļus pa upi nogāja šļūkdams, līdz es palīdzēju viņam izkāpt dubļainajā krastā. Mums vajadzēja krietni pieliekties un piepūlēties, lai izlauztu ceļu caur sazaroto ērkšķu krūmu un mežrožu biezokni gar pašu upes malu. Vietām uzdūrāmies paliekām no veca žoga, kas varēja būt te uzsliets pirms vairākiem gadu desmitiem; atlikušie gabali bija tik satrunējuši, ka saira jau no pirmā pieskāriena. Man šķita, ka rītausmas putnu koris skan klusināti, kaut gan virs galvas biezajā, tumšajā lapotnē varēja dzirdēt daudz spārnu švīkstu.
Pustumsa negaidot izgaisa, un mēs nonācām klajākā vietā pie krasta; tur apsēdāmies, lai apžāvētu kājas un atkal uzvilktu zābakus.
- Nemaz nebija tik traki, teica Kītons, slaucīdams asinis no vaiga, ko bija saskrāpējis ērkšķains zars.
- Mēs vēl lāgā neesam sākuši, es atbildēju, un viņš pasmējās.
- Es tikai cenšos uzturēt garastāvokli. Viņš paskatījās apkārt. Viens gan ir skaidrs. Tavs brālis ar savu armiju negāja pa šo ceļu.
- Viņiem tomēr jāiet uz upes pusi. Drīz mēs nonāksim līdz viņu pēdām.
"Esmu nolēmis rakstīt šo dienasgrāmatu, lai reģistrētu visu, kas ar mani notiek. Iemesli ir vairāki. Tos esmu paskaidrojis atstātajā vēstulē. Ceru, ka reiz kāds lasīs šo dienasgrāmatu. Mani sauc Harijs Kītons, dzīvoju Midltongārdenā 27, Buksfordā. Man ir trīsdesmit četri gadi. Šodien ir 1948. gada 7. septembris. Tiesa, datumam vairs nav nozīmes. Šī ir PIRMĀ DIENA.
Pienākusi mūsu pirmā nakts spoku mežā. Esam gājuši divpadsmit stundas. Nav nekādu pēdu no Kristiāna, zirgiem un G. Atrodamies vietā, ko atklāja Stīvena tēvs; viņš to nosauca par Mazā Akmens klajumu. To mēs sasniedzām līdz ar pēdējiem gaismas stariem, un tā ir lieliska vieta, kur pēc garā gājiena atpūsties un paēst. Tā dēvētais "mazais akmens" ir masīvs smilšakmens bluķis, četrpadsmit pēdas augsts (pēc mūsu aptuvena vērtējuma) un ar divdesmit soļu apkārtmēru. Krietni apdrupis, nodeldēts, laikazoba apstrādāts. Stīvens uz tā atrada dažas tikko manāmas zīmes, starp tām arī sava tēva iniciāļus Dž. H. Ja šis skaitās mazs akmens, tad gribētos zināt…
Esmu galīgi pārguris. Plecs ļoti liek sevi manīt, bet esmu izvēlējies "varoņa" lomu un par to nerunāšu, ja vien S. pats nepamanīs. Mugursomu varu panest gluži labi, bet kāpšanas, rāpšanās un fiziskas piepūles ir daudz vairāk, nekā biju gaidījis. Telts uzcelta. Silts vakars. Mežs, šķiet, ļoti normāls. Strautam dzidra, tīra skaņa; to gan vairs nevar saukt par strautu, drīzāk tā ir liela upe. Biezais pamežs spieda mūs atkāpties no krasta. Jau tagad mežā vērojams šis tas neparasts un nepieredzēts daži koki ir milzum lieli un auguši pilnīgā savvaļā, nav nekādu ciršanas vai apzāģēšanas pazīmju. Tie ietver lielus pameža laukumus un izskatās gluži kā sargi. Tur, kur lapu pārsegs ir sevišķi blīvs, pamežs ir rets un pārvietoties vieglāk. Bet tur, protams, ir stipri tumšs. Tomēr mēs, atpūzdamies zem šiem milzu kokiem, jūtamies ļoti brīvi un dabiski. Viss mežs elpo. Ir daudz zirgkastaņu, tātad mežs nav viendabīgs, daudz ari ozolu un lazdu, lieli puduri ošu un dižskābaržu. Simt mežu savienoti vienā."