Tomēr tikai pret vakaru mēs izkļuvām no biezā pameža un tad savā priekšā ieraudzījām pašu pārsteidzošāko un iespaidīgāko mitago būvi. Mežam kļūstot retākam, mūsu skatienam pakāpeniski atklājās augsti torņi un robotas sienas; tumšais, svešādais akmens veidojums šķita slejamies pār visu tuvējo apkārtni.
Tā bija pils no fantastiskiem senatnes sapņiem, drūms, aizaudzis bruņinieku laika cietoksnis no perioda, kad bruņniecība bija drīzāk romantiska nekā nežēlīga. Divpadsmitais gadsimts, es nospriedu, vai varbūt vienpadsmitais. Tam nebija lielas nozīmes. Cietoksnis attiecās uz laiku pēc lielo piļu izlaupīšanas un pamešanas, kad daudzas varenas būves tika atstātas savā vaļā un pamazām sabruka vai ari pazuda aizmirstībā kaut kur Eiropas dziļākajos mežos. Ap pili pletās zālāji, kuros cītīgi mielojās neliels bariņš izdēdējušu pelēku aitu. Kad devāmies no meža uz pils grāvja pusi, kur smakoja stāvošs ūdens, tās, dusmīgi blēdamas, izklīda un aizbēga.
Saule jau tuvojās rietam, un mēs, nonākuši augsto sienu ēnā, sākām lēni iet apkārt pilij. Centāmies turēties pa gabalu no bīstamās nogāzes gar grāvi. Augstie, šaurie logi savulaik bija ļāvuši strēlniekiem tālu pārlūkot apkārtni un pamanīt ienaidnieku, un, to atcerējušies, mēs atvirzījāmies uz meža pusi. Tomēr cietokšņa iekšienē nedzirdējām un neredzējām neko tādu, kas liecinātu par cilvēka klātbūtni.
Apstājāmies un brīdi lūkojāmies uz pašu augstāko novērošanas torni. Leģendās no šādām gūsta vietām meitenes, tādas kā Rapuncela, mēdza nolaist lejā savus zelta matus, pa kuriem rāpās augšā viņu drosmīgie bruņinieki.
Tam gan jābūt diezgan sāpīgi, Kītons domīgi teica, un mēs iesmējušies devāmies tālāk.
Nokļuvuši atkal saulē, drīz sasniedzām vārtus. Piebraucamais tilts bija pacelts, taču izskatījās satrunējis un nederīgs. Kītonam gribējās ielūkoties pils iekšienē, bet mani māca neskaidras bažas, un es vilcinājos. Tieši tobrīd pamanīju, ka no diviem sienas izciļņiem lejup karājas virves. Tajā pašā laikā Kītons aitu apgrauztajā krastmalas zālē ievēroja ugunskura paliekas. Ieskatījāmies uzmanīgāk un pārliecinājāmies, ka zālaino krastu viscaur izbradājuši zirgi.
Tas varēja būt vienīgi Kristiāns. Tātad mēs joprojām ejam pa viņa pēdām. Viņš pirmais nokļuvis pie šīs pils, un viņi pārrāpušies pāri sienām, lai meklētu laupījumu iekšpusē.
Bet varbūt tomēr ne?
Grāvja ūdenī ar seju uz leju peldēja cilvēka līķis. Es to pamanīju tikai pēc brīža. Tas bija kails. Tumšos matus un bālgano dibenu klāja zaļgana gļotu kārta. Neliels sārts laukums muguras vidū kā gaiši sarkans aļģes zieds vēstīja par ievainojumu, kas raidījis šo vanagu nāvē.
Vēl nebiju atguvies no satricinājuma, kas mani pārņēma, ieraugot mirušo, kad aiz paceļamā tilta izdzirdu kaut ko kustamies.
- Zirgs, sacīja Kītons, un, saklausījis tādu kā zviedzienu, es pamāju ar galvu.
- Es ieteiktu stratēģisku atkāpšanos, es sacīju.
Taču Kītons vilcinājās, nenovērsdams skatienu no koka
vārtiem.
- Nāc nu, Harij…
- Nē. Pagaidi… Es gribētu redzēt iekšpusi…
Un tajā pašā brīdī, kad viņš spēra soli uz priekšu, pētīdams bultu atveres virs vārtiem, atskanēja koka čīkstoņa un iestrinkšķēdamās nostiepās virves. Milzīgais paceļamais tilts ar rībošu troksni nokrita lejup. Tas atsitās pret krastu plaukstas tiesas attālumā no sastingušā Kītona un ieurbās zemē ar tik griezīgu čerkstoņu, ka es neviļus iekodu mēlē.
- Ak Dievs! Kītons izdvesa un, kāpdamies atpakaļ uz manu pusi, taustījās kabatā pēc pistoles. Uz iebraucamā ceļa parādījās jātnieks. Tas iecirta zirgam piešus, skubinādams to uz priekšu, un nolaida lejup īsu pīķi ar zilganu galu.
Mēs pagriezāmies un metāmies uz meža pusi. Zirgs rikšoja mums pakaļ, un tā pakavi skaļi sitās pret cieto zemi. Bruņinieks mums kaut ko uzsauca dusmīgā balsī; vārdi šķita pazīstami, tomēr palika nesaprotami, un tajos skanēja kaut kas no franču valodas. Es nebiju paguvis viņu lāgā apskatīt. Biju pamanījis tik daudz, ka viņam ir gaiši mati un pašķidra bārda un ap galvu apņemta tumša lente; sedlu aizmugurē bija uzmesta masīva metāla ķivere. Mugurā viņam bija bruņukrekls un kājās tumšas ādas bikses. Viņa zirgs bija melns ar trim baltiem nagiem…
n.
Trīs balti, nāve! Gvivenetas vārsma ar skaudru spēku ielauzās manā atmiņā.
…un pavisam vienkāršiem sarkaniem zirglietu rotājumiem: uz iemauktiem, ap kaklu un uz izrakstīta sedlu paklāja, kas karājās zirgam zem vēdera.
Zirgs sprauslāja mums aiz muguras, smagi dimdinādams velēnas un ar katru soli nākdams tuvāk. Bruņinieks cirta piešus tam sānos un skubināja auļot ātrāk. Viņa bruņukrekls grabēja un spožā ķivere trokšņaini sitās pret kādu no sedlu metāla daļām. Bēgdams es pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka viņš viegli saliecies uz kreiso pusi un zemu nolaidis pīķi, gatavs kuru katru brīdi to iegrūst vienā vai otrā no mums.
Tomēr mēs paguvām ienirt vēsajā pamežā īsu brīdi pirms pīķa niknā cirtiena pret vilkābeļu dzelkšņaino sienu. Bruņinieks iejāja mežā, pieliecies zemu gar zirga skaustu un uzmanīgi piespiedis pīķi pie dzīvnieka sāna. Mēs ar Kītonu vairījāmies no viņa, slēpdamies biezajos krūmos vai aiz stumbriem un cenzdamies pazust no viņa skatiena.
Pēc neilga laika viņš atgriezās klajākā vietā, pāris reižu nojāja gar krūmu audzi turp un atpakaļ, tad nolēca no zirga.
Tikai tagad es ievēroju, cik šis vīrs ir milzīgs vismaz sešarpus pēdu garš. Pacēlis savu abpusgriezīgo zobenu, viņš sāka cirst ceļu caur ērkšķu biezokni, visu laiku kaut ko kliegdams savā pusfranču valodā.
Kāpēc viņš ir tik nikns? Kītons pusčukstus izgrūda, un svešais to sadzirdēja. Paskatījies skaņas virzienā, bruņinieks mūs ieraudzīja un sāka skriet uz mūsu pusi; saules atspīdumi spilgti zibēja uz viņa bruņukrekla.
Tad norībēja šāviens. Taču šāvējs nebija Kītons. Atskanēja savāds, apslāpēts troksnis, un drēgnajā meža gaisā piepeši pacēlās kodīga sēra smaka. Bruņinieks atstreipuļoja atpakaļ, taču nenokrita. Pārsteigumā ieplestām acīm viņš raudzījās no mums pa labi, ar roku satvēris plecu, kurā bija trāpījusi smagā lode. Arī es paskatījos turp. Ēnā starp kokiem pamanīju pazibam to pašu rojālistu, kurš bija šāvis uz mani pie dzirnavu dīķa. Viņš drudžainā steigā centās atkal pielādēt savu musketi.
-Tas taču nevar būt tas pats vīrs! es skaļi iesaucos, bet mitago pagriezās pret mani un pasmaidīja; skaidri redzēju ja arī tas būtu citas ģenēzes veidojums, tas bija tas pats agrāk satiktais tēls.
Bruņinieks izgāja no krūmiem un pasauca zirgu. Viņš lēni noņēma tam apseglojuma piederumus. Ar plato ieroča asmeni plakaniski uzsitis zirgam pa muguru, viņš to palaida savā vaļā.
Rojālists jau bija pazudis biezoknī. Reiz tas bija mēģinājis mani nogalināt. Tagad viņš bija izglābis mani no slepkavīga uzbrukuma. Vai šis cilvēks man seko?
Kamēr es domāju šīs baisās domas, Kītons pievērsa manu uzmanību tai biezokņa daļai, no kuras mēs pirmoreiz bijām ieraudzījuši pili. Ari tur kāds stāvēja kāds svešāds stāvs, kas dziestošajā vakara gaismā zaļgani spīdēja. Seja tam bija spokaini bāla un sastingusi, bet tas bija tērpies bruņās un mūs vēroja. Droši vien tas bija mums sekojis jau kopš mūsu pirmās tikšanās pie Akmens kritumiem.
Gluži satriekts par trešā rēga parādīšanos, Kītons steidzās tālāk caur mežu pa mūsu iepriekš izraudzīto taku, un es viņam sekoju. Drīz zaļganais cietoksnis bija palicis aizmugurē, un nekādi trokšņi neliecināja par pakaļdzīšanos.