Grūtības ar shamiga ļaudīm ir tādas, ka viņu dzīvesrunātāja nespēj stāstos ievērot noteiktu kārtību. Tēva saskares laikā ar viņiem vārds Urshacam acīmredzot netika pieminēts. Taču skaidrs, ka primārais mitago, pirmais leģendārais tēls, kas tik ļoti saistīja tēva interesi, ir nācis no paša ledus laikmeta. Tas radies toreizējā aukstā perioda akmens skaldītāju un mednieku apziņā, kamēr tie centās ierobežot mežus, sekodami aukstumam, kas atkāpās ziemeļu virzienā, un atstādami aiz sevis klajumus, kuros pakāpeniski, daudzu paaudžu garajā pavasarī veidojās auglīgas ielejas.
Tad, neteikusi vairs ne vārda, Kušara aizslīdēja projām no manis, un abas lāpas tika nodzēstas. Bija vēls, un visi shamiga bija atgriezušies savās zemajās būdās vai arī apgūlušies uz ādām turpat ugunskura tuvumā. Mēs ar Kītonu uzslējām savu nelielo telti un ielīdām tajā.
Naktī skaļi iebrēcās pūce kaitinoši un griezīgi. Nerimtīgi un vienmērīgi čaloja upe, traukdamās pāri shamiga apsargātajiem akmens pakāpieniem.
No rīta viņi visi bija pazuduši. Būdas bija pamestas. Kāds suns vai šakālis bija racies pa nogalināto jauniešu kapu. Ugunskura vieta vēl kūpēja.
Pie joda, kur šie varēja palikt? nomurmināja Kītons, kad mēs, noskalojuši sejas, stāvējām upes krastā. Mums bija atstāti vairāki gaļas gabali, rūpīgi ievīstīti plānā audeklā. Viņu aiziešana likās dīvaina un negaidīta. Šis klajums izskatījās pēc viņu mājvietas, un likās, ka vismaz dažiem no viņiem būtu vajadzējis palikt tepat. Ūdens upē bija cēlies un apsedzis pakāpienus. Stīvi raudzīdamies tajos, Kītons noteica: Man šķiet, ka te ir vairāk akmeņu nekā vakar.
Arī es paskatījos turp, kur viņš. Vai tā varētu būt taisnība? Ja kaut kur aizmugurē tik stipri lijis, ka upē pacēlies ūdens līmenis, vai tāpēc piepeši varētu būt trīskāršojies akmeņu skaits?
- Tīrās iedomas, es nodrebinādamies izmetu. Uzliku plecos mugursomu.
- Man gan tā neliekas, atbildēja Kītons, sekodams man, un gar upes krastu mēs devāmies tālāk meža dziļumā.
PAMESTĀS VIETAS
Divas dienas pēc aiziešanas no shamiga mēs uzgājām apdrupušo akmens torni to pašu, kuru Kītons bija nofotografējis mūsu lidojuma laikā. Tas atradās gabaliņu attālāk no upes, krūmu un vīteņaugu ieskauts. Mēs brīdi kavējāmies pamežā un raudzījāmies pāri klajumam uz lielajām, pelēkajām sienām, logu caurumiem, vīnstīgām un efejām, kas lēni pārņēma būvi savā varā.
- Kā tev šķiet, kas tas ir? jautāja Kītons. Novērošanas tornis? Mākslīgas drupas?
Tornim nebija augšdaļas. Durvju aila bija kvadrātveida, būvēta no masīviem akmens bluķiem. Arku rotāja sarežģīti raksti.
- Man nav ne jausmas.
Piegājuši tuvāk, mēs tūlīt pamanījām, ka zeme ap drupām ir izrakņāta un nomīdīta nepārprotamas zirgu pēdas. Atradām divu ugunskuru vietas. Bet visuzkrītošākās pēdas dziļākas un platākas bija atstājis kāds lielāks radījums, gandrīz izdzēsdams agrākos nospiedumus.
- Viņi ir bijuši šeit! es iesaucos, juzdams, ka sirds sāk dauzīties. Beidzot biju atradis taustāmu apliecinājumu tam, ka esam itin tuvu Kristiānam. Acīmredzot viņš kaut kur bijis spiests aizkavēties. Viņš ir man priekšā tikai divas dienas vai pat mazāk!
Ēkas iekšienē jūtami oda pēc pelniem, bija redzams, ka sirotāji šeit atkal labojuši un kaldinājuši ieročus. Drūmo pustumsu mazliet kliedēja gaismas stari no logu vietām; griestu caurumu kādreizējā jumta vietā pilnīgi nosedza lapu biezoknis. Tomēr es pavisam skaidri redzēju kaktu, kurā viņi bija turējuši Gvivenetu; salmu kaudzei, kas vēl mētājās turpat, droši vien bija pārsegts pāri kāds apmetnis. Divas garas, mirdzošas matu šķipsnas bija ieķērušās rupjās sienas nelīdzenajā akmens virsmā; es tās paņēmu un saudzīgi aptinu sev ap pirkstu. Skopajā pusgaismā ilgi lūkojos tajās, mēģinādams atvairīt izmisuma lēkmi, kas nule draudēja mani pārņemt.
- Paskaties šurp! pēkšņi mani pasauca Kītons, un es atgriezos zemajā durvju ailā. Paspēris soli caur mežrožu un vīnstīgu biezokni, redzēju, ka viņš attīrījis durvju arku no augiem, lai labāk saskatītu iecirsto zīmējumu.
Tā bija panorāmiska ainava, kas attēloja mežu un ugunskuru. Katrā arkas pusē bija izveidoti koki, kas visi izauga no vienas čūskveida saknes; tā stiepās šķērsām pāri visam akmenim. No šīs saknes lejup karājās astoņas aklas cilvēku galvas. Mežs no visām pusēm apņēma ugunskuru zīmējuma centrā. Ugunskura vidū stāvēja kails vīrietis, kam bija sīki izveidotas visas ķermeņa daļas, tikai ne seja. Izslietais dzimumloceklis bija nesamērīgi liels, un virs galvas paceltajās rokās vīrs turēja zobenu un vairogu.
- Herkuless, Kītons minēja. Pilnīgi tāds kā Ierīta milzis Sērnabasā. Nu tas, kas izcirsts krita kalnā.
Minējums paliek minējums.
Mana pirmā doma par šo akmens torni bija tāda, ka tas celts pirms tūkstošiem gadu un mežs to pārņēmis sevī tāpat kā pašlaik pārņem Ozolmāju. Bet mēs bijām ienākuši tik tālu šajā dīvainajā vietā, ka jau tagad atradāmies daudz tālāk no mežmalas, nekā tas fiziski iespējams, kā tad šo torni var būt cēlusi cilvēka roka? Palika vēl iespēja, ka, mežam paplašinoties, paplašinās ari laika nobīdes tā iekšienē…
Es zināju, ka KItonam ir taisnība, kad viņš teica: Visa šī būve ir viens vienīgs mitago. Un tomēr tā man neko neizsaka…
Pazudušais tornis. Sabrukusi akmens ēka, kas valdzina tos, kuri dzīvo zem salmu un niedru jumtiem, starp sienām, kas pītas no zariem un apmestas ar zemi. Cita izskaidrojuma te nevar būt.
Un šī būve patiešām iezīmēja ārējo malu dīvainai, spokainai apkaimei, kurā slējās leģendāras, pazudušas ēkas.
Mežs nelikās citāds, bet, iedami cauri pamežam pa dzīvnieku iemītām takām vai dabas izveidotām ejām, mēs varējām redzēt šo pussagruvušo, pamesto ēku sienas un dārzus. Redzējām grezni veidotu māju ar jumtgalēm, bet tukšām logu vietām un iebrukušu jumtu. Bija arī krāšņa Tjūdoru laika celtne ar apsūnojušām, zaļganpelēkām sienām, satrunējušām un sairušām koka daļām. Tās dārzā kā balti rēgi slējās marmora statujas, un no efeju un rožu biezokņa uz mums skatījās savādas sejas, pretī sniedzās rokas un pastiepti pirksti.
Tad neuzkrītoši mainījās pats mežs tas kļuva tumšāks un asāk smaržoja. Izbeidzās līdzšinējais lapukoku pārsvars. Tagad nolaideno slīpumu sedza priežu mežs, kas nevarēja lepoties ar kuplām lapotnēm.
Gaiss te šķita retināts, koki izplatīja sīvu aromātu. Piepeši ieraudzījām augstu koka māju, kuras logi bija aizslēģoti un dakstiņu jumts vesels un spožs. Klajumā, kas to apjoza, gulēja liels, pelēks vilks; dārzs ap māju bija kails un sauss, bez zāles, un zemi sedza bieza skuju kārta. Vilks saoda mūsu tuvumu un uzslējās kājās, tad, pacēlis purnu, izgrūda baisu kaucienu.
Mēs atkāpāmies mežā un devāmies projām no šīs senās ģermāņu mājvietas.
Vietām lapukoki kļuva pavisam reti, un pamežs tur bija tik biezs, ka mēs ar grūtībām izspraucāmies tam cauri; reizēm vajadzēja biezokņiem virzīties gar malu, metot līkumus, un mēs visiem spēkiem centāmies nezaudēt virziena izjūtu. Šādos lielākos biezokņos mēs redzējām iebrukušus salmu jumtus, no zariem pītas, ar zemi apmestas sienas, reizēm masīvus stabus vai akmens kolonnas, bet no šīm atliekām nespējām noteikt to piederību kādam kultūras periodam. Iespraukušies vienā labi apslēptā klajumā, mēs ieraudzījām audekla un ādas nojumes, ugunskura paliekas, kaudzē sakrautus briežu un aitu kaulus apmetni biezokņa vidū, kura, spriežot pēc spēcīgās pelnu smakas, joprojām tika izmantota.