Brieža gaļa, cepta uz iesma un papildināta ar garšzālēm un savvaļas ķiršu mērci, garšoja lieliski. Pieklājība prasīja lietot zariņus, kas bija nosmailināti un iešķelti kā dakšiņas. Tomēr no lielā ķermeņa gabala gaļa tika atdalīta ar pirkstiem.
Mielasts beidzās, kad bija vēl diezgan gaišs. Uzzināju, ka bēdu plosītais vīrietis ir meitenes tēvs. Zēns bija itishan: no citas vietas. Kādu laiku turpinājās primitīvas sarunas zīmju valodā. Mūs neturēja ļaunās aizdomās; uth guerig pieminēšana tika skarbi noraidīta sak, nav jūsu darīšana; jautājumi par mūsu izcelšanos izraisīja atbildes, kas mulsināja sapulcējušos vīrus, un pēc kāda laika darīja viņus aizdomīgus.
Tad piepeši apmetnes iemītnieku izturēšanās mainījās, un tos pārņēma itin kā priekšnojautas, itin kā slēpts satraukums. Ap mums sanākušie vīri tie, kuri nepētīja mani un Kītonu ar uzjautrinātu ziņkāri, paskatījās apkārt, ielūkodamies tumsā aiz lāpām, krēslā, kas sedza mežu un kluso upi. Kaut kur nedabiski ieķērcās putns, un tam atbalsoja īss satraukuma izsauciens. Cilts vecākais, kuru sauca Duriums, paliecās uz manu pusi un nočukstēja: Kushar!
Pirms es paguvu attapties, viņa jau bija mūsu vidū un staigāja starp shamiga ļaudīm tumšs, slaids stāvs uz degošo lāpu fona. Viņa pieskārās katram pieaugušajam pie ausīm, acīm un mutes un dažiem iedeva mazu, izlocītu koka zariņu. Vairums tos bijīgi turēja rokā, bet divi vai trīs izraka zemē mazas bedrītes un apraka veltes sev pie kājām.
Nonākusi pie Kītona un manis, Kušara nometās ceļos mūsu priekšā un cieši mūs nopētīja. Viņa bija izkrāsojusies zaļa, tikai ap acim šauri balti un melni apļi. Pat zobi viņai bija zaļi. Mati gari un tumši, taisni nosukāti pār muguru. Viņas krūtis bija tik tikko jaušamas un locekļi sīld un tievi. Viņai nebija ķermeņa apmatojuma. Man radās iespaids, ka viņai ir tikai desmit vai divpadsmit gadu, bet par to bija ļoti grūti spriest.
Viņa sāka runāt ar mums, un mēs atbildējām savā valodā. Viņas tumšās acis, kas lāpu gaismā spīdēja, vairāk kavējās pie manis nekā pie Kītona, un arī mazo zariņu viņa pasniedza man. Es to noskūpstīju, un viņa īsi iesmējās, tad ar savu mazo plaukstu aptvēra manējo un viegli to saspieda.
Tika atnestas divas lāpas, katru novietoja meitenei savā pusē, un viņa iekārtojās ērtāk uz ceļgaliem, tad pievērsa skatienu man un sāka runāt. Visi shamiga pagriezās uz mūsu pusi. Meitene vai viņas vārds ir Kušara? Vai varbūt kushar ir vārds, kas raksturo viņu? aizvēra acis un sāka runāt mazliet augstākā balsī nekā, pēc manām domām, būtu normāli.
Vārdi plūda no viņas mutes daiļskanīgi, svelpjoši, nesaprotami. Kītons pameta uz mani neveiklu skatienu, un es paraustīju plecus. Pēc īsa brīža es pačukstēju: Mans tēvs kaut kā iemanījās saprast…
Apklusu, jo Duriums uzmeta man skarbu skatienu, pieliecās man tuvāk un izstiepa roku dusmīgā žestā, kas nepārprotami nozīmēja: "Klusu!"
Kušara runāja tālāk, joprojām aizvērtām acīm, nemanīdama nekādus žestus. Es pievērsu visu uzmanību upes skaņām, lāpām, meža šalkām, tāpēc gandrīz salēcos, kad meitene teica un vēlreiz atkārtoja: Uth guerig! Uth guerig!
Skaļi sacīju: Uth guerig! Pastāsti man par viņu!
Meitene atvēra acis. Viņa pārstāja runāt. Viņa izskatījās satriekta. Pārējie shamiga ap mani ari izskatījās satriekti. Tad viņi kļuva nemierīgi un satraukti, un Duriums skaļi pauda savu neapmierinātību.
Atvainojiet, es klusi teicu, paskatīdamies uz viņu un pēc tam uz meiteni.
… visus savus stāstus stāsta ar aizvērtām acīm, tā ka viņas klausītāju smaidi vai sapīkums nevar uzspiest viņas stāstu varoņiem apveidu maiņu.
Vārdi no tēva vēstules Vinnam-Džonsam uzpeldēja manā atmiņā kā vainu apliecinoši fragmenti. Prātoju, vai kādā nozīmīgā vietā esmu kaut ko piemirsis vai sagrozījis un vai teiktā jēga palikusi tāda pati vai ne.
Kušara joprojām lūkojās manī, un viņas apakšlūpa viegli drebēja. Man šķita, ka īsu mirkli viņas acis sakāpj asaras, taču miklais skatiens tikpat ātri kļuva dzidrs. Kītons sēdēja klusēdams, uzlicis roku uz kabatas, kurā nēsāja pistoli.
- Tagad es tevi pazīstu, Kušara teica, un es mirkli biju tik pārsteigts, ka neattapu atbildēt.
- Atvaino, pēc brīža es atkārtoju.
- Tu tāpat, viņa teica. Bet viss ir kārtībā. Stāsts nav mainījies. Es uzreiz tevi nepazinu.
- Es laikam nesaprotu… iesāku sacīt. Kītons mūs vēroja ar dīvainu skatienu. Ko tu nesaproti? viņš noprasīja.
- Ko viņa ar to domā…
Viņš sarauca pieri. Vai tad tu saproti, ko viņa saka?
Pametu uz viņu īsu skatienu. Un tu ne?
- Es neprotu šo valodu.
Shamiga ļaudis ar svelpjošu, šņācošu skaņu lika skaidri aptvert, ka vēlas klusumu un gaida stāsta turpinājumu.
Kītona ausīm tātad meitene joprojām runāja valodā, kāda bijusi divtūkstoš gadu pirms Kristus. Bet es viņu tagad sapratu. Kaut kā biju iekļuvis šīs jaunās dzlvesrunātājas apziņā. Vai to bija domājis tēvs, kad pieminēja meiteni ar "izteiktām psihiskām spējām"? Tomēr pārsteidzošais mūsu sazināšanās fakts neļāva man ilgi prātot par to, kas noticis. Tobrīd, sēdēdams upes krastā un klausīdamies čukstošajā balsī no pagātnes, es nevarēju zināt, kāda iznīcinoša pārmaiņa notikusi ar mani.
- Es esmu šo cilvēku dzivesrunātāja, viņa teica un atkal aizvēra acis. Klausies nerunādams. Dzīvi nedrīkst mainīt.
- Pastāsti man par uth guerig, es sacīju.
- Nepiederošais šobrīd ir atkāpies. Es varu stāstīt vienīgi dzivi, ko redzu. Klausies!
Pēc šī nelokāmā paziņojuma es apklusu…
Nepiederošais! Kristiāns ir Nepiederošais!
… un klausījos turpmākos stāstus, ko stāstīja dzīvesrunātāja.
Pirmo stāstu es atceros labi, pārējie ir pagaisuši no manas atmiņas, jo tie man izteica maz un bija grūti saprotami. Pēdējais stāsts atstāja uz mani spēcīgu iespaidu, jo tas skāra gan Kristiānu, gan Gvivenetu.
Lūk, kāds bija Kušaras pirmais stāsts!
"Tajā tālajā dienā, šīs tautas dzīves laikā, virsaitis Partorlass paņēma sava brāļa Diermadasa galvu un skrēja atpakaļ uz savu akmens fortu. Pakaļdzīšanās bija nežēlīga. Četrdesmit vīru ar šķēpiem, četrdesmit vīru ar zobeniem, četrdesmit suņu briežu augumā, bet Partorlass noskrēja tos visus, turēdams sava brāļa galvu uz kreisās rokas delnas.
Tajā dienā bija pārplūdusi upe un shamiga izgājuši medībās, mājās palikusi tikai meitene Svitorana, kuras mīļotais bija Diermadasa dēls, pazīstams ar vārdu Kimuts Hokspīkers. Meitene Svitorana iekāpa ūdenī un nolieca galvu, lai palīdzētu Partorlasam pāriet upi. Viņa kļuva par akmeni, tik gludu kā visgludākais pakāpiens, un viņas mugura, balta un tīra, pacēlās virs ūdens. Partorlass uzkāpa uz tās un pārlēca pretējā krastā, tad pasniedzās atpakaļ un izcēla akmeni no upes.
Tas gulēja viņam uz labās plaukstas. Viņa forts bija būvēts no akmeņiem, un dienvidu sienā rēgojās caurums. Un tajā dienā Svitorana kļuva par daļu no forta, un baltais akmens sienā aizturēja ziemas vējus.
Kimuts Hokspīkers sasauca kopā visus klanus no sava tuad, proti, no zemēm, kuras viņš pārvaldīja, un lika tiem zvērēt viņam uzticību, jo Diermadass bija miris. Pēc mēnesi ilgas kaulēšanās tie bija ar mieru. Tad Kimuts Hokspīkers veda tos uz Partorlasa akmens fortu un lika to aplenkt.