- Esmu gan. Šimbrīžam būsim paēduši, kā nākas. Vairākas mārciņas varēsim saceptas atstāt rītdienai, un, ja spēsim pastiept, abus gurna gabalus ņemsim līdzi.
- Un pārējo?
- Pārējo atstāsim. Tas uz laiku atturēs vilkus no mūsu pēdām.
- Tu tā domā? viņš nomurmināja un, piesardzīgi paņēmis nosviesto gabalu, sāka tīrīt no tā lapas un smiltis.
Meklēdams malku ugunskuram, Kītons pēkšņi izdvesa apslāpētu šausmu kliedzienu un pasauca mani. Viņš stāvēja aiz brikšņiem un skatījās zemē. Iedams pie viņa, atkal sajutu to pašu smaku, ko, jāatzīstas, biju jutis jau tobrīd, kad žagos klāt briedim: liela, pūstoša dzīvnieka smaku.
Taču šoreiz tās cēlonis bija nevis dzīvnieks, bet divu cilvēku līķi. Kītons iegārdzās un aizvēra acis. Paskaties uz to vīru, viņš teica, un es noliecos, ieskatījos pustumsā un sapratu, kāpēc viņš tā saka. Vīrieša krūtis bija pāršķeltas līdzīgā veidā, kā to bija grasījies darīt Fenlanders Kītonam, gribēdams izgriezt līķim aknas.
- Kristiāns, es teicu. Tas ir viņa roku darbs.
- Viņi jau ir miruši dienas divas vai trīs, Kītons teica. Es redzēju līķus Francijā. Redzi, vēl viņi ir lokani. Joprojām drebēdams, viņš noliecās un pagrozīja meitenes potīti. Bet sāk jau uzpūsties. Nolādēts! Viņa bijusi jauna… paskaties…
Es paretināju krūmus ap mirušajiem. Viņi patiešām bija jauni. Mīlētāji, es nospriedu, abi pilnīgi kaili, tikai meitenei ap kaklu bija kaula kaldarota, un puisim ap kāju lieliem karājās saplēstas ādas siksnu paliekas, it kā apavi, ko viņš valkājis, būtu rupji norauti līķim no kājām. Meitenes dūres bija sažņaugtas. Es pastiepu roku, un pirksti bez grūtībām atlaidās vaļā. Katrā plaukstā viņa turēja pārlauztu irbes spalvu, un es atcerējos, ka ar tādām bija greznots Kristiāna apmetnis.
- Mums vajadzētu viņus aprakt, Kītons teica. Ievēroju, ka viņa acis pieplūdušas asarām. Deguns viņam bija slapjš. Noliecies viņš ielika puiša roku meitenes delnā, tad pagriezās, acīmredzot lūkodamies pēc piemērotas vietas kapam.
- Būs slikti, viņš nočukstēja; tad ari es pagriezos un ieraudzīju, ka mūs plašā aplī ielenkuši nikna izskata vīri. Visi, izņemot vienu, acīmredzot vecāko un galveno, bija uzvilkuši lokus un tēmēja uz mani vai KItonu. Viens no viņiem drebēja, un trīcēja arī viņa loks; redzēju, ka bulta svārstās starp manu seju un krūtīm. Pelēko krāsu, ar ko bija notriepta viņa seja, izvagoja asaru pēdas.
Viņš tūlīt šaus, Kītons iešņācās, un es pat nepaguvu atbildēt: Zinu, kad šis izmisušais cilvēks raidīja bultu.
Tajā pašā mirklī vecākais vīrs, kas stāvēja viņam blakām, pacēla nūju un piespieda loka malu. Ar spēju, baisu troksni bulta aizlidoja man un Kītonam garām un kaut kur tālāk ietriecās kokā.
Vīri palika stāvam aplī, nenolaizdami lokus. Izmisušais šāvējs stāvēja nelaimīgs un pikts, nevarīgi nokāris loku gar sāniem.
Viņu vadonis panācās uz priekšu, lūkodamies mums cieši acīs un neizlaizdams no skatiena arī manu akmens šķēpu. No viņa plūda salda smarža, un tas likās pavisam neparasti salda kā ābolu aromāts, it kā viņš būtu ieziedies ar ābolu sulu. Mati viņam bija sapīti piecās bizēs un izraibināti ar ziliem un sarkaniem plankumiem.
Viņš paskatījās mums garām uz abu jauniešu līķiem, tad uzrunāja apkārt stāvošos vīrus. Tie nolaida lokus un izņēma bultas. Vecais vīrs bija ievērojis, ka līķi trūdējuši jau vairākas dienas, bet drošības labad viņš tomēr pārlaida pirkstu pār mana šķēpa asmeni, pavīpsnāja, tad pārbaudīja manu zobenu, kas uz viņu atstāja manāmu iespaidu, un Kītona nažus, kuri viņu mulsināja.
Abi mirušie tika izvilkti klajā vietā pie upes un sasaitēti kopā. Tika izveidotas divas rupji darinātas nestuves un līķi bijīgi novietoti uz tām. Grupas vadonis notupās meitenei blakus un brīdi lūkojās viņai sejā. Dzirdēju viņu sakām: Uth guerig… uth guerig…
Vīrietis, kurš acīmredzot bija meitenes tēvs (vai varbūt puiša tēvs, grūti pateikt), atkal klusi sāka raudāt.
Uth guerig, es skaļi nomurmināju, un vecākais vīrietis paskatījās augšup uz mani. Viņš izrāva irbes spalvu no meitenes labās rokas un salauzīja to savā plaukstā. Uth guerig! viņš nikni teica.
Tātad viņi zina par Kristiānu. Viņš ir uth guerig, lai ko tas nozīmētu.
Slepkava. Izvarotājs. Cilvēks bez līdzcietības.
Uth guerig! Neuzdrīkstējos sacīt viņiem, ka esmu šī mežoņa brālis.
Zināmas raizes mums darīja briedis. Galu galā tas piederēja mums. Dzīvnieka ķermenis un gurna gabali tika pienesti tuvāk, un viru pulciņš mazliet atkāpās; daži smaidīja un ar zīmēm rādīja, lai mēs ņemam gaļu sev. Nebija ilgi jāpūlas, lai ar žestiem parādītu, ka gaļa būs dāvana viņiem no mums. Es tik tikko biju paguvis pasmaidīt un papurināt galvu, kad seši vīri jau bija uzklupuši kaudzei, uzmetuši lielos gabalus sev plecos un enerģiski devās uz upmalas pusi, uz savu apmetni.
DZĪVESRUNĀTĀJA
"Sestā nakts. Esam kopā ar ļaudīm, kuri sargā upes pārejas; viņus saucot shamiga, saka Stīvens, kurš atceras šo vārdu no tēva dienasgrāmatas. Notika dīvaini aizkustinoša atrasto jauniešu apglabāšana. Turklāt satriecoši seksuāla. Viņi tika pārnesti pāri upei, ienesti mežā, starp citiem kapiem, kuru kopiņas pacēlās augstu virs zemes. Abi tika izkrāsoti ar baltiem spirālveida rakstiem, apļiem un krustiņiem, un meitenei tika zīmēts citāds raksts nekā puisim. Abus guldīja vienā kapā, iztaisnotiem ķermeņiem, uz krūtīm sakrustotām rokām. Puiša dzimumloceklim galā tika piesieta tieva aukla, kas tika aptīta viņam ap kaklu, simulējot erekciju. Meitenes dzimumorgānu atvere tika atplesta ar nokrāsotu akmeni. Stīvens domā, ka tas darīts, lai nodrošinātu viņiem seksuālu aktivitāti citā pasaulē. Virs kapa tika samesta augsta zemes kaudze.
Shamiga ļaudis ir mitago, leģendāra grupa, cilts no fabulas. Dīvaini pat iedomāties. Vēl dīvaināk, nekā bija kopā ar Gvivenetu. Tie ir leģendāri cilvēki, kas sargā upes pārejas un pēc nāves parādās tajās kā rēgi. Kad upē ir plūdi, tie pārveidojas akmens pakāpienos vismaz tā stāsta leģenda. Ar shamiga ļaudīm saistītas vairākas fabulas, kas mūsdienās visas zudušas aizmirstībā, bet Stīvens iemācījās viena šāda nostāsta fragmentu tur ir par meiteni, kas iekāpa ūdenī, ienira, lai palīdzētu virsaitim šķērsot upi, un tika izmantota akmens nocietinājuma sienas būvē.
Shamiga, šķiet, nemēdz gudrot laimīgas beigas. Tas kļuva skaidrs, kad pie mums atnāca "dzīvesrunātāja". Meitene agrīnos padsmitu gados, pilnīgi kaila un nokrāsota zaļa. Diezgan satraucošs iespaids. Ar Stīvenu notika kaut kas neaptverams, un viņš, šķiet, meiteni pilnīgi saprata."
Krēslā, pēc apbedīšanas, shamiga apsēdās mieloties ar mūsu svaigo medījumu. Tika sakurts liels ugunskurs un apmēram divdesmit pēdu atstatumā izvietots lāpu aplis. Shamiga ļaudis sapulcējās ap ugunskuru; ievēroju, ka vīriešu ir vairāk nekā sieviešu un ir tikai četri bērni, bet visiem mugurā košas tunikas vai svārki un apmetņi līdz viduklim. Viņu būdas tālāk no upes, izcirtumā bija rupji tēstas, četrstūrainas, ar lēzeniem salmu jumtiem; katru ēku balstīja primitīvs koka rāmis. Spriežot pēc atkritumiem un vecu būdu atliekām, un pat pēc kapulauka, šī apmetne te bija atradusies jau daudzu paaudžu ilgumā.