Tajā rītausmā, rīta miglā, Nepiederošais iekliedzās pirmo reizi, un, kaut gan viņš centās turēties braši, Uršakama gars viņu biedēja. Viņš paņēma Aubriagasa vecākā dēla galvu, ielika tai acu vietā ametistus un aizsūtīja to atpakaļ uz svētnīcu, kur savās ādas teltis gaidīja cilšu pārstāvji, lai tiem pateiktu, ka viss, ko viņš prasa, ir viņu stiprākais šķēps, svaigi kauts viņu gardākais briedis, māla trauks ar viņu vecāko vīnu un viņu visskaistākā meitene. Pēc tam viņš iešot projām.
Viss prasītais viņam tika aizsūtīts, taču meitene pēc visu domām, skaistāka par leģendāro Svitoranu atgriezās, jo Nepiederošais viņu bija atzinis par neglītu. (Meitene par to nemaz nejutās nelaimīga.) Tika sūtītas citas, katra savā veidā skaista, taču visas Nepiederošais atraidīja.
Beidzot jaunais karotājs šamanis Ebrega savāca sīkākus un lielākus ozola, pliedera un vilkābeles zarus un izveidoja no tiem meitenes skeletu. No vecām lapām un kūts pakaišiem, no zaķu un aitu cietajām spirām viņš izveidoja meitenes miesu. Visu to viņš noklāja ar smaržīgām puķēm no meža izcirtumiem zilām, sārtām un baltām, kas ir patiesa skaistuma krāsas. Ar mīlestību viņš to darīja dzīvu, un, kad meitene viņa priekšā piecēlās sēdus, kaila un auksta, viņš to ietērpa skaistā, baltā tunikā un sapina tai matus. Kad meiteni ieraudzīja Aubriagass un citi vecākie, viņi vairs nespēja parunāt. Viņai piemita tāds īpašs skaistums, kādu šie vīri vēl nebija redzējuši, un tas sasaistīja viņu mēles. Kad meitene ieraudājās, Ebrega attapās, ko ir izdarījis, un mēģināja paņemt viņu pats sev, taču virsaitis viņam to neļāva.
Viņi deva meitenei vārdu Muarthan, kas nozīmē mīļotā, kas radīta no bailēm. Meitene aizgāja pie Nepiederošā un iedeva tam ozola lapu, kas bija izgatavota no plānas bronzas. Nepiederošais zaudēja galvu un iemīlējās viņā. Tas, kas ar viņiem notika pēc tam, vairs neskar šīs tautas dzīvi; vienīgi Ebrega nekad nemitējās meklēt savu radīto bērnu un meklē viņu joprojām."
Kušara beidza stāstu un atvēra acis. Viņa man uzsmaidīja, tad iekārtojās ērtākā pozā. Kītons izskatījās drūms; zodu viņš bija atbalstījis uz ceļiem, un acīs jautās tukšs, garlaikots skatiens. Kad meitene beidza runāt, viņš pacēla galvu, paskatījās uz mani un jautāja: Vai cauri?
Man tas jāpieraksta, es teicu. Biju paguvis uzmest tikai stāsta pirmo trešdaļu, jo pēc tam Kušaras stāsts un tā tēli mani aizrāva arvien vairāk un es spēju vairs tikai klausīties. Kītons ievēroja satraukumu manā balsī, un meitene, atgāzusi galvu atpakaļ, paskatījās manī ar neizpratnes pilnu skatienu. Arī viņa bija ievērojusi, ka stāsts atstājis uz mani spēcīgu iespaidu. Shamiga ap mums pamazām virzījās projām no lāpām. Viņiem šis vakars bija beidzies. Turpretī man šī jaunā sapratne bija tikai sākums, un es centos noturēt Kušaru mūsu tuvumā.
Tātad Kristiāns ir Nepiederošais. Svešs ienācējs, kurš ir pārāk stiprs, lai to pārmāktu, pārāk atšķirīgs, pārāk varens. Nepiederošais noteikti kļuvis par baismu tēlu daudzām cilvēku apmetnēm. Ir atšķirība starp svešiniekiem un Nepiederošajiem. Svešiniekiem, ceļotājiem no citām apmetnēm, vajadzīga cilšu palīdzība. Viņiem var palīdzēt, viņus var upurēt atkarībā no lēmēju iegribas. Patiesībā Kušaras pēdējā stāstā pat bija pieminēti svešinieku kauli, kas sargā ieejas lielajā aplī, un tas noteikti ir Eivberijā, Viltšīrā.
Bet Nepiederošais ir citāds. Biedējošs, jo neatpazīstams un neizprotams. Viņš lieto nezināmus ieročus; viņš runā pilnīgi nepazīstamā valodā; viņa uzvedība neiekļaujas nekādās normās; viņa attieksme pret mīlestību un godu ir pilnīgi atšķirīga. Un tieši šīs svešādās īpašības apmetņu iedzīvotāju acīs dara viņu par postošu spēku, par būtni bez līdzcietības. Un Kristiāns patiešām ir kļuvis postošs un nežēlīgs.
Viņš nolaupīja Gvivenetu tāpēc, ka šādam mērķim bija veltījis savu dzīvi. Viņš to vairs nemīl, uz viņu vairs neiedarbojas meitenes maģiskais spēks, un tomēr viņš to nolaupīja. Kā viņš teica? "Man rūp, lai viņa būtu mana. Esmu dzinies pakaļ pārāk tālu un pārāk ilgi, lai domātu par mīlestības smalkumiem."
Kušaras stāsts bija ļoti saistošs, jo es tajā pazinu daudzus elementus: meitene, kas radīta no savvaļas vielas, dabas daļa, kas tiek raidīta cīņā pret pārdabisko; ozollapas simbols, talismans, kuru es joprojām nēsāju; meitenes radītājs, kurš nevēlas šķirties no viņas; pats Nepiederošais, kuru biedē tikai viens kuiļa gars, Uršakams: Urskumugs! Un viņa gataviba pieņemt ziedoto gaļu, vīnu un meiteni, lai atgrieztos "savā dīvainajā pasaulē"… Arī Kristiāns šobrīd dodas uz Raiopu meža pašu vidieni.
Interesanti, kāds ir šī stāsta turpinājums? Varbūt es nekad to neuzzināšu. Meitene dzīvesrunātāja šķita uz viena viļņa tikai ar savas tautas senajām atmiņām, stāstiem un notikumiem, kas ceļo no mutes mutē un varbūt katrā pārstāstā mainās; varbūt tieši tāpēc pieņemts šis neparastais pilnīga klusuma likums aiz bažām par to, ka klausītāju piezīmes stāsta laikā varētu pakāpeniski gaisināt patiesību.
Nevar nepamanīt, ka liela daļa patiesības stāstā jau zudusi. Runājošas galvas, meitenes no savvaļas puķēm un mēsliem… Iespējams, ka īstenībā kāds karotāju pulks no cita kultūras slāņa draudējis Eivberijas apmetnei un pielabināts ar gaļu, vīnu un laulībām ar kāda vadoņa meitu. Tomēr mīts par Nepiederošo bija baiss, un manas domas nemitīgi urdīja dziļa un cieša vēlēšanās izzināt nezināmo.
- Es dzenos pa uth guerig pēdām, es teicu, un Kušara paraustīja plecus.
- Protams. Tavs ceļš būs ilgs un grūts.
- Cik sen viņš nonāvēja jūsu meiteni?
- Pirms divām dienām. Bet varbūt tas nebija pats Nepiederošais. Aiz Nepiederošā iet viņa karotāji, kas sargā viņa gaitu caur savvaļas mežiem, uz Lavondisu. Uth guerig var būt tev priekšā par veselu nedēļu vai pat vairāk.
- Kas ir Lavondisa?
- Pasaule aiz uguns. Vieta, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku.
-Vai shamiga zina par kuilim līdzīgo briesmoni? Par Urskumugu?
Kušara nodrebēja, ar tievajām rokām apņemdama savu augumu. Briesmonis ir tuvu. Pirms divām dienām tas bija dzirdams briežu gravā netālu no upes.
Urskumugs bijis šai apkaimē pirms divām dienām! Tas gandrīz droši nozīmē, ka ari Kristiāns bijis pavisam tuvu. Lai ko viņš dara un lai kurp dodas, viņš nav tik tālu man priekšā, kā biju domājis.
Uršakams bija pirmais Nepiederošais, viņa turpināja. Tas gāja pa lielajām ledus ielejām; tas vēroja, kā lielie koki spraucas cauri noplicinātajai zemei; tas sargāja mežu no mūsu ļaudīm un no ļaudīm pirms mums, un no ļaudīm, kas atnāca pēc mums. Tas ir mūžīgais zvērs. Tas barojas no zemes un saules. Kādreiz tas bija cilvēks, un kopā ar citiem to izraidīja trimdā uz šīs zemes ledus ielejām. Burvība tiem visiem piešķīra zvēru izskatu. Burvība darīja tos mūžīgus. Daudzi no manas tautas ir gājuši bojā tāpēc, ka Uršakams un viņa cilts saniknojušies.
Kādu brīdi es lūkojos Kušarā, pārsteigts par dzirdēto. Ledus laikmets bija beidzies septiņus vai astoņus gadu tūkstošus pirms tam, kad izveidojās viņas tauta (manuprāt, tā bija agrīnā bronzas laikmeta tauta, kas dzīvoja Veseksā). Tomēr viņa zina par ledājiem un par ledāju atkāpšanos… Vai tiešām nostāsti var tik ilgi saglabāties? Stāsti par ledājiem, par jaunajiem mežiem, par cilvēku pārvietošanos uz ziemeļiem, pāri purviem un sasalušajiem kalniem?
Urskumugs, Pirmais Nepiederošais. Kā rakstīja tēvs savā dienasgrāmatā? Man gribas atrast pirmtēlu… Nojaušu, ka leģenda par Urskumugu bijusi pietiekami stipra, lai noturētos visu neolīta laiku un saglabātos līdz otrajam gadu tūkstotim pirms Kristus. Vinns-Džonss domā, ka Urskumugs varētu būt radies pat pirms neolīta.