Kamēr mēs stāvējām, bijīgi lūkodamies mirušajā, no bruņām nobira smiltis, un skelets sāka kustēties. Kītons pārbīlī iekliedzās, un es jutu, ka man iekšā viss sažņaudzas aiz šausmām. Tomēr tā bija tikai čūska, raiba odze. Tā izslīdēja no skeleta krūšukurvja zem bruņām un mēģināja pa bedres malu izkļūt no kapa.
Šis īsais bridis mūs abus bija gandrīz paralizējis.
- Žēlīgais Dievs, Kītons tik tikko spēja izdvest. Laižamies ātrāk projām!
- Tas ir tikai skelets, es sacīju. Tas mums neko nevar nodarīt.
- Bet kāds viņu te apglabāja, Kītons pamatoti atgādināja.
Paķēruši savas mugursomas, steidzāmies lejup pa nogāzi uz upmalas koku pusi. Kad bijām nokļuvuši vietā, kas šķita droša, es iesmējos, taču Kītons ieplestām acīm skatījās atpakaļ caur kokiem, uz akmeņaino nogāzi, kur bija slējies dīvainais piemineklis.
Sekodams viņa skatienam, es nepārprotami redzēju uzzibam gaismas atspīdumu no zaļgana metāla. Nākamajā mirklī tas bija pazudis.
"Piektā diena. Piektā nakts. Kļūst aukstāks. Esmu ļoti noguris, pamatīgi sāp plecs. Arī Stīvens ir noguris, bet apņēmības pilns. Gadījums ar lielo akmeni mani šausmina vairāk, nekā es gribētu atzīt. Karotājs mums seko. Esmu pārliecināts. Redzu gaismas atspldumus no viņa bruņām. Dzirdama trokšņaina laušanās caur pamežu. Stīvens saka, lai es to metot ārā no galvas. Mēs esot pietiekami nodrošināti pret vajātājiem. Viņš ir nešaubīgi pārliecināts. Bet baigi pat iedomāties, ka vajadzētu cīnīties pret kaut ko tādu. Drausmīgi!
Mani vajā šie tēli redzeslauka malā. S. man par tiem stāstīja jau pirms ceļojuma, bet es nenojautu, cik tie var būt apgrūtinoši. Stāvi, veselas grupas, pat dzīvnieki. Reizēm es tos redzu pavisam skaidri. Biedējošas vīzijas. S. saka es pats esot sācis tos radīt, īstenībā tie nemaz neeksistējot un man vajagot censties skatīties tikai uz priekšu, līdz pie tiem pierodu.
Šonakt mūs saoda vilki upes otrā krastā. Pieci lieli zvēri ar pretīgu smaku, droši un pašpārliecināti. Neizdeva ne skaņas. Tie gan bija īsti. Pēc tam klusi pazuda atpakaļ mežā.
Esam gājuši jau piecas dienas. Cik varu spriest, apmēram sešdesmit stundu. Mans pulkstenis nezināmu iemeslu dēļ ir pārstājis darboties. Stīvenam pulksteņa nemaz nebija līdzi. Bet es spriežu, ka gājuši esam apmēram sešdesmit stundu, tātad esam nostaigājuši vismaz astoņdesmit vai deviņdesmit jūdžu. Vēl neesam sasnieguši to vietu, kur manās fotogrāfijās bija redzami cilvēku stāvi un ēkas. Luktura gaismā mēs vēlreiz apskatījām šīs fotogrāfijas. Šķiet, mēs būtu varējuši pa šo laiku iziet mežam cauri reizes divdesmit, tomēr mēs joprojām atrodamies tā malējā joslā.
Mani māc bailes. Šis nepārprotami ir spoku mežs. Un, ja ir taisnība viss, ko S. man stāsta, tad tur būs ari avatāra un pilsēta un nodarītais būs atdarāms. Dievs, stāvi man klāt un sargi mani!"
Tur būs arī avatāra un pilsēta…
Nodarītais būs atdarāms…
Kamēr KItons man blakām cieši gulēja, es izlasīju šos vārdus vairākas reizes. Ugunskurs dega ar mazu liesmiņu, kas dzirās pavisam apdzist, un es piemetu vēl pāris pagaļu. Nakts debesis uzlidoja dzirksteļu kūlis. Tumsā mums apkārt bija dzirdamas zaglīgas skaņas, kas blakus upes vienmuļajai, nerimtīgajai šalkoņai izskanēja asi un satraucoši.
Tur būs avatāra un pilsēta…
Brīdi lūkojos uz aizmigušo Kītonu, tad uzmanīgi atliku nelielo piezīmju grāmatiņu atpakaļ mugursomas slēgtajā kabatā.
Tātad Kītona sakars ar Raiopu mežu viņa vārdiem runājot, spoku mežu nav radies tikai aiz ziņkārības vai biedriskuma pret mani. Viņš ir bijis šādā mežā jau agrāk un tur piedzīvojis vairāk, nekā stāstījis man.
Vai viņš tur, tajā mežā, būtu saticis kādu mitago? Kādu avatāru, varbūt kāda dieva tēlu zemes virsū? Un par kādu nodarījumu viņš runā? Par savām apdeguma rētām?
Man ļoti būtu gribējies aprunāties par to ar viņu. Taču nedrīkstēju atklāt, ka esmu lasījis viņa dienasgrāmatu, un Francijas spoku mežu viņš bija pieminējis tikai vienu reizi īsi un garāmejot. Cerēju, ka ar laiku viņš man uzticēs noslēpumu, atklās, ko nēsā sevī, šausmas, vainu, atriebību?
Stundu pēc rītausmas novācām naktsmītni, jo mūs visu laiku traucēja meža zvēri, visticamāk, vilki. Paskatījušies līdznestajā kartē, jutāmies satriekti par to, cik tālu neesam nogājuši un cik tuvu joprojām atrodamies meža malai. Bijām gājuši tik daudzas dienas, un tomēr mūsu ceļojums vēl bija tikai pašā sākumā. Kītonam bija ļoti grūti pieņemt mainīgās laika un telpas attiecības. Es savukārt ar interesi prātoju, ko ar mums darīs īstie savvaļas meži.
Jo šie vēl nebija savvaļas meži. Kītons apgalvoja, ka nule redzētais kapulauks esot senas, bet koptas birzs vieta. Raiopu mežs bija laika gaitā aizaudzis un kļuvis mežonīgs arī malējās joslās, tomēr visur vēl bija manāma cilvēka roka. Kītons paskaidroja, ka lielais, resnais ozols, kam nesen bijām pagājuši garām, iesējies pats un izaudzis līdz tagadējiem apmēriem bez cilvēka iejaukšanās, bet turpat tuvumā bijis dižskābardis, kam desmit pēdu augstumā no zemes rūpīgi apcirsti zari; tiesa, tas noticis pirms vairākiem simtiem gadu un apcirstajā vietā saaugušās jaunās atvases laika gaitā pārtapušas milzīgos, stumbriem līdzīgos zaros, kas pilnīgi aizēnoja debesis.
Bet vai cirtis ir cilvēks vai mitago?
Mēs pagaidām izgājām cauri tām joslām, kurās, spriežot pēc mana tēva dienasgrāmatas, mājoja tādas dīvainas meža būtnes kā Zarukronis, Zaļmeža Džeks, Arturs un kurās varēja būt arī veselas apmetnes: shamiga, izraidītie, čigāni, visi mitoloģiskie grupējumi, kas saistīti ar dziļu mežu apgabaliem.
Bet varbūt mēs ejam cauri arī pašas Gvivenetas ģenēzes zonai? Cik pavisam ir šo Gvivenetu mech Penn Evs? Gviveneta, vadoņa meita. Cik viņu klīst pa šo neaptverami plašo mežu? Šī pasaule ir gara un esamības sajaukums, vieta, kas pastāv ārpus mums pazīstamajiem telpas un laika likumiem, milzu pasaule, kurā pietiek vietas tūkstošiem šādu meiteņu, un tās visas ir veidojusi cilvēka apziņa, kas izvilināta no pilsētām un ciematiem Raiopu meža tuvumā.
Man viņas ārkārtīgi pietrūka. Kītons ļoti trāpīgi tika pateicis par niknumu, kas kūsā turpat zem virskārtas. Brīžiem mani sagrāba nevaldāmu dusmu lēkmes, un es tik tikko spēju kopā ar ceļabiedru doties uz priekšu; situ it visam, kam varēju trāpīt, un drebēju niknumā par to, ko mums nodarījis mans brālis.
Kopš uzbrukuma pagājušas jau daudzas dienas, un viņš mums ir pamatīgu gabalu priekšā. Nevajadzēja tik ilgi kavēties! Tagad palicis maz cerību viņu atrast. Mežs ir tik milzīgs, tik pirmatnējs un neaptverami plašs!
Depresijas brīži uznāca un atkal pārgāja. Un sestās dienas vidū es uzgāju zīmes, kas vēstīja par Kristiāna ldātbūtni, turklāt pavisam negaidītā veidā, un šīs zīmes liecināja, ka viņš tomēr nemaz nav mums tik lielu gabalu priekšā.
Apmēram stundu bijām gājuši pa briežu iemītu taku gar upes Ierastu. Paparžu un citu augu puduri šeit nebija biezi, un mīkstajā, mitrajā zemē maza briedēna pēdas bija saskatāmas tik labi, ka pat bērns būtu spējis tām sekot. Koki te auga tuvāk pie upes. To ārējie zari, sniegdamies no abiem krastiem, virs upes gandrīz sakļāvās, veidodami savādu, klusu tuneli. Pa lapotņu starpām ielauzās gaismas stari, un mēs gluži kā pa fantastiski apgaismotu apakšzemi dzinām pēdas medījumam.
Dzīvnieks bija mazāks, nekā es gaidīju; lepni izslējies un modrs tas stāvēja blakām brikšņiem upes krastā, kur zemes strēle bija diezgan plata un sausa. Kītons tik tikko pamanīja dzīvnieku, jo uz tumšā meža fona tas gandrīz nebija saskatāms. Uzmanīgi lavījos tam tuvāk, turēdams rokā Kītona pistoli. Biju pārlieku izsalcis pēc svaigas gaļas, lai domātu par šādas nonāvēšanas zemisko aspektu. Ar vienu šāvienu trāpīju tam mazliet virs astes, un divu pēdu garumā virs mugurkaula cauri ādai izdūrās sīkas kaula šķembas. Dzīvnieks bija gandrīz pagalam, un es metos tam klāt, ātri izbeigdams tā agoniju. Sadalījis to tā, kā man tika mācījusi Gviveneta, pasviedu Kītonam jēlu gurna gabalu un smaidīdams skubināju kurt ugunskuru. Kītons izskatījās bāls un satriekts. Atrāvies no asiņainā gaļas gabala, viņš iztrūcināts paskatījās uz mani. Tu esi to darījis jau agrāk!