Aplenkums ilga septiņus gadus.
Pirmajā gadā Partorlass viens pats šāva bultas uz karapulku līdzenumā lejpus forta sienām. Otrajā gadā Partolass svieda karapulkā metāla šķēpus. Trešajā gadā viņš no ratu koka izdrāza nažus un ar tiem atturēja saniknoto karapulku. Ceturtajā gadā viņš svieda tiem lopus un mežacūkas, ko bija turējis forta iekšienē, paturēdams tikai tik daudz, lai pašam un ģimenei pietiktu uzturam. Piektajā gadā, kad vairs nebija ieroču un pavisam maz bija atlicis pārtikas un ūdens, viņš svieda līdzenumā sanākušajam karapulkam savu sievu un meitas, un pēc šī sviediena karapulks pašķīda tiktāl, ka varēja salasīties kopā tikai pēc sešiem mēnešiem. Pēc tam viņš svieda savus dēlus, bet Hokspīkers svieda tos atpakaļ, un tas vēl vairāk pārbiedēja Partorlasu, jo viņa dēli bija kā vistas, kam ir pārlauztas muguras un kas raugās pēc žēlastības graudiem. Septītajā gadā Partorlass sāka mest ienaidniekam akmeņus no sava forta sienas. Katrs akmens desmitkārt pārsniedza krietna vīra svaru, bet Partorlass meta tos līdz pat apvārsnim. Beidzot viņš nonāca līdz pēdējām sienas paliekām, kas sargāja fortu no ziemas vējiem. Viņš nepazina gludo, balto akmeni no upes un svieda ar to pašam karavadonim Kimutam Hokspīlceram, nogalinādams viņu.
Svitorana tika atsvabināta no sava akmens veidola un rūgti apraudāja kritušo virsaiti. "Tūkstoš vīru ir miruši tāpēc, ka sienā bija caurums," viņa teica. "Tagad caurums ir manās krūtīs. Vai tāpēc nokausim vēl tūkstoti vīru?" Klanu vecākie apspriedās un tad devās atpakaļ pie upes, jo bija tas gadalaiks, kad no jūras upē iepeld lielās zivis. ŠI ielejas vieta kļuva pazīstama ar vārdu Issaga ukirik, kas nozīmē meitene, kura izbeidza karu.
Kamēr meitene stāstīja, shamiga palaikam murmināja un smējās, dzīvodami līdzi ikvienai frāzei, ikvienam tēlam. Es šajā stāstā vispār nespēju saskatīt neko uzjautrinošu. Kāpēc viņi skaļāk smejas par pakaļdzīšanās aprakstu (astoņdesmit vīru un četrdesmit suņu) un par akmens fortu nekā par to, kā Partorlass sviež savu sievu, meitas un dēlus? (Un galu galā kāpēc viņi vispār atļaujas smieties? Kušara taču to noteikti dzird!)
Sekoja citi stāsti. Kītons, kurš varēja klausīties vienīgi plūstošajā svešās valodas skaņā, izskatījās sadrūmis, tomēr apņēmies būt pacietīgs. Stāsti bija maznozīmīgi, un lielāko daļu es šodien esmu aizmirsis.
Tad, norunājusi apaļu stundu un ne brīdi neapstājusies atvilkt elpu, Kušara uzsāka stāstu par Nepiederošo, un es, paņēmis pildspalvu un papīru, centos to pierakstīt, reizē meklēdams sev noderīgus pavedienus un nenojauzdams, ka pats stāsts glabā sevī brīdinājumus par galīgo sadursmi, kas vēl bija tālu priekšā gan laikā, gan meža telpā.
"Tajā tālajā dienā, šīs tautas dzīves laikā, Nepiederošais atnāca uz kailo kalnu aiz akmeņiem, kuri aplī stāvēja apkārt apburtajai vietai Veruambas. Nepiederošais iedūra savu šķēpu zemē un notupās tam blakus, vērodams akmeņu vietu daudzas stundas pēc kārtas. Ļaudis sapulcējās lielā apļa ārpusē, tad iekāpa grāvja iekšienē. Apļa lielums bija četrsimt soļu no vienas malas līdz otrai. Grāvis tam apkārt bija iegrimis līdz piecu vīru augumam. Akmeņi visi bija pārvērstas dzīvas būtnes, agrākie cilvēki, un katram no tiem bija savs akmensrunātājs, kas čukstēja tam priesteru lūgsnas.
Jaunākais no virsaiša Aubriagasa trim dēliem tika aizsūtīts uz kalnu izpētīt Nepiederošo. Viņš atgriezās bez elpas, ar asiņojošu brūci kaldā. Nepiederošais, viņš teica, esot kā zvērs, ģērbies stulpiņos un lāčādas kamzolī, ar milzīgu lāča galvaskausu aizsargcepures vietā, un zābaki viņam esot no oša koka un ādas.
Uz kalnu tika aizsūtīts Aubriagasa otrais dēls. Viņš atgriezās ar zilumiem uz sejas un pleciem. Nepiederošajam, viņš teica, esot četrdesmit šķēpi un septiņi vairogi. Pie jostas viņam karājoties piecu lielu karavīru virsaišu galvas, sakrunkojušās un bez acīm dobumos. Aiz kalna neredzamā vietā esot apmetušies viņa pavadoņi divdesmit karotāji, visi lieli spēkavīri, un viņi ļoti baidoties no sava vadoņa.
Tad vecākais no brāļiem tika aizsūtits uz kalnu izpētīt Nepiederošo. Viņš atgriezās, turēdams rokās savu galvu. Galva īsi pateica savu sakāmo, iekams Nepiederošais kalnā bija paguvis nodārdināt savu vissmagāko vairogu.
Lūk, ko galva teica:
"Viņš nav viens no mums, nav mūsu ciltsbrālis, nav no mūsu rases, nav no mūsu zemes, nav no šī laika, nedz ari no cita laika, kurā dzīvojusi mūsu cilts. Viņa vārdi nav mūsu vārdi, viņa metāls nācis no lielākiem zemes dziļumiem nekā vampīru mājokļi; viņa dzīvnieki ir nezvēri no tumsības vietām, viņa vārdi skan kā mirēja sauciens bez satura, viņa līdzcietība ir neredzama, mīlestība viņam ir tukša skaņa, bēdas viņam ir smieldi, mūsu varenie klani viņam ir lopu bars, ko apkaut un apēst. Viņš ir nācis, lai mūs iznīcinātu, jo viņš iznīcina visu, kas viņam svešs. Viņš ir mežonīgais laika vējš, un mums vai nu jāstājas viņam pretī, vai arī jākrīt, jo mēs nekad nevarēsim būt vienas cilts ar viņu. Viņš ir Nepiederošais. Tas, kurš spēj viņu nonāvēt, vēl ir tālu. Viņš ir apēdis trīs kalnus, izdzēris četras upes un veselu gadu gulējis ielejā tuvu pie visspožākās zvaigznes. Tagad viņam vajag simt sieviešu un četrsimt galvu, un tad viņš aizies no šīs zemes uz savu dīvaino pasauli."
Nepiederošais pagrabināja savu vissmagāko vairogu, un vecākā brāļa galva iekliedzās un raidīja atvadu skatienu tai, kuru viņš mīlēja.
Tad galva tika piesieta savvaļas sunim uz muguras. To aizsūtīja Nepiederošajam, kas izdūra tai acis un piekāra to sev pie jostas.
Desmit dienas un desmit naktis Nepiederošais staigāja apkārt akmeņu svētnīcai un vienmēr palika bultām nepieejams. Pie viņa uz sarunām tika nosūtīti desmit labākie karotāji, un visi atgriezās, nesdami savas galvas rokās, un raudādami atvadījās no sievām un bērniem. No svētnīcas tika aizsūtīti visi savvaļas suņi, kas aiznesa šīs kaujas trofejas svešajiem atnācējiem.
Vilku akmeņi lielajā aplī tika notriepti ar vilku asinīm, un runātāji čukstēja vārdus Gulgaroth un Olgarog, lielo Vilku dievu vārdus no savvaļas mežu laikiem.
Briežu akmeņi tika izkrāsoti ar briežu rakstiem, un runātāji izsauca vārdus Munnos un Clumugto briežu vārdus, kuri staigā ar cilvēku sirdīm.
Un uz lielā kuiļa akmens tika nolikts beigts kuilis, kurš bija nogalējis desmit vīrus, un tā sirds asinis krāsoja zemi. Šī akmens runātājs, kurš bija visvecākais un gudrākais no visiem runātājiem, izsauca vārdu Urshacam, aicinādams, lai tas parādās un iznīcina Nepiederošo.
Rītausmā pēc vienpadsmitās nakts cēlās svešinieku ieeju sargātāju kauli un čīkstēdami aizbēga purvainajos mežos. Astoņi skeleti, spokaini balti, un uz tiem joprojām bija tās pašas drānas, kas upurēšanas dienā. Šo svešinieku rēgi aizbēga melnu vārnu izskatā, un svētnīca palika neapsargāta.
Tad no vilku akmens cēlās lielie vilku gari, milzu apveidi, pelēki un mežonīgi, un lēca cauri ugunij un pāri lielajam grāvim. Tiem sekoja seno laiku ragainie dzīvnield, brieži, kas skrēja uz pakaļkājām. Ari tie izdrāzās cauri uguns dūmiem, un to brēcieni skanēja baismi un stindzinoši. To neskaidrie apveidi izgaisa saltajā rīta miglā. Tie nevarēja nogalināt Nepiederošo, tāpēc aizbēga atpakaļ zemes spokainajās alās.
Visbeidzot pa akmens porām iznira kuiļa gars; tas noņurdēja, paošņāja rīta gaisu un sāka lakt rasu, kas bija pārklājusi savvaļas zāļu audzes apkārt akmenim. Kuilis bija divu vīru augumā. Tā ilkņi bija tik asi kā virsaiša duncis, pieauguša vīra izplestu roku atstatumā viens no otra. Tas vēroja, kā Nepiederošais ātri apskrien apkārt aplim, bez piepūles turēdams rokās savus zobenus un vairogus. Tad tas aizskrēja uz apļa ziemeļu ieejas pusi.