KItons sāka rakstīt dienasgrāmatu jau pirmajā vakarā, bet turpināja to tikai dažas dienas. Kā noprotu, šīs piezīmes bija domātas slepenas, tāds kā pēdējais testaments pasaulei, ja gadījumā ar viņu kaut kas notiktu. Iebrukums dārzā, bulta, kas viņu gandrīz nogalināja, mans stāsts par to, kā viņam gandrīz izcepa aknas, tas viss viņā radīja drūmas priekšnojautas, kuru dziļāko dabu es sāku saprast tikai krietni vēlāk.
Vakaros, kad viņš jau gulēja, es slepeni iemetu aci šajā dienasgrāmatā un secināju, ka priecājos par savu padošanos šai cilvēciskajai vājībai. Es, piemēram, uzzināju, ka plecs joprojām sagādā viņam ciešanas, un raudzījos, lai viņš tam neuzliktu papildu slodzi. Viņa ieraksti bija arī itin glaimojoši: Stīvens ir izturīgs gājējs, ļoti apņēmīgs. Viņa mērķis vai nu apzināti, vai neapzināti ved uz meža vidieni ar lielu precizitāti. Viņš ir liels atbalsts, par spīti dusmām un bēdām, kas kūsā turpat zem virskārtas.
Paldies, Harij. Arī tu man šajās pirmajās ceļojuma dienās biji liels atbalsts.
Pirmajā ceļojuma dienā tikām gājuši ilgi, bet pārsvarā taisni uz priekšu, turpretī otrā diena jau bija citāda. Kaut gan turpinājām iet pa "ūdens ceļu", mežs pārsteidzoši turējās pretī.
Vispirms mums zuda orientācijas izjūta. Piepeši attapāmies, ka ejam atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši. Brīžiem pat bija iespējams izjust pēkšņu uztveres maiņu. Mums mazliet reiba galva; pamežs piepeši kļuva nedabiski tumšs; upes šalkoņa no kreisās puses pārsviedās uz labo. Kītonu tas biedēja. Man tas darīja raizes, jo tuvāk upei mēs turējāmies, jo mazāk jutām šo maldinošo iespaidu. Taču pašu upi no mums sargāja necaurejami ērkšķu krūmi.
Kaut kā izkļuvām cauri šai pirmajai aizsardzības zonai. Tad mežs sāka mūs vajāt. Koki šķita pārvietojamies. Zari krita mums virsū… nē, tas notika tikai mūsu iztēlē, tomēr ikreiz mēs pārbiedēti sarāvāmies. Brīžiem likās, ka zeme viļņojas un līgojas, pat atveras mūsu priekšā. Sajūtām dūmu un pelnu smaržu, tad uzvēdīja šķebīgo puvekļu smaka. Kad neatlaidīgi turpinājām ceļu, vīzijas izgaisa.
Un Kītons savā dienasgrāmatā ierakstīja: Tās pašas spokainās parādības, ko piedzīvoju agrāk. Un tikpat biedējošas.
Bet vai tas nozīmē, ka esmu jau tuvu? Nedrīkstu gaidīt pārāk daudz.
Tad sāka pūst vējš, un vētra, kas sacēlās, noteikti nebija vīzija. Gaudodama tā traucās caur mežu: no kokiem bira lapas, un mums brāzieniem sitās pretī zari, ērkšķi, zeme, akmeņi, tā ka vajadzēja cieši pieplakt pie koku stumbriem, lai paglābtos un lai vējš mūs neaizpūstu atpakaļ turp, no kurienes nācām. Lai izvairītos no šīs neticamās vētras, mums vajadzēja cirst sev ceļu caur ērkšķu biezokni upes Ierastā. Veselas dienas laikā tikām uz priekšu labi ja pusjūdzi un beidzot, saskrambājušies, apdauzījušies un pārguruši, apmetāmies pavadīt nakti…
Un naktī mūs vajāja zvēru trokšņi. Zeme trīcēja, telts neganti kratījās, tumsā gailēja uguntiņas, mezdamas uz telts audekla spokainas, neskaidras ēnas. Visu nakti mēs pavadījām nomodā. Taču nākamajā dienā šķita, ka esam pārvarējuši aizsargjoslu. Virzījāmies uz priekšu visai sekmīgi un pat jutām, ka tagad ir vieglāk piekļūt pie upes.
Kītona redzeslaukā sāka veidoties pirmsmitago formas. Ceturtajā dienā viņš kļuva nervozs, palaikam sarāvās, deva man zīmi klusēt, pietupās un pētīja mežu. Paskaidroju viņam, kā atšķirt īstu kustību no pirmsmitago formu halucinācijām, tomēr pirmās pāris dienas viņu tas šausmināja, un tikai pēc krietna laika viņš sāka justies brīvi. No reālajiem mitago veidoliem mēs vienu dzirdējām ceļojuma pirmajā, vieglākajā dienā, taču redzēt mums neizdevās nevienu.
Vai patiešām?
Mēs bijām nonākuši līdz vietai, kas tēva kartē nosaukta par Akmens kritumiem; šo vārdu viņš bieži pieminēja ari savās piezīmēs. Upe mūsu mazā Spītniece bija kļuvusi apmēram desmit pēdu plata, un dzidrā straume spoži mirdzēja, traukdamās gar apaugušajiem krastiem, kas šeit bija drīzāk smilšaini nekā staigni. Klajā vieta likās lieliski piemērota apmetnei, un mēs tur pat atradām uzturēšanās pēdas virves gabalus, zīmes kokos, pie kuriem kaut kas bijis piestiprināts. Tomēr mēs tur neredzējām ne meklētās pēdas, ne ugunskura paliekas, un, kaut gan mana sirds iepukstējās straujāk cerībā, ka esam tikuši uz Kristiāna pēdām, man tomēr bija jāatzīst, ka drīzāk te rīkojies kāds mitago, turklāt jau krietni sen.
Gabaliņu no upes sākās stāvs kāpums kalnā ar paretu mežaudzi; lielākoties tur auga dižskābarži. Tie slējās no zemes, ko viscaur klāja lieli laukakmeņi un asi, tumši klintsbluķu izciļņi. Kartē bija norādīts ceļš pāri šim kāpumam, un vietā, kur tas veda gar upes līkumu, krasts bija apzīmēts par "bīstamu".
Mēs atpūtāmies, tad pagājām tālāk no upes un sākām kāpt augšup caur skābaržiem, stāvuma dēļ turēdamies pie slaidajiem stumbriem. Zem katra akmens izciļņa, šķiet, bija ala, un pie daudzām no tām varēja redzēt dzīvnieku pēdas.
Gājiens nebija viegls. Upe zem mums pazuda starp kokiem un vairs nebija ne redzama, ne dzirdama. Mūs pārņēma pilnīgs meža klusums. Kītonu mocīja sāpes plecā, un viņa seja bija tik sarkana, ka apdeguma rētu gandrīz nevarēja saskatīt.
Pārgājām pāri apsūnojušajiem akmeņiem kalna virsotnē un sākām kāpt lejup uz upes pusi. Uz nogāzes slējās liels, lejup nosvēries akmens. Izskatījās gandrīz tā un to atzīmēja arī Kītons -, it kā šis akmens būtu agrāk stāvējis taisni un tad sācis slīdēt lejup. Mēs piebremzējām kāpienu un pieskrējām tam klāt, ar joni atsizdamies pret tā gludo virsmu. Kītons bija gluži bez elpas.
Ko tu saki par šito? viņš iesaucās, ar pirkstu pārvilkdams pāri akmenī iecirstajam zīmējumam. Tā bija rombā iezīmēta vilka galva; sīkākas detaļas laika gaitā bija izgaisušas. Interesanti, vai šeit kāds apglabāts?
Viņš apgāja akmenim apkārt, joprojām balstīdamies pret to. Es pārlaidu skatienu nogāzei un ievēroju, ka no pameža starp dižskābaržiem slejas vēl vismaz desmit šādi akmeņi; tiesa, tie bija mazāki par mūsējo.
Kapsēta, es nomurmināju.
Kītons stāvēja uz nogāzes lejpus iespaidīgā pieminekļa un skatījās uz to augšup. Kaut kur netālu atskanēja koku kraksti un lejup ripojoša akmens troksnis.
Tad zeme viegli nodrebēja. Es bažīgi palūkojos apkārt, vērodams, vai nesākas kaut kas negaidīts. Atskanēja Kītona izsauciens: Ak Dievs! un, paskatījies atkal uz viņa pusi, redzēju, ka viņš paniski cenšas tikt pie manis. Nākamajā mirldī es pamanīju, kāds tam cēlonis.
Lielais akmens bija izkustējies no vietas un lēni svērās uz priekšu.
Kītons paguva izbēgt. Milzīgais piemineklis nesteidzīgi apvēlās otrādi, izlauza ceļu starp diviem jauniem stumbriem un smagi aizvēlās tālāk apmēram četrdesmit jardus lejup pa nogāzi, atstādams aiz sevis platu, izartu vagu.
Uzmanīgi piegājām pie akmens atstātās bedres un ieskatījāmies tajā. Pašā dibenā, sablīvētajā zemē tik tikko saskatāmi, vīdēja cilvēka kauli, joprojām ietērpti bruņās. Galvaskauss, kas lūkojās augšup mums pretī, bija sitiena sadragāts. Virs galvas bija novietota iegarena ķivere ar smailu galu, tā bija no zaļgana, tomēr spoža metāla. Karotāja rokas bija sakrustotas virs saplacinātajām krūšu bruņām. Metāls šķita pulēts, taču bija zaudējis sākotnējo spodrumu. Kītons domāja, ka tā ir bronza.