Ceļu mēs atradām ceturtajā dienā pēc aiziešanas no shamiga nometnes. Abi ar Kītonu bijām nošķīrušies, lauzdamies caur brikšņaino mežu un meklēdami kādu kuiļu vai briežu taku vai jebkādu citu stigu, kas atvieglotu pārvietošanos. Upe bija palikusi pa kreisi, jo tās gultne veda caur seklu gravu, pa kuras krastu iet nebija iespējams.
Kītona izsauciens mani neizbiedēja, jo tajā neskanēja bailes. Cauri ērkšķainajam biezoknim izlauzos pie viņa un tūlīt pamanīju, ka viņš nokļuvis klajākā vietā.
Ticis ārā no pameža, redzēju, ka atrodos uz aizauguša un apdrupuša ķieģeļu ceļa, kurš bija apmēram piecpadsmit pēdu plats, un abās pusēs tam stiepās noteku grāvīši. Koki virs tā veidoja kaut ko līdzīgu griestu velvei; tas bija lapotņu tunelis, kuram cauri spraucās saules gaisma.
- Augstais Dievs! es izsaucos, un Kītons, stāvēdams šī neticamā bruģa paša vidū, pamāja ar galvu. Viņš bija nometis mugursomu zemē un atpūtās, iespiedis rokas gurnos.
- Laikam romiešu būvēts, viņš sacīja. Atkal minējums, bet šoreiz, šķiet, visai ticams.
Kādu brīdi gājām pa šo ceļu uz priekšu, ar patiku izjuzdami kustību brīvību pēc ilgās spraukšanās caur krūmiem. Apkārt spalgās balsīs dziedāja putni, kas acīmredzot pārtika no lidojošajiem kukaiņiem dzidrajā vakara gaisā to bija vesels milzums.
Kītonam gribējās ticēt, ka šis ceļš ir īsts, tikai apaudzis ar mežu, bet mēs bijām iegājuši pārāk dziļi, lai tā varētu būt.
- Bet kāds tad ir tā mērķis? Es nezinu nevienu leģendu par zudušiem ceļiem, zudušām takām.
Taču te nebija runa par leģendām. Kādreiz, iespējams, radās spēcīgs mītiska ceļa tēls, kas veda tālāk par zināmo zemi; gadsimtu gaitā tas saira, bet es atcerējos, ka mani vecvecāki reizēm runāja par "feju takām", kas redzamas tikai zināmās naktīs.
Pēc pārsimt jardiem Kītons apstājās un parādīja man dīvainus totēmus, kas bija salikti abās pusizirušā ceļa malās.
Tos daļēji apslēpa pamežs, un es no viena notraucu lapas, satriekts par skatu, kas pavērās man acu priekšā: pussatrūdējusi cilvēka galva ar vaļēju muti, kurā iebāzts dzīvnieka stilba kauls. Tā bija uzdurta triju nosmailinātu mietu galā. Kītons otrā ceļa pusē spieda ciet degunu, vairīdamies no puvekļu smakas. Šī ir sieviete, viņš teica. Man rodas sajūta, ka tiekam brīdināti.
Brīdināti vai ne, mēs tomēr devāmies tālāk. Varbūt tā bija tikai iedoma, taču mums šķita, ka kokus gar ceļa malu pārņēmis neparasts klusums. Zaros varēja dzirdēt kustību, taču putnu dziesmas vairs neskanēja.
Redzējām vēl citus totēmus. Tie bija piesieti pie zemākajiem zariem. Tie izskatījās pēc lupatu lellēm nelieli krāsaina auduma maisiņi, kam ar rupjiem vilcieniem uzzīmēti pārējie locekļi. Dažos no tiem bija sadurti nagi un kauli, un visa šī satraucošā vide šķita burvestības pilna.
Izgājām cauri ķieģeļu arkai, kas slējās pāri ceļam, un pārrāpāmies pāri kritušam kokam aiz tās. Ieraudzījām, ka esam nokļuvuši klajā vietā, pamestā dārzā, kur no zāļu un nezāļu puduriem, savvaļas puķēm un mežonīgiem kazenāju krūmiem slējās kolonnas un statujas. Mūsu priekšā pacēlās villa, kas būvēta nepārprotamā romiešu stilā.
Sarkanais dakstiņu jumts bija daļēji iegruvis. Kādreiz baltās sienas gadu un laika apstākļu ietekmē bija kļuvušas pelēcīgas. Ieejas durvis bija vaļā, un mēs iegājām aukstajā, spokainajā ēkā. Grīdas marmora segums ar mozaīkām vietumis bija saglabājies vesels. Mozaīkas bija smalkas un sarežģītas, ar dzīvniekiem, medniekiem, lauku dzīves ainām un dieviem. Mēs uzmanīgi pārgājām tām pāri. Liela dala grīdas jau bija iegruvusi pagraba telpās, kur senie romieši mēdza ierīkot kurtuvi nama apsildei.
Izstaigājām villu, apskatijām pirti ar trim dziļiem baseiniem, kas joprojām bija izklāti ar marmora flīzēm. Divās istabās bija apgleznotas sienas, un uz mums nolūkojās vecīgs romiešu pāris mierīgas, nevainojami koptas sejas… Vienīgie bojājumi bija barbarisku zobena cirtienu pēdas uz abu kakla, un tajās vietās sienā rēgojās dziļi robi.
Galvenajā telpā uz marmora grīdas bija redzamas vairāku ugunskura vietu paliekas, un kaktā bija sasviesta kaudze apgruzdušu un apgrauztu kaulu. Taču ugunskuru vietas bija aukstas un sen jau apdzisušas.
Nolēmām pārlaist nakti šeit, lai pārmaiņas pēc nebūtu jāceļ mazā telts, ko allaž vajadzēja iespiest šauros laukumiņos starp cieši saaugušiem, kukaiņu apsēstiem kokiem. Pussagruvusī villa lika mums abiem justies saspringti un baisi, jo mēs apjautām, ka esam apmetušies cita, tāla laikmeta baiļu vai cerību iemiesojumā.
Savā ziņā villa bija ekvivalents gan pirmajām drupām, gan lielajai pilij, gar kuras mūriem bijām gājuši pirms pāris dienām. Tā bija noslēpumaina vieta, pazudusi pagātnē un, protams, romantikas apvīta. Bet kādai rasei tā piederējusi? Vai tā iezīmē romiešu sapņa beigas, vai tā ir villa, kurā dzīvojuši pēdējie romieši? Romiešu leģioni aizgāja no britu salām piektā gadsimta sākumā, atstādami tūkstošiem savu tautiešu neaizsargātus pret anglosakšu iekarotājiem. Bet varbūt tas ir sakšu sapnis, villa, kurā aprakts zelts, un varbūt to vēl aizvien vajā romiešu leģionu rēgi? Vai šī vieta iedveš meklējumu alkas vai bailes? Jāteic, ka man un Kītonam tā iedvesa vienīgi bailes.
No malkas paliekām, ko atradām apkures telpā, mēs sakūrām nelielu ugunskuru. Kad kļuva gaišs, dūmu smarža vai varbūt ēdiena smarža pievilināja apmeklētājus.
Vispirms es izdzirdu zaglīgas kustības pirts telpā, un tām sekoja čukstus izteikts brīdinājums. Tad iestājās klusums. Kītons piecēlās un izvilka revolveri. Es aizgāju līdz aukstajam gaitenim, kas savienoja mūsu istabu ar pirts telpām, un iededzu nelielo lukturi, lai apgaismotu nelūgtos nācējus.
Viņi satrūkās, taču neizbijās un skatījās manī garām gaismas aplim, mazliet piesegdami acis. Vīrietis bija liels un plecīgs. Arī sieviete bija gara, un rokās viņa turēja mazu audekla vīstokli. Viņiem blakus stāvēja zēns nekustīgs, tukšu skatienu neizteiksmīgajā sejā.
Vīrietis sāka runāt. Izklausījās, it kā tā būtu vācu valoda. Ievēroju, kā viņš tur kreiso roku uz roktura pogas garam, maksti iebāztam zobenam. Tad sieviete pasmaidīja un arī sāka runāt, un sasprindzinājums uz brīdi izgaisa.
Ievedu viņus mūsu istabā. Kītons iekūra uguni un uzdūra uz iesma vēl kādu gabalu no mūsu gaļas krājumiem. Mūsu viesi notupās ugunskura otrā pusē, mums pretī, un skatījās te uz ēdienu, te uz istabu, te uz Kītonu, te uz mani.
Acīmredzot viņi bija sakši. Vīrietis bija ģērbies biezās vilnas drēbēs, un viņa platais krekls un stulpiņi bija sasieti ar ādas sloksnēm. Virs pārējā apģērba viņš bija uzvilcis zvērādu kažoku. Viņa garie, blondie mati priekšā bija sapīti divās bizēs. Arī sieviete bija gaišmataina, un viņai mugurā bija vaļīga, rūtaina tunika, viduklī apsieta ar jostu. Zēns bija ļoti līdzīgs vīrietim, tikai krietni mazāks; viņš sēdēja klusēdams un visu laiku skatījās uguni.
Paēduši viņi mums pateicās un tad nosauca savus vārdus: vīrieti sauca Ealdvulfs, sievieti Egvearda, zēnu Hērthigs. Bija skaidri redzams, ka šī villa viņus biedē. Bet mūsu personas viņus mulsināja. Mēģināju ar žestiem paskaidrot, ka mēs pētām mežu, bet tas labu brīdi neizdevās. Egvearda platām acīm un sarauktu pieri skatījās manī, un viņas seja bija pavisam bāla; jāatzīst, ka tā bija itin glīta, par spīti raižu un grūtību iezīmētajām līnijām ap acīm.
Piepeši viņa kaut ko teica vārds izklausījās kā Cunnasman -, un Ealdvulfs izdvesa pārsteiguma skaņu, bet raupjajā sejā iemirdzējās sapratne.