Выбрать главу

Viņš man kaut ko jautāja un vēlreiz atkārtoja šo vārdu. Es nesapratu un paraustīju plecus.

Viņš sacīja vēl kādu vārdu vai vairākus vārdus. Elchempa. Tad viņš norādīja uz mani. Vēlreiz viņš atkārtoja Cunnasman. Ar žestu viņš pauda "sekot". Viņš man jautāja, vai es kādam sekoju, un es enerģiski pamāju ar galvu.

-Jā! es teicu un piebildu vāciski: Ja!

-    Cunnasman, Egvearda izdvesa un pārvietojās tā, lai varētu pāri ugunskuram pasniegties un aizskart manu roku.

-    Tev piemīt kaut kas neparasts, teica Kītons. Vis­maz šo cilvēku acīs. Un tiem shamiga arī tā likās.

Sieviete bija paņēmusi savu vīstokli. Mazais Hērthigs iešņukstējās un aizrāpās tālāk prom, ar bailīgu skatienu lūkodamies, kā sieviete attin vaļā audeklu. Vīstoklis bija nolikts pie ugunskura, un zibošā gaisma man atklāja satrie­cošu skatu.

Tas, ko Egvearda nesa kā mazu, satītu bērnu, bija mumificēta vīrieša roka, kas nocirsta no ķermeņa tieši zem elkoņa. Pirksti bija gari un spēcīgi, uz vidējā pirksta bija mir­dzošs, sarkans akmens. Turpat vīstoldī atradās arī pārlauzta tērauda dunča asmens, kura dārgakmeņiem rotātais spals tikai daļēji spēja liecināt, cik tas kādreiz bijis skaists ierocis.

-    Aelfric, viņa klusi teica un maigi uzlika savu plaukstu mirušajai rokai. Vīrietis Ealdvulfs darīja to pašu. Tad Egve­arda atkal ietina savu drūmo relikviju. Zēns izgrūda savādu skaņu, un tobrīd es sapratu, ka viņš ir mēms. Viņš bija arī pilnīgi kurls. Tomēr acis viņa sejā mirdzēja tik zinoši un saprotoši, ka tas šķita gandrīz vai nedabiski.

Kas ir šie cilvēki?

Es sēdēju, lūkodamies viņos. Kas viņi ir? No kāda vēstu­res perioda? Gandrīz droši var teikt, ka no piektā gadsimta pēc Kristus, no pirmajiem gadu desmitiem, kad ģermāņi sāka iespiesties britu salās. Kā gan citādi viņi varētu atras­ties romiešu villas tuvumā? Ap sesto gadsimtu mežs un zemes slāņi jau bija pārklājuši šāda veida romiešu laika liecības.

Nevarēju iedomāties, ko viņi pārstāv, bet jutos dzirdējis stāstu par savādu ģimeni vīru, sievu un kurlmēmu dēlu, kuri nēsā sev līdzi dārgu karaļa vai kāda karotāja relikviju un kaut ko meklē, meklē atrisinājumu savam stāstam.

Nevarēju iedomāties nevienu stāstu par Aelfric. Acīm­redzot šī leģenda pazudusi no rakstu pieminekļiem un vēlāk arī no mutvārdu krājumiem. Tā saglabājusies vienīgi kā neapzinātas atmiņas.

Man šie sakši varbūt neko nenozīmēja, bet, kā pareizi norādīja Kītons, es katrā ziņā kaut ko nozīmēju viņiem. Likās gandrīz, it kā… it kā viņi mani pazītu vai vismaz kaut ko zinātu par mani.

Ealdvulfs runāja ar mani, skrāpēdams rakstus mar­mora grīdā. Pēc brīža es sāku saprast, ka viņš zīmē karti, un iedevu viņam papīru un zīmuli no saviem nelielajiem krājumiem. Tagad varēju saskatīt, ko viņš grib attēlot. Viņš uzzīmēja villu un ceļu, un tālīno, līkumoto upi mūsu Spīt­nieci, kas tagad plašā straumē drāzās caur mežu. Izskatījās, ka mūsu priekšā ir aiza stāvām, kokiem apaugušām malām un upe līkumo pa tās šauro ielejas gultni.

Ealdvulfs izrunāja vārdu "Freya!" un norādīja, ka man jāiet augšup pa upi. Viņš atkārtoja to vēlreiz un ar cerību lūkojās, vai būšu sapratis. Viņš teica: Drichtan! Freya!

Paraustīju plecus, likdams manīt, ka neko nesaprotu, un Ealdvulfs, bezcerīgi noelsdamies, griezās pie Egveardas.

-    Freya! sieviete atkārtoja. Tad viņa izdarīja jocīgas kustības ar rokām.

-    Drichtan.

-    Man ļoti žēl. Sakšu valodu es nesaprotu.

-    Wiccan, viņa noteica un mēģināja domu paskaid­rot vēl kā citādi, tomēr beigās paraustīja plecus un meta mieru.

Jautāju viņiem, kas atrodas aiz aizas. Kad Ealdvulfs saprata jautājumu, viņš uzzīmēja liesmas, parādīja uz mūsu mazo ugunskuru, tad mēģināja attēlot daudz lielāka apmēra uguni. Turklāt izskatījās, ka viņš enerģiski protestē pret manu došanos turp.

-    Elchempa, viņš teica un attēloja dūrienu ugunī. Brīdi viņš mani vēroja, tad vēlreiz izdarīja grūdienu liesmās.

-    Feor buend! Elchempa! Tad viņš piesita man pie krūtīm.

-    Cunnasman. Freya. Her. Her! Viņš rādīja kartē upi, nelielu gabaliņu no ietekas aizā.

-    Man liekas, Kītons klusi teica, man liekas, ka viņš saka… kinsman. Ciltsbrālis.

-    Ciltsbrālis?

-    Cunnasman kinsman. Kītons paskatījās uz mani.

-    Tāda iespēja pastāv.

-    Un Elchempa? Varbūt Nepiederošais?

-El alien. Jā, man šķiet, tas ir iespējams. Tavs brālis dodas uz uguns pusi, bet Ealdvulfs grib, lai tu pats ietu uz augšu pa upi un atrastu to, ko sauc Freya.

-    Un tas varētu būt…

-    Egvearda vēl sacīja wiccan,Kītons. teica. Tas varētu būt witch… Burvis, burve, varbūt zintnieks vai gudrais. Droši vien šis vārds nebija gluži tas, ko viņi gribēja sacīt…

Kaut ar grūtībām, man izdevās pajautāt Ealdvulfam, ko nozīmē Elchempa, un viņa dramatiskie žesti, kas attēloja nonāvēšanu, dedzināšanu un saciršanu, pārliecināja mani, ka runa ir par Kristiānu. Viņš gājis caur mežu kaudams un laupīdams, un visi zina par viņu un runā par viņu ar bailēm.

Bet tagad Ealdvulfam, šķiet, bija radusies jauna cerība. Un šī cerība biju es. Man atmiņā ieskanējās mazās Kušaras vārdi:

Tagad es tevi pazīstu. Bet viss ir kārtībā. Stāsts nav mainī­jies. Es uzreiz tevi nepazinu.

Kītons teica: Viņi ir gaidījuši tevi. Viņi tevi pazīst.

-    Bet kā tas iespējams?

-    Varbūt ziņu devuši shamiga. Varbūt Kristiāns pats ir runājis par tevi.

-    Galvenais, viņi zina, ka es esmu šeit. Bet kāpēc tāds atvieglojums? Vai viņi domā, ka es varu savaldīt Kris­tiānu? Pieskāros kaklam, uz kura joprojām bija raupjas un jutīgas rētas, ko atstājusi virve. Tad viņi maldās.

-    Kāpēc tad tu viņam seko? Kītons klusi vaicāja.

Un es nedomādams atbildēju: Lai viņu nogalinātu un atbrīvotu Gvivenetu.

Kītons iesmējās. Redzi nu!

Es jutos noguris, bet milzīgā seno sakšu pārstāvja klāt­būtne mani satrauca un neļāva atbrīvoties. Tomēr Ealdvulfs enerģiski lika saprast, ka man un Kītonam jāliekas gulēt. Viņš to rādīja ar žestiem, atkārtodams vārdu slaip, kas skanēja pietiekami līdzīgi angļu sleep, lai nozīme kļūtu skaidra.

-    Slaip! Ich willa where d'yon!

-    Es jūs sargāšu, Kītons pārtulkoja un iesmējās. Pēc ritma var nojaust pavisam labi.

Egvearda atnāca mūsu pusē un izklāja savu apmetni, tad apgūlās mums blakus. Ealdvulfs aizstaigāja līdz atvērtajām durvīm un izgāja ārā tumsā. Izvilcis savu garo zobenu, viņš to iedūra zemē un notupās aiz tā, saliektos ceļgalus novie­todams katrā pusē spožajam asmenim.

Šādi viņš nosēdēja sardzē visu atlikušo nakts daļu. No rīta viņa bārda un drēbes bija samirkušas rasā. Dzirdēdams mani sakustamies, viņš piecēlās kājās un pasmaidīja, tad ienāca atpakaļ istabā un nopurināja no drēbēm mitrumu. Pēc tam viņš pastiepās pēc mana zobena un izvilka to no ādas maksts. Saraucis pieri, viņš nopētīja ķeltu darinā­jumu un salīdzināja to ar savu cieto tērauda asmeni. Mans zobens bija izliekts, tievu, smailu galu un uz pusi īsāks nekā Ealdvulfa ierocis. Viņš skeptiski papurināja galvu, bet tad sasita abus asmeņus kopā un, šķiet, mainīja savas domas. Viņš pasvārstīja Magidiona dāvanu rokās, mēģinādams noteikt tās svaru, tad divreiz cirta ar to gaisā un atzinīgi pamāja ar galvu.

Atkārtodami padomu, ka man vajadzētu doties uz upi un izmest no galvas domu par sekošanu Nepiederošajam, viņš kopā ar Egveardu devās projām. Mēmais, nelaimīgais zēns soļoja viņiem pa priekšu, vilkdams roku caur rasainajām papardēm, kas pamestajā dārzā bija sakuplojušas biezas un bagātīgas.